Duglass Prestons - Ķeceris

Edijs pūlējās sakoncentrēties, taču atmiņā atausa tikai dažas atsevišķas domas. Misija… treileris… drēbju izdalīšanas diena. Viņš atcerējās, kā skaloja seju pie vecā Red ļacket sūkņa, lasīja spre­diķi ducim ļautiņu smilšainā vējā, tērzēja internetā ar saviem kris­tiešu draugiem.

Kā viņš te nokļuvis?

Edijs atrāvās no klints, lai gan arvien biezākajā dūmakā neko nevarēja saskatīt. Labajā pusē kaut kas noplaiksnīja un klusi ierū­cās. Uguns?

Viņš nogriezās pa kreisi.

Uz zemes gulēja apdedzis trusītis. Viņš pabikstīja to ar kurpi, un radībiņa, konvulsīvi noraustījusies, apmetās uz muguras. Trusim strauji cilājās sāni, un acis šausmās iepletās.

- Douk! - vīrietis sauca un tad pats sev noprasīja: - Kas īsti ir Douks?

- Palīdzi man, Jēzu! - viņš ievaidējās, grīļīgi nošļuka uz ce­ļiem, salika rokas un pacēla tās pret debesīm. Dūmi vērpās vis- riņķl. Viņš ieklepojās, no acīm plūda asaras. - Palīdzi man, Jēzu!

Atbildes nebija. Tālumā norībēja. Mirguļojošais spīdums labajā pusē tiecās aizvien augstāk, kā oranža ķetna skrāpēdams debe­sis. Iedrebējās zeme.

-Jēzu! Palīdzi man!

Edijs drudžaini skaitīja lūgšanu, taču viņam neviens neatbil­dēja, un prātā neatskanēja neviena balss.

- Glāb mani, Jēzu! - viņš sauca.

Un piepeši tumsā neskaidri iezīmējās cits tēls. Edijs pietrau- sās kājās, milzu atvieglojuma pārņemts.

- Jēzu, es esmu te! Palīdzi man!

- Es redzu tevi, - sacīja balss.

- Paldies! Ak, paldies mūsu Kunga un Pesdtāja Jēzus Kristus vārdā!

-Jā,-balss bilda.

- Kur es esmu? Kas šeit ir?

- Jauki… - teica miglainais stāvs.

Edijs atvieglots šņukstēja. Viņš atkal spēcīgi iekāsējās, sava­zātajā kabatlakatiņā iespļaudams melnas krēpas.

- Jauki… Es vedīšu tevi tur, kur ir jauki.

- Jā, lūdzu! Ved mani prom! - Edijs izsdepa rokas.

- Tur, lejā, ir dk jauki…

Uguns iesarkanais mirdzums labajā pusē pēkšņi iegaismojās, mezdams žilbinošu blāzmu biezajā dūmakā. Tumši sārtās kvēles apgaismotais stāvs pievirzījās tuvāk, un Edijs ieskatījās tā vaib­stos, ieraudzīja tam ap galvu apsieto lakatu, garās bizes, kas kri­ta pār pleciem - viena bija atrisusi -, tumšās, miglainās acis, aug­sto pieri…

Lorenco!

- Tu… - Edijs kāpās atpakaļ. - Bet… tu esi… miris! Es redzēju, kā tu gāji bojā.

- Miris? Mirušie nemirst. Tu to zini. Mirušie dzīvo tālāk, lai arī tos sadedzinājis un mocījis Dievs, kas viņus radījis. Mīlesti- bas Dievs. Tos sadedzināja, jo de Viņu apšaubīja, jo bija apjukuši, svārsdgi vai dumpīgi… Tos spīdzināja viņu Tēvs un Radītājs, jo de Viņam neticēja. Nāc… Es tev parādīšu.

Cilvēkveidīgais stāvs, baisi smaidīdams, izsdepa roku, un Edijs tagad ievēroja asinis. Visas drēbes bija notrieptas asinīm, it kā viņš būtu līdz kaklam iemērkts sarkanajā šķidrumā.

- Nē! Ej prom! - Edijs slīdēja atmuguriski. - Palīdzi man, Jēzu…

- Es tev palīdzēšu… Es tevi aizvedīšu uz to jauko, labo vietu…

Zeme iedrebējās un atvērās Edijam zem kājām kā spoža,

rēcoša, oranža krāsns mute. Edijs krita - krita drausmīgajā kar­stumā, neizturamajā karstumā…

Viņš atvēra muti, gribēja kliegt, taču pār lūpām nenāca ne skaņa.

Neviena pati skaņa.

LOKVUDS PABLENZA UZ LIELO PULKSTENI, kas bija pie­stiprināts pie sienas paneļa prezidentam aiz muguras. Astoņi no rīta. Saule bija uzlēkusi, visi devās uz darbu, satiksme Beltvejas Iokceļā, kā allaž, vilkās gliemeža gaitā.

Tur viņš atradās vakar - sēdēja savā automašīnā Beltvejas lokceļa sastrēgumā un, ieslēdzis radio pilnā skaļumā, klausījās Stīva Inskīpa rīta raidījumu Nacionālajā sabiedriskajā radio. Šo­dien pasaule bija citāda.

Nacionālās gvardes vienība bija nolaidusies uz Sarkanā galdkalna tieši laikā, četros četrdesmit, apmēram trīs jūdžu at­tālumā no vietas, kur reiz atradās "Izabella". Tomēr misijas plāns bija mainīts. Tā bija nevis uzbrukuma, bet glābšanas ope­rācija, tās mērķis bija no Sarkanā galdkalna evakuēt ievaino­tos un savākt bojāgājušos. Ugunsgrēks bija kļuvis nevaldāms. Bitumena ogļu slāņiem izvagotais galdkalns droši vien gruz­dēs vēl visu nākamo gadsimtu, kamēr kalns būs nolīdzināts līdz ar zemi.

"Izabellas" vairs nebija. Četrdesmit miljardu vērtā iekārta ta­gad bija sagumzītas, degošas drupas, kas izmētātas pa visu gald­kalnu un sprādzienos nosviestas no klints tuksnesī.

Ārkārtas situāciju istabā ienāca prezidents, un visi piecēlās.

- Apsēdieties, - viņš norūca, nometa uz galda papīru žūksnī- ti un pats ieņēma vietu. Divas stundas nosnaudies, viņš bija vēl nelāgākā omā kā iepriekš.

- Vai esam gatavi? - prezidents prašņāja. Viņš nospieda podzi­ņu pie krēsla, un monitorā parādījās gludi skūtā FIB direktora attēls. Iesirmie mad bija nevainojami pieglausd, uzvalks ideālā kārtībā.

- Džek, lūdzu, jaunākās ziņas.

- Tūlīt, prezidenta kungs. Situācija tiek kontrolēta.

Prezidents neticīgi saknieba lūpas.

- Cilvēki no galdkalna ir evakuēti. Ievainotos pašlaik nogādā uz tuvākajām slimnīcām. Diemžēl izskatās, ka visa mūsu ķīlnie­ku glābšanas vienība gājusi bojā notikuma vietā.

- Un zinātnieki? - prezidents tincināja.

- Zinātnieku vienība ir pazudusi.

Prezidents atbalstīja galvu uz rokām.

- Zinātnieki nav atrasti?

- Izgaisuši bez pēdām. Iespējams, daži uzbrukuma laikā ir iz­bēguši cauri vecajām ogļraktuvēm, taču tur viņi, visticamāk, da­būjuši galu sprādzienos, uguni un gruvešos. Izmeklētāji ir vienis­prātis, ka zinātnieki diez vai ir starp dzīvajiem.

Prezidents joprojām sēdēja, noliecis galvu.

- Mums vēl aizvien nav ziņu par to, kas noticis un kālab pār­trūka sakari ar "Izabellu". Iespējams, tam ir kāda saistība ar uz­brukumu - mēs nudien nezinām. Galdkalnā savācām simdem mi­rušo un ķermeņu daļu, daudzi apdeguši līdz nepazīšanai. Turpinām meklēt Raselu Ediju, jukušo sludinātāju, kurš interne- tā sakūdīja cilvēkus traukties uz galdkalnu. Paies nedēļas, var­būt pat mēneši, līdz atradīsim un identificēsim visus bojāgājušos. Pilnīgi pieļauju, ka dažus neatradīsim nekad.

- Un Speitss? - prezidents prašņāja.

- Mēs viņu aizturējām un patlaban nopratinām. Man ziņots, ka viņš ir itin runātīgs. Pie reizes esam aizturējuši ari Bukeru Kro­liju no Keistrltas firmas Crawley and Stratham.

- Lobistu? - prezidents pacēla acis. - Kāda ir viņa saistība?

- Viņš slepus samaksāja Speitsam, lai tas nolasītu sprediķi pret "Izabellu", un pats tikām varētu izspiest vēl lielākas summas no sava klienta - Navahu nācijas padomes.

Prezidents pašūpoja galvu. Viņš bija apstulbis un izbrīnīts.

Prezidenta priekšvēlēšanu kampaņas vadītājs Geldons sagro­zījās krēslā ar visu savu brango augumu. Zilais uzvalks liecinā­ja, ka tā īpašnieks tajā pārlaidis nakti, un kaklasaite izskatījās tā, it kā ar to būtu novaskots viņa Buick. Arī rugāji bija sakuplojuši. Patiesi atbaidošs radījums, nodomāja Lokvuds. Geldons dzīrās runāt, un visi klātesošie pievērsās viņam kā orākulam.

- Prezidenta kungs, - Geldons bilda. - Mums jāsāk pieslīpēt runas tekstu. Jau šajā pašā brīdī dūmu stabs, kas paceļas virs tuk­sneša, ir skatāms visos Amerikas televizoru ekrānos, un tauta gaida atbildes. Par laimi, Sarkanais galdkalns ir nomaļā vietā, mēs paguvām norobežot gaisa teritoriju un aizšķērsot pieeju vairāku­mam žurnālistu. Tādējādi visnepatīkamākie sīkumi nav nonākuši preses nagos. Mēs vēl arvien varam pārvērst šo sagrāvi vēlētājiem tīkamā runā, kas varētu nodrošināt mums sabiedrības piedošanu.