Duglass Prestons - Ķeceris

- Mēs gribam jums piebiedrodes! - Besend pavērtu muti muļ­ķīgi paglūnēja uz mācītāju un tad it kā nejauši izmeta no rokām pavadu. Zirgs, kurš gāja priekšgalā, mēģināja kāpties atpakaļ, bet Besenti to apturēja, strauji uzkāpdams uz pavadas.

- Ak tu kuņasbēr's! - indiānis iebrēcās un pieliecās, lai pacel­tu pavadu. Tajā mirklī indiānis klusi, gandrīz nedzirdami uzru­nāja zinātniekus:

- Kad došu zīmi, Ieciet zirgos, un tinam prom!

Laukumiņā pie Edija un Forda iznāca Douks.

- Tā, vecīt, fiksi pastāsti, kas tu esi un ko tu nupat teici gūstekņiem.

- Tu tak dzirdēji, draugs! - Besenti spalgā balstiņā iekaucās. - Es esmu draugs iekš Kristus. Iedomājos, ka jums varbūt savaja- gas zirgus.

- Stulbeni, tu traucē mūsu svarīgās darīšanas. Ved prom zir­gus!

- Labi jau, labi, piedošanu. Es tik gribēju palīdzēt. - Besend pagriezās. - Rāmāk, zirdziņi! - viņš sauca, mežonīgi vicināda­mies ar rokām. - Nomierinās! Ei! Mieru!

Viņa klaigāšana zirgus drīzāk satracināja vēl vairāk. Besend saķēra tos aiz apaušiem un mēģināja vest ārā no apļa, taču izrā­dījās, ka viņš gandrīz vai neprot apieties ar dzīvniekiem. Zirgi nepaklausīja, indiānis tiem par biedinājumu savicināja laso rituli, un dzīvnieki pēkšņi strauji pagriezās, atspiežot Douku un Ediju atpakaļ un nogriežot abus no zinātnieku pulciņa. Kāds zirgs saslējās pakaļkājās.

- Ved zirgus prom! - Douks iekliedzās, pūloties izspraukties gar dzīvniekiem.

- Lai slavēts Jēzus un svētie! - Besenti atkal pavēzēja pistoli virs galvas un sauca: - Aiziet!

Fords paķēra Keitu un uzsvieda to kādam salnam zirgam mu­gurā, Besenti uzmeta Čenu uz plankumaina indiāņu ponija un uzvilka Cečīni sev aiz muguras, nosēdinādams uz brieža ādas. Korkorana un Sentvinsents uzrāpās uz vēl viena zirga. Iness uz­kāpa uz sarķa, un nebija pagājušas ne desmit sekundes, kad visi zinātnieki jau bija kāda zirga vai ponija mugurā.

- Apturēt! - pūloties izspraukties cauri ņudzošajam pūlim, Douks kliedza. Viņš sataustīja šauteni, kas karājās viņam uz mu­guras, un izrāva to no maksts.

Edijs jau bija pacēlis revolveri un notēmējis uz Fordu.

- Lai slavēts Dievs! - auroja Besenti, apgrieza zirgu un, paka­viem metot smiltis, triecās virsū Edijam. Tas atstreipuļoja atpakaļ, lode aizskrēja debesīs, un mācītājs nogāzās uz muguras. Indiā­nis iecirta papēžus zirgam sānos un trieca to virsū Doukam. Tas nosvieda šauteni un metās sāņus. Besend pacēla laso rituli un, griezdams to ap galvu, spalgi ieķērcās.

Jau tā satracinātos zirgus otrreiz pamudināt nevajadzēja. Tie brāzās cauri pūlim, kas pašķīda uz visām pusēm. Kad visi bija ārā no apļa, Besenti pagriezās uz labo pusi un pilnos aulekšos ieveda grupiņu smilšainajā ieplakā. Sākās šaudīšanās, tumsā at­skanēja saraustītas zalves, taču bēgļi jau atradās aizsegā, un lo­des spindzēdamas aiztraucās pāri galvām.

Besenti ieķērcās vēlreiz.

Zirgi, ko kājas nes, metās uz smilšaino upes gultnes ieplaku, pieveikdami līkumus citu aiz cita, līdz šāvienu blīkšķi pārvērtās klusos paukšķos un pūļa kliedzieni un saucieni vairs tikpat kā nebija dzirdami. Zirgu karavāna pārgāja ātrā riksī.

Bet tad Fords tālumā izdzirda motocikla motora rūkoņu.

- Dzirdi, Villij? - sauca Bigejs, kurš bija palicis iepakaļ. - Šurp dzenas krosa mocis.

- Jods rāvis! - Besend izgrūda. - Nāksies no tā ķēma tikt vaļā. Saturās!

Viņš pagriezās un uzjāja augšup pa slidenās klints nogāzi, zir­ga pakaviem klabot uz smilšakmens virsmas. Uztrausušies iepla­kas krastā, viņi brāzās pāri smilšu klajumam uz dziļu izžuvušas upes gultni pretējā pusē.

Atskanēja grāviens, sadrebinot visu galdkalnu. Naksnīgajās debesis uzšāvās tumši putekļu mākoņi. Pārsimts jardu attālumā labajā pusē no zemes izverda liesmas. Krakšķēdama iekvēlojās priede, pēc brīža vēl viena. Aiz muguras galdkalna austrumu pusē nodārdēja pērkonīgs sprādziens, tam drīz sekoja otrs.

Krosa motocikla motors ierēcās krietni tuvāk. Tas strauji tu­vojās.

Besenti atkal skaļi pamudināja zirgus un pirmais metās lejup pa nogāzi upes gultnē.

Fords viņam sekoja, stingri piespiedis kājas saļņa sāniem. Keita cieši turējās.

FORDA ZIRGS ar pakaviem cirtās mīkstajā nogāzē, šļūkdams, lēkšodams līdz ar smiltīm, kas gūzmām bira lejup.

Krosa motocikla rēkoņa jau skanēja tepat pie gultnes malas. Noblikšķēja šāvieni, un Fordam tuvumā no klints džinkstēda­ma atsitās lode. Visi bija nonākuši upes dibenā un aulekšoja pa gultni. Motocikls, skaļi rēkdams, traucās gar sausās upes krast­malu.

Besenti savilka grožus, likdams zirgam apstāties.

- Viņš nogriež mums ceļu! Apkārt!

Motocikls spēji apstājās uzbēruma malā, nogrūzdams ieplakā lēveni smilšu. Douks nolaida kājas uz zemes, izņēma no maksts šauteni un nomērķēja.

Brīdī, kad viņi pagrieza zirgus, nopliukšēja pirmais šāviens, izšķaidīdams smilšu vīkšķi Forda zirgam pie kājām. Viņi paguva paslēpties aiz klintsakmeņu krāvuma, taču apzinājās, ka tas būs tikai pagaidu patvērums. Atskanēja vēl viens šāviens, nodžink- stinādams pāri akmeņiem. Fords saprata, ka viņi gultnes dibenā ir iedzīti sprukās un vairs netiek ne uz priekšu, ne atpakaļ. Uz­brucējs labi pārredzēja gravu uz abām pusēm. Nogāze aiz mugu­ras bija pārāk stāva, pa to zirgi neuzkāps.

Trešais šāviens uzplīkšķināja smiltis viņiem turpat aiz mugu­ras. No krasta atlidoja aizsmakuši smiekli.

- Mūciet vien, smirdīgie bezdievji! Jūs tikpat neizbēgsiet!

- Villij! - Bigejs uzsauca. - Tagad taisni noderētu tava pistole!

- Tā… nav pielādēta.

- Sasodīts, kāpēc ne?

Besenti kaunīgi nolaida acis.

- Negribēju, lai kādu savaino.

Bigejs pasvieda rokas gaisā.

- Nu, skaisti, Villij!

Nodārdēja vēl viens šāviens, lode nodžinkstēja turpat pāri gal­vām un būkšķēdama ietriecās pretējā nogāzē.

- Es nāku lejā! - Douka balsī ieskanējās uzvaras līksme.

- Velns ar" ārā! Ko darām? - Besenti ieprasījās. Viņa zirgs, cie­ši iespiests starp citiem, mīņājās un sprauslāja.

Fords dzirdēja, kā Douks puspalēkdamies šļūc lejup pa slīpu­mu. Pēc īsa brīža vajātājs nonāks gultnes dibenā, no tās vietas viņš labi pārredzēs gultni uz abām pusēm. Ja arī Doukam neiz­dosies nolaist no kājas visus bēgļus, lielākā daļa nepagūs aiz­skriet līdz nākamajam likumam.

- Keita, kāp mugurā Bigeja zirgam!

- Kas tev padomā? - viņa taujāja.

- Fiksi!

- Vaimen, tu neproti jāt…

- Nolāpīts, Keita! Vai tu man reiz uzdcēsies?

Keita nolēca no zirga un uzreiz uzkāpa aiz muguras Bigejam.

- Dod man šaujamo.

Besenti pasvieda viņam pistoli.

- Lai veicas, vecīt.

Fords saņēma kreisajā saujā zirga krēpes un cieši tajās ieķē­rās. Tad pagriezās uz to pusi, kur drīz bija jāparādās Doukam.

- Piespied ciešāk ceļus, - Keita norādīja. - Paliecies uz priek­šu un negāzelējies seglos.

Tajā mirklī skadenam parādījās Douks, kas stenēdams šļūca pa smilšaino nogāzi. Nonācis gultnes dibenā, viņš apstājās, un viņa sejā atplauka plats, uzvarošs smaids.

Fords stingri iespēra ar papēžiem zirgam pa sāniem. Zirgs sa­lēcās un pa gravas dibenu drāzās uz priekšu deši virsū Doukam. Fords notēmēja pret vajātāju pistoli un apdullinoši iebrēcās.

Pārsteigtais Douks, kas nebija gaidījis parādāmies pistoli, no­rāva no pleca šauteni, nokrita uz viena ceļa un lika šaujamieroci pie pleca. Taču nokavēja. Zirgs jau bija klāt, un viņam nācās mes­ties sāņus, ja negribēja pakļūt zem pakaviem. Aulekšodams ga­rām, Fords iecirta uzbrucējam ar pistoli, pagriezās pa labi un traucās augšup pa stāvo krastu.