Duglass Prestons - Ķeceris

- O, to es saprotu!

Indiāņi zagās tuvāk cilvēku bariņam, patverdamies aiz klints- akmeņiem. Abi atradās nepilnu simts pēdu attālumā, tumsas ap­slēpti. Bigejs saskaitīja divdesmit četrus vīrus ar šaujamieročiem. Visi bija melnu ogļu putekļu klāti. Ellīgas sejas.

Forda seja asiņoja - izskatījās, ka viņš ir piekauts. Pārējos gūs­tekņus indiānis nepazina, taču, ieraugot laboratorijas virssvārčus, sprieda, ka arī viņi droši vien ir "Izabellas" zinātnieki. Fords bal­stīja kādu biedru, apmetis tā roku sev ap pleciem. Ievainotajam bija smags kājas lūzums. Pūlis lamāja un apspļaudīja gūstekņus, ņirgājās par tiem. Visbeidzot kāds vīrs iznāca priekšā un pacēla rokas, likdams pūlim apklust.

Bigejs gandrīz neticēja savām acīm. Sludinātājs Edijs no Blū- gepas misijas - taču viņš bija pārvērties. Mācītājs Edijs, kuru pa­zina viņš, bija ērmots, pusjucis neveiksminieks, kas izdāļāja ve­cas drēbes un bija palicis parādā sešdesmit dolāru. Bet šim Edijam piemita aukstasinīga valdonība, un pūlis tai pakļāvās.

Bigejs pieliecās un vēroja, Besenti piemetās turpat līdzās.

EDIJS PACĒLA ROKAS.

- Tam tika dota mute runāt lielas lietas un zaimus… Mani kristiešu draugi, runās Antikrists. Esiet kopā ar mani liecinieki viņa zaimiem.

Hazēliuss pūlējās runāt. Aiz muguras tālumā dega "Izabella", debesīs šāvās liesmu sienas un stabi un nāca aizvien tuvāk. Viņa teiktais nogrima skaļu sprādzienu virknē. Hazēliuss sāka no jau­na, šoreiz stingrākā balsī.

- Sludinātāj Edij, man ir sakāms tikai viens - šie ļaudis nav mani mācekļi. Ar mani varat darīt, ko gribat, bet viņus laidiet vaļā.

- Melis! - kliedza kāds pūlī.

- Zaimotājs!

Edijs draudīgi pacēla roku, un pūlis atkal apklusa.

- Neviens nav nevainīgs! - viņš sauca. - Mēs visi esam grēci­nieki dusmīga Dieva rokās. Un tikai caur Dieva žēlastību mēs to­pam pestīti.

- Atstāj viņus mierā, prātā jukušais ķēms.

Nekādas ipašās cerības nevar lolot, Fords nodomāja, pārlaiz­dams skatienu Edija ganāmpulkam, kas alka pēc Hazēliusa nāves.

Hazēliuss zaudēja spēkus, veselā kāja saļodzījās.

- Turiet taisni! - Edijs iebaurojās.

Keita piesteidzās un nāca talkā pabalsdt ievainoto.

Edijs pagriezās.

- Ir pienākusi Dieva dusmu diena! - viņš nodārdināja. - Ņe­miet viņu ciet!

Pūlis metās pie Hazēliusa, aplenca zinātnieku, grūstīja un stumdīja viņu kā lupatu lelli. Viņu sita, grūda, apspļaudīja, zve­tēja ar nūjām. Kāds pāršķēla ādu ar opuncijas adatu.

- Piesieniet pie koka!

Viņu pievilka pie resnas, ieplaisājušas, nokaltušas priedes - pūlis vazāja ievainoto kā lempīgs simtkāju zvērs. Ap vienu plauk­stas locītavu apsēja virvi, pārmeta pāri izturīgam zaram un stin­gri savilka, ar otru roku izrīkojās tāpat, un otru virves galu piesē­ja. Hazēliuss pa pusei karājās, pa pusei stāvēja taisni, ar izplestām rokām. No nosmulētā auguma nokarājās drēbes vienās skrandās.

Keita negaidīd atsvabinājās, metās klāt un apskāva Hazēliusu.

Pūlis izplūda nešpetnos ķērcienos, vairāki vīrieši atrāva Keitu atpakaļ un nogāza zemē. No pūļa izbrāzās kāds putnubiedēklim līdzīgs vīrs ar četrstūrainu bārdiņu un iespēra putekļos guļošajai sievietei.

- Nelietis! - Fords ieaurojās. Viņš iebelza izdēdējušajam ve­cim ar dūri pa žokli, atgrūda citu un izlauzās līdz Keitai, taču pūlis viņu panāca, ar dūrēm un rungām notrieca zemē. Turpmā­ko viņš, tikai daļēji būdams pie apziņas, atcerējās ar grūdbām.

Ārpus pūļa norēcās krosa motocikls im kāsēdams apklusa. At­skanēja dobja, pavēloša balss:

- Esat sveicināti, kristieši!

- Douk! - pūlis brēca. - Douks atbraucis!

- Douk! Douk!

Pūlis pašķīrās, un aplī ienāca vīrs, milzīgs kā kalns, ģērbies džinsa jakā ar noplēstām piedurknēm. Tā muskuļainās rokas bija notetovētas, ķēdītē ap kaklu karājās liels sudraba krusts, pār ple­cu pārmesta triecienšautene. Garie, gaišie mati plīvoja ugunsgrēka saceltajā vējā.

Milzis pagriezās un apskāva Ediju.

- Lai Kristus ir ar tevi!

Viņš palaida Ediju vaļā un pievērsās pūlim. Douks izstaroja labticīgu šarmu, kas lieliski papildināja Edija askētisko bargumu. Noslēpumaini smīnēdams, viņš iegrūda roku mugursomā un iz­ņēma stikla pudeli ar caurspīdīgu šķidrumu, noskrūvēja korķīti, ar knipi aizlidināja to prom, ietūcīja pudeles kakliņā lupatu, taču atstāja tās galu karājamies ārā. Ar diviem pirkstiem pieturēdams lupatu, viņš saskalināja pudeli un pacēla to gaisā. Pūlis ierēcās. Fords saoda benzīna smaku. Douks pacēla otru roku, kurā turēja Bic šķiltavas. Tagad abas rokas bija gaisā, viņš tās vēcināja un griezās riņķī kā rokzvaigzne uz skatuves.

- Malku! - vīrietis skaļā, aizsmakušā balsī pavēlēja. - Nesiet malku!

Ierunājās Edijs:

- Ja, kas nebija rakstīts dzīvības grāmatā, to iemeta uguns jūrā. Bībe­le to skaidri pavēsta. Tie, kas nav pieņēmuši Jēzu Kristu par savu personisko glābēju, tiek iemesti mūžīgajā ugunī. Tā, mani ticības brāļi, ir Dieva griba.

- Sadedzināt! Sadedzināt Antikristu! - skandēja pūlis.

- Velnu, kas viņus pievīla, iemeta uguns jūrā, - Edijs turpināja. - Uguns un sēra jūrā, tur bija arī zvērs un viltus pravietis.

- Pārtrauciet! Dieva dēļ, nevajag! - Keita kliedza.

Pāri pūļa galvām pasniedza nokaltušu zaru saišķus, kaktusu mizas un vībotņu krūmus un sasvieda pie koka. Zaru kaudze cē­lās aizvien augstāk.

- Tas ir Dieva solījums neticīgajiem, - sauca Edijs, staigādams turp un atpakaļ gar zaru kaudzi, kas auga augumā. - Tam būs jācieš mokas ugunī un sērā. Mūsu rīcību šeit par labu atzinis Dievs un vairākreiz atkārtojis Bībelē. Es citēju Jāņa Atklāsmes grāmatas četrpadsmitās nodaļas vienpadsmito pantu. Un viņu mocību dūmi celsies augšup mūžu mūžos; un nebūs miera ne dienu, ne nakti tiem, kas pielūdz zvēru un viņa tēlu un pieņem viņa vārda zīmi.

Zaru kaudze cēlās augstāk. Daži ar kāju spērieniem izvietoja

to ap Hazēliusu.

- Nedariet to! - Keita atkal kliedza.

Kaudze jau slējās Hazēliusam līdz augšstilbiem.

- Tad uguns krita no debesīm un aprija tos, - citēja Edijs.

Saulē izkaltētās kaktusu mizas, vībotņu un trušukrūmu zari slējās augstāk, aprakdami Hazēliusu līdz viducim.

- Mēs esam gatavi izpildīt Dieva gribu, - Edijs klusi bilda.

Douks spēra soli uz priekšu un atkal pacēla rokas, vienā turē­dams šķiltavas, otrā - Molotova kokteili. Pūlis atvirzījās, un iestā­jās klusums. Vīrietis ar paceltām rokām atkal apgriezās riņķī. Pūlis bijīgi atslīdēja vēl tālāk.

Douks noklikšķināja šķiltavas un aizdedzināja Molotova kok­teili. Lupata, kas karājās no pudeles kakliņa, uzplauka liesmās. Viņš pagriezās un iemeta degošo pudeli zaru kaudzē. Atskanēja šalkoņa, būkšķis, un kaudze iegailējās liesmās, kas ar skaļu krak- šķi izvirda augšup.

Pūlis jūsmīgi ieaurojās.

Fords saņēmās un balstīja Keitu, kas līgojās, ik brīdi grasīda- mās zaudēt samaņu. Visi klusēdami skatījās. Neviens nenovērsa acis.

Liesmām šaujoties aizvien augstāk, Hazēliuss ierunājās stin­grā, skaidrā balsī:

- Visums nekad neaizmirst.

AUGOŠU DUSMU PĀRŅEMTS, NELSONS BIGEJS lūkojās uz sārtu. Sadedzināt cilvēku dzīvu! Tā spāņi bija izrīkojušies ar viņa senčiem, kas bija atteikušies pieņemt ticību. Tagad vēsture atkār­tojās.

Taču viņš nezināja, kā tam darīt galu.