Duglass Prestons - Ķeceris

Liesmas traucās augšup un aizsvilināja nodriskāto laborato­rijas virssvārci. Tās aizsedza vīrieša seju un švirkstēdamas ieme­tās viņam matos.

Vīrietis stāvēja.

Liesmas rēkdamas kāpa augstāk. Apģērbs nomelnēja un kā ugunīgs konfed atlobījās un krita.

Vīrieds pat nesarāvās.

Krācošā uguns aprija viņa drēbes. Liesmās melnēja un atlobī­jās āda. Acis kusa un izlija no dobumiem. Tomēr vīrietis nepa­kustējās, nesarāvās, un skumjais, vieglais smaidiņš ne uz brīdi nepameta seju pat tad, kad tā pārogļojās. Uguns iemetās virvēs, kas turēja degošo cilvēku, un nosvilināja tās pa dro, taču viņš vēl aizvien stāvēja taisni, stingri kā klints. Kā tas varēja notikt? Kāpēc viņš nenogāzās zemē? Pat tad, kad nokaltušo koku, pie kura bija piesiets Hazēliuss, pārņēma uguns stabs, un liesmas šāvās div­desmit vai trīsdesmit pēdu augstumā, viņš palika stāvam, līdz pil­nībā pazuda ugunī. Pat atrazdamies simts pēdu attālumā, Bigejs juta uguni svilinām seju, dzirdēja to rēcam kā nezvēru, un gari koka zari sniedzās debesīs kā degošas ķetnas. Tad liesmu pār­ņemtais koks sabruka milzīgā dzirksteļu birumā, kas uzšāvās tik augstu, ka šķita saplūstam ar zvaigžņu jumu.

No Hazēliusa nepalika pāri nekas. Viņš bija pilnībā izplēnējis.

Pārējie gūstekņi, kurus, piedraudot ar ieročiem, sadzina kopā, stāvēja turpat tuvumā un, neiedomājamu šausmu pārņemd, blen­za uz notikuma vietu. Daži raudāja, citi bija sadevušies rokās vai aplikuši rokas viens otram ap pleciem.

Tie būs nākamie, bija pārliecināts Bigejs. Tā bija neizturama doma.

Douks jau bāza roku somā pēc otras pudeles.

- Pie velna! - Besenti pusbalsī novilka. - Vai tad mēs to pie­ļausim?

Bigejs pavērsās pret biedru.

- Nē, Villij. Dieva vārds, neļausim.

NETICĪBAS UN ŠAUSMU PĀRŅEMTAIS, apstulbušais Fords, nespēdams novērst skatienu, raudzījās uz dziestošo sārtu. Tur, kur vēl pirms brīža bija stāvējis Hazēliuss, tagad atradās dkai lie­la, kūpoša ogļu kaudze. Fords cieši turēja un balstīja Keitu. Sie­viete neatņemdamās skatījās uz ugunsgrēka vietu, pār kvēpu un ogļu nosmērēto seju tecēja asaras, augums bija stings kā pārak- meņojies. Neviens nepakustējās, nebilda ne vārda.

Viņi būs nākamie.

Pūlis negaidot bija pieklusis. Sludinātājs Edijs stāvēja maliņā, ar kaulainajām rokām piespiedis pie krūtīm Bībeli. Viņa acis iz­skatījās tukšas un gurduma pilnas.

Tetovētais milzis Douks ari blenza ugunī. Viņa seja staroja.

Edijs pacēla galvu un pārlaida skatienu pūlim. Tad pavērsa drebošu roku pret ogļu kaudzi.

- Jūs samīsit bezdievīgos, jo viņiem būs kļūt par pīšļiem zem jūsu kājām.

Bībeles citāts atmodināja pūli. Tas neveikli sakustējās.

- Āmen! - kāds bilda, un vārds klusi atbalsojās ari citu mutēs.

- Būs kļūt par pīšļiem zem jūsu kājām, - Edijs atkārtoja.

Klātesošie izdvesa vēl dažus "Āmen".

- Un tagad, - viņš ieteicās, - mani draugi, ir pienācis laiks iz­rīkoties ar Antikrista mācekļiem. Mēs esam kristieši. Mēs esam piedodoši. Viņiem jādod iespēja pieņemt Jēzu. Pat vislielākajam grēciniekam jāsniedz beidzamā, iespēja. Ceļos!

Kāds no Edija sekotājiem iesita Fordam pa skaustu, un viņš, pats negribēdams, nokrita uz ceļiem. Keita nometās blakus un pie­vilka draugu sev klāt.

- Lūdziet mūsu Kungu Jēzus Kristu, lai Tas nes pestīšanu viņu dvēselēm!

Douks nolaidās uz viena ceļa, Edijs sekoja viņa paraugam, un drīz viss pūlis tupēja uz ceļiem tuksneša smiltīs, dziestošās uguns sārtās gaismas apskalots, un vienā balsī murmināja lūgšanu.

Pāri galdkalna virsmai aizdārdināja kārtējais sprādziens, un zeme nodrebēja.

- Vai jūs, - ierunājās Edijs, - Antikrista mācekļi, atsakāties no saviem maldiem un pieņemat Jēzu par savu glābēju? Vai jūs pie­ņemat Jēzu no sirds, bez ierunām? Vai piebiedrosieties mums un iestāsieties dižajā Dieva armijā?

Nāves klusums. Fords saspieda Keitas roku. Kaut viņa ieru­nātos, kaut viņa izteiktu piekrišanu! Taču viņš nevarēja pats sevi piespiest, tāpēc nevarēja gaidīt, lai to dara kāds cits.

- Vai tad neviens neatteiksies no ķecerības un nepieņems Jēzu? Vai neviens nevēlas tikt izglābts no šīs pasaules liesmām un nā­kamās pasaules mūžīgi degošajām ugunīm?

Uzbangoja karstas dusmas, un Fords pacēla galvu.

- Es esmu kristietis, katolis. Man nav jāatsakās no ķecerības.

Edijs dziļi ievilka elpu un trīsošā balsī uzrunāja pūli, drama­tiski pacēlis roku.

- Katoļi nav kristieši. Katoļticība ir Svēdtās Jaunavas Marijas pielūgšana elkdievības garā.

Pūli apskrēja nepārliecināti piekrišanas čuksti.

- Tas ir dēmonisma gars, kā liecina Marijas vārda tukšā, liel­manīgā daudzināšana rožukroņa lūgšanā. Tā ir akmenī un kokā cirstu tēlu pielūgšana elkdievības garā un pārkāpj Dieva baušļus.

Fordu sagrāba niknums, un viņš veltīgi pūlējās to iegrožot. Viņš piecēlās.

- Kā tu iedrošinies! - viņš klusā balsī sacīja. - Kā tu iedroši­nies!

Edijs pacēla ieroci un pavērsa to pret vīrieti.

- Jūsu mācītāji pusotru tūkstoti gadu katoļiem skalojuši sma­dzenes. Jūs nelasāt Bībeli. Jūs darāt tā, kā mācītājs liek. Jūsu pā­vests skaita lūgšanas, nomedes ceļos pie akmens tēliem, un skūp­sta statuju kājas. Dieva Vārds skaidri vēsta, ka mums ļauts locīt galvu tikai Jēzus un neviena cita priekšā - nedz Marijas, nedz arī tā saucamo svēto priekšā. Atsakies no zaimojošās ticības, citādi piedzīvosi Dieva Tā Kunga dusmas!

- Patiesībā zaimotāji esat jūs paši, - noskaldīja Fords, pavērz- damies pret pūli.

Edijs trīsošajā rokā pacēla ieroci un notēmēja uz Forda labo

aci.

- Jūsu baznīca nākusi taisnā ceļā no elles mutes! Atsakies!

- Nemūžam!

Revolveris pārstāja svārstīties. Tā stobrs atradās tikai četru col­lu attālumā no mērķa, un pirksts piespiedās mēlītei.

CIENĪGTĒVS DONS SPEITSS ar blīkšķi trieca klausuli pret tāl­runi. Joprojām nestrādā. Arī interneta sakari bija pārtraukti. Viņš apsvēra iespēju dodes uz Sudraba katedrāles elektroniskās apa­ratūras kabinetu un ieslēgt televizoru, lai paskatītos, vai nav kādi jaunumi, taču nevarēja piespiesties to izdarīt. Viņš baidījās aiz­iet, baidījās piecelties no rakstāmgalda - baidījās no tā, ko, iespē­jams, uzzinās.

Speitss ieskatījās pulkstenī. Puspieci. Līdz rītausmai divas stundas. Kad uzlēks saule, viņš taisnā ceļā brauks pie Dobsona un nodos sevi advokāta rokās. Lai šo lietu kārto Dobsons. Zi­nāms, tas nebūs lēti. Taču nedrīkst aizmirst, ka ziedojumi plū­dīs straumēm. Tikai jāpārlaiž šī vētra. Viņš jau agrāk ir spējis pārciest dažādus negaisus - kā toreiz, kad tās divas maukas pa­ziņoja par viņu avīzēm. Tad šķita, ka pienācis pasaules gals. Taču jau pēc mēneša Speitss bija atkal ierindā un lasīja sprediķi katedrālē. Un patlaban viņš bija pieprasītākais TV evaņģēlists valstī.

Izņēmis kabatlakatu, mācītājs notrausa sviedrus no sejas, izslaucīja acis, pārlaida to pierei, degunam un mutei, uz baltās lina drāniņas atstādams brūnus vecā grima traipus. Riebumā sa­viebies, viņš to aplūkoja un ielidināja atkritumu grozā. Tad ielēja vēl vienu kafijas tasi, pielēja nedaudz degvīna un, drebošajā rokā satvēris osiņu, vienā rāvienā izdzēra.

Tasīd viņš nolika uz galda ar tādu sparu, ka tā pārplīsa uz pusēm. Retā Sevras porcelāna tasīte pārlūza tieši pa vidu, it kā būtu pārcirsta. Speitss saņēma abas puses plaukstās, brīdi aplū­koja tās un, pēkšņu dusmu sagrābts, aizsvieda pāri istabai.