Duglass Prestons - Ķeceris

- Nolādēta būšana! - iekliedzās Douks, ieņēma pozīciju un raidīja šāvienu brīdī, kad Forda zirgs kārpījās pāri malai. Priekšā pavērās atklāts lauks, kurā kūkumu meta daži klinšaini pauguri, un aiz dem pletās vēja appūsts smilšu klajš, kam pāri stiepās tik­ko manāma taciņa. Fords atcerējās to redzējis pirmajā dienā, kad Hazēliuss vadāja viņu apkārt, izrādīdams apkārtni.

Gar ausīm kā lapsene aizspindza lode.

Nākamā trāpīja zirgam. Dzīvnieks iezviegdamies salēcās sā­ņus un pazvārojās uz malas, taču nenokrita. Fords pieplaka zir­ga kaklam un skubināja aulekšot pāri smilšainajam laukumam uz taku, kas veda uz galdkalna malu. Pēc dažiem mirkļiem viņš jau atradās laukumiņa otrā pusē starp klinšainajiem pauguriem un zirga mugurā meta līkločus, slēpdamies un kārpīdamies pa lēzeno slīpumu. Zirgs krāca un gārdza - lode droši vien bija trā­pījusi vēderā. Laime, ka gadījies tik izturīgs dzīvnieks.

Acīm pavērās plašais, atklātais klajums.

Lai sāktu vajāšanu, Doukam bija jātiek pāri dziļajai gultnei, un Fordam butu gana laika aizkļūt klajuma otrā malā, ja vien zirgs izturēs. Ieķēries zirgam krēpēs un pieliecies tam pie kakla, Fords skubināja dzīvnieku no visa spēka aulekšot pa smiltīm.

Kad viņš atradās apmēram pusceļā, diezgan tuvu atskanēja paskaļš motocikla rēciens. Douks bija šķērsojis gravu. Rēkoņa lie­cināja, ka motocikls strauji tuvojas. Taču Fords zināja, ka brauk­dams Douks nevar izšaut.

Fords jāja augšup pa slīpumu, bet nogriezās uz taciņu vietā, kur Douks viņu varēja redzēt. Viņš dzirdēja, kā motociklists pār­slēdz ātrumus, divtaktu dzinējs rēca aizvilkdamies.

Pašā augšā, retu klintsakmeņu un kadiķu apslēpta, galdkal­na virsma negaidīti spēji aprāvās un klints stāvus krita lejup. Fords parāva pavadu, apstādināja zirgu un nolēca zemē. Viņš paguva noslēpties aiz akmeņu pudura brīdī, kad garām kā ra­ķete pašāvās Douks. Resnās, notetovētās rokas stingri turēja mo­tocikla stūri, zeltainie mati plīvoja vējā kā ugunīgas krēpes. Viņš patraucās garām ar ātrumu sešdesmit jūdzes stundā un nobrau­ca no klints.

Douks lidoja, dzinējs rēca, cik jaudas, riteņi griezās, un moto­cikls kauca spalgi kā ērglis. Fords vēroja, kā motocikls ar tā vadī­tāju aizšaujas tālumā, un dzinēja rēciena pulsācija cauri biezajai tumsai aizvien palēninājās. Viņš vēl paguva saskatīt braucēja gai­šos matus - tas atgādināja ainu, kurā Lucifers tiek nogāzts no de­besīm. Fords ilgi klausījās, līdz tūkstoš pēdu zemāk uzziedēja lies­miņa un pēc pāris sekundēm klusi nodunēja.

Fords iznāca no paslēptuves aiz akmens un izslējās. Sainis gu­lēja, izsdepies uz zemes. Beigts. Viņš nometās uz ceļa un maigi pārlaida pirkstu galus zirga sānam.

- Paldies, veco zēn. Piedod.

Vīrietis piecēlās un tikai tagad apjauta sāpes visās maliņās - lauztās ribas, zilumus un brūces, uzpampušo aci. Viņš pagriezās, atspiedās pret aizvēsturisko akmeni un pārlaida skatienu gald- kalnam.

Šai ainai varētu līdzināties tikai Hieronīma Bosha glezna "Pēdējā tiesa". Galdkalna austrumu mala, kur agrāk atradās "Izabella", bija viens vienīgs pamatīgs dzirkstošs, spožs uguns stabs, kas urbās naksnīgajās debesīs, it kā tiekdamies apsvili­nāt zvaigznes, un to ielenca simtiem mazāku ellīšu un uguņu, kas jūdzēm platā apkaimē no plaisām un bedrēm atvēma dū­mus. Pazemes sprādzieni drebināja zemes virsmu gluži kā ne­redzamas agresijas izpausmes, kas satricina gaisu. Labajā pu­sē pusjūdzes attālumā pavērās sirreāla aina - dega apmēram tūkstotis automašīnu, to degvielas tvertnes sprāga, virs mašī­nām lidinājās mazas ugunsbumbas, kas lēkāja un sprāga kā petardes. Cilvēki bezmērķīgi klīda pār šaušalīgo, ellei līdzīgo galdkalna virsmu vai skraidelēja apkārt, klaigādami kā saju­kuši.

Kāpdams lejup pa slīpumu, Fords sastapa pārējos grupiņas biedrus, kas jāja pāri smilšainajam līdzenumam.

- Pagalam, - Fords uzreiz paskaidroja. - Aiztrencās pāri malai.

- Jātnieks gan tu esi pagalam draņķīgs, - Besend izmeta. - Bet ne jau tas ir galvenais. Tas mērglis aiztriecās tev pakaļ, un tu tiki no viņa vaļā uz visiem laikiem.

- Kā ugunīgi kaujas rad, - piebilda Keita.

- Un zirgs? - Bigejs apvaicājās.

- Beigts.

Indiānis drūmu seju klusēja un neatbildēja.

Pēc desmit minūtēm viņi nonāca vietā, kur sākās Pusnakts taka.

Labu bridi visa grupiņa stāvēja galdkalna malā, ceļa sākumā, un lūkojās atpakaļ. Sprādziens satricināja zemi, un dārds aizvē­lās pāri Sarkanajam galdkalnam kā pērkona grāviens, ko ik pa brīdim pārtrauca klusāki, mazāki sprādzieni. Virs "Izabellas" pa­cēlās ugunsbumba. No plaisām zemē plūda dūmi, ko apgaismo­ja iesarkanas pazemes liesmas.

- Paskatieties uz Navahu kalna pusi, - Keita norādīja augšup.

Visi pagriezās uz rietumiem. Debesīs virs attālā kalna iezīmē­jās uguntiņu virtene, kas strauji tuvojās, līdzi nesdama aizvien skaļāku pukstošu dūkoņu.

- Re, glābēji klāt, - Bigejs noteica.

Atkal sprādziens un liesmojošas bumbas. Sekodams Keitai le­jup pa ceļu, Fords vēl beidzamo reizi paraudzījās pār plecu.

- Grūti noticēt, - Keita klusi bilda. - Deg visa galdkalna virsma.

Kamēr viņi vēroja, gaisā uzšāvās milzīga putekļu vērpete, kas aizlocījās pāri galdkalnam; satricinādams zemi, iegruva kārtējais ogļraktuves tunelis. Tas notika bīstami tuvu.

Keita pagriezās un uzrunāja grupiņu. Viņas balss skanēja stingri.

- Es gribu paziņot kaut ko svarīgu.

Izmocītie zinātnieki pievērsās sievietei.

- Ja mēs nonāksim varas iestāžu rokās, mūs ieslēgs un iztau­jās, - viņa brīdināja. - Viss šeit notikušais tiks kvalificēts par sle­penu. Par mūsu pārdzīvoto neviens neuzzinās.

Viņa bridi klusēja, degošām acīm uzlūkodama biedrus.

- Taču mēs tos negaidīsim. Labāk paši tikmēr dosimies uz Flagstafu. Tur, Flagstafā, mēs uzrunāsim pasauli. Un mēs pavēs- dsim pasaulei, kas šeit patiesībā norisinājās.

Helikopteru vieniba, rotoriem ducinot, strauji tuvojās. Negaidīdama pārējo atbildi, Keita laidās lejup pa taku. Visi sekoja.

KUR VIŅŠ ATRADĀS?

Kas te ir?

Cik ilgi viņš bija klīdis?

Atmiņas joprojām bija neskaidras un miglainas. Kaut kas bija noticis - bija uzsprāgusi zeme un dega liesmās. Tajā bija vaino­jams Antikrists, un Edijs par to bija viņu sadedzinājis. Bet kur tad ir… Mesija? Kālab Kristus nebija atgriezies godāt savus izvēlētos un pieņemt pie sevis debesīs?

Drēbes apdegušas, mati apsviluši, ausīs zvanīja, plaušas smel- dza, un te bija pilnīga tumsa… No plaisām visur, kurp vien viņš gāja, plūda kodīgi dūmi. Tumša dūmaka sedza zemi kā miglas sega, un viņš redzēja labi ja duča pēdu attālumā.

Pavīdēja tikko saredzams stāvs. Apaļīgs, cilvēkam līdzīgs ap­veids, kas māja ar galvu.

- Tu! - viņš uzsauca un steberēja pa akmeņaino zemi pretī šim stāvam. Viņš paklupa pār gruzdošu celmu - pati priede jau bija pārvērtusies pelnos.

Apveids nepazuda.

- Douk! - viņš sauca, bet balss noslāpa dūmos. - Douk! Tas esi tu?

Atbildes nebija.

- Douk! Tas esmu es, sludinātājs Edijs!

Viņš skrēja, paklupa un nokrita. Kādu brīdi viņš gulēja, vilk­dams plaušās vēsāko, svaigāko gaisu divāk zemei. Uztrausies kā­jās, Edijs sameklēja kabatlakatiņu un mēģināja elpot caur to. Vēl daži soļi. Tikai vēl daži. Tumšais stāvs tapa lielāks. Tas nebija Douks. Tas nebija cilvēks. Viņš pastiepa roku. Tas bija stipri sa­karsis klintsakmens, kas balstījās uz smilšakmens pamatnes.