Duglass Prestons - Ķeceris

Fords prātoja, vai spēs jelkad pastāsdt viņai padesību. Taču bija jāmēģina. Citādi viņš to sev nekad nepiedos. Vai varbūt to­mēr? Fords raudzījās Keitas sejā, kas staroja ticībā un pārliecībā.

Viņa bija apmaldījusies un tagad atkal atradusi sevi. Tomēr Fords nevarēja aiziet, nepastāsdjis to, ko zināja.

- Tā bija krāpšana, - viņš izgrūda.

Sieviete samiedza acis.

- Kā, lūdzu?

- To visu sarīkoja Hazēliuss. Viņš bija iecerējis iedibināt jau­nu reliģiju, kaut ko līdzīgu scientoloģijai.

Keita pakratīja galvu.

- Vaimen, tu laikam nekad nemainīsies, vai ne?

Fords mēģināja saņemt Keitas roku, taču sieviete to spēji at­rāva.

- Neticu savām ausīm! Ko tu centies panākt? - viņa pēkšņi iekaisa. - Nudien neticu!

- Keita, Hazēliuss man izstāsdja. Viņš pats atzinās. Ogļraktu- vēs. Tā bija blēdība.

Viņa šūpoja galvu.

- Tu darīji visu, lai izjauktu mūsu darbu, lai to diskreditētu. Bet es padešām nebiju domājusi, ka nolaidīsies dk zemu, līdz tik nekrietniem meliem.

- Keita…

Viņa piecēlās.

- Nekas nesanāks, Vaimen. Es apzinos, ka tu nespēj pieņemt notikušo. Tu nevari atteikties no savas kristīgās dcības. Tomēr tu runā muļķības. Ja Gregorijs to visu ievārījis, viņš nebūtu to atzi­nis nevienam, vismazāk jau tev.

- Viņš tobrīd domāja, ka mēs abi aiziesim bojā.

- Nē, Vaimen, tu runā galīgas blēņas.

Fords lūkojās draudzenē. Viņas acis kvēloja dedzīga ticība. Viņš nepiespiedis Keitu mainīt domas.

Viņa turpināja runāt:

- Vai atceries viņa pēdējos mirkļus? Vai atminies viņa teikto, viņa beidzamos vārdus? Tie ir iededzināti manā atmiņā. Visums nekad neaizmirst. Vai tu domā, ka krāpniekam tas būtu pa spēkam? Nē, Vaimen. Viņš gāja bojā kā ticīgais. To nevar notēlot. Viņš stā­vēja, liesmu apņemts. Pat degdams ugunis, ar sadragātu kāju, viņš stāvēja taisni. Viņš ne brīdi neliecās, ne bridi nesaguma, ne brīdi nemitējās smaidīt, pat neaizvēra acis. Tik spēcīga bija viņa ticība. Bet tu apgalvo, ka tā bija krāpšana.

Fords neteica ne vārda. Viņš nepierunās sievieti pārdomāt, un, iespējams, tas nemaz nebija vajadzīgs. Viņas dzīve bijusi grūta, zaudējumu pilna. Pārliecināt Keitu, ka Hazēliuss bijis krāpnieks, būtu tas pats, kas sagraut viņas būdbu. Pilnīgi var būt, ka vairā­kumam izplatīto reliģiju bija nepieciešams zināms daudzums krāpšanas. Galu galā reliģija balstās uz ticību, nevis uz faktiem. Tā ir garīgās uzticības spēle.

Fords vērās sievietē ar teju neremdināmām skumjām. Hazēli­usam bija taisnība - to neviens un nekas nevarēs apturēt, ne Fords, ne Volkonskis. Neviens. Le jeux sontfaites. Kauliņi ir mesd. Tagad Fords saprata, kāpēc Hazēliuss bija tik mierīgi viņam visu izstāstījis. Zinātnieks bija pārliecināts - pat ja Fords paliks dzīvs, viņam neizdosies darīt galu šai neapturamajai straumei. Tāpēc viņš šķīrās no dzīves ar tik pārsteidzošu cieņu un sdngrību. Tas bija pēdējais drāmas cēliens, un Hazēliuss bija nelokāmi apņē­mies notēlot to labi.

Viņš bija aizgājis kā īstens ticīgais.

- Vaimen, - Keita pārtrauca viņa pārdomas, - ja tu jebkad esi mani mīlējis, tici un pievienojies mums! Ar kristietību ir cauri. - Viņa pasniedza salocīto izdruku. - Kā tu vari tam neticēt, zinot to, ko mēs esam pārdzīvojuši?

Fords papurināja galvu, nerazdams atbildi. Šāda kaislība iesvēla viņā skaudību. Cik brīnišķīgi būt tādas ticības pārņem­tam!

Keita nometa papīru un saņēma Forda rokas.

- Mēs varam to paveikt kopā. Atstāj pagātni aiz muguras. Sāc jaunu dzīvi kopā ar mani!

Fords nokāra galvu.

- Nevaru, - viņš klusi bilda.

- Tu vari pamēģināt tam ticēt. Ar laiku tu redzēsi gaismu. Ne­pamet mūs. Nepamet mani.

- Kādu laiku tas būtu brīnišķīgi - būt kopā ar tevi. Taču ilgi tas nevilktos.

- Mēs kalnā pieredzējām Dieva rokas iejaukšanos. Es to zinu.

- Nē, es nevaru… Es nevaru sadzīvot ar to, kam neticu.

- Tad vismaz uzdcies man. Tu saciji, ka mīli mani un paliksi kopā ar mani. Tu solīji.

- Dažreiz ar mīlesdbu vien nepiedek - vismaz tam, ko iecerēts paveikt. Es nu došos. Pasveicini pārējos.

- Neaizej! - Keitai pāri vaigiem ritēja asaras. Fords pieliecās un maigi noskūpsdja viņu uz pieres.

- Ardievu, Keita, - viņš teica. - Un… lai Dievs tevi svēd!

BIJA PAGAJIS MENESIS

VAIMENS FORDS SĒDĒJA BĀRĀ Manny's Buckhom Sananto- nio pilsētā Ņūmeksikas pavalstī, ēda čīzburgeru ar zaļajiem čili pipariem un skatījās televizoru, kas bija novietots aiz letes. Kopš Flagstafā sarīkotās preses konferences, kas bija satricinājusi visu pasauli, aizritējis mēnesis.

Pēc sarunas ar Lokvudu Vašingtonā, kuras laikā Fords bija pie­lāgojis savu versiju jaunajai mitoloģijai, viņš bija iesēdies savā džipā, aizbraucis uz Ņūmeksiku un dziļā vientulībā vairākas ne­dēļas kāpis kanjonos uz ziemeļiem no Ebikjuī pilsētiņas, pārdo­mādams nodkušo.

"Izabella" bija iznīcināta, Sarkanais galdkalns bija saspridzi­nāts, kūpošs kalns, kas atgādināja Mēness virsmu. Ugunsgrēkā gājuši bojā vai pazuduši bez vēsts simtiem cilvēku. Ņemot talkā DNS un stomatoloģijas kartes, FIB beigu beigās izdevās identifi­cēt Rasela Edija līķi, un pastardienas vēstītājs tika atzīts par gal­veno vainīgo.

Pēc Flagstafas konferences nodkumi Sarkanajā galdkalnā, kam jau tā bija veldta milzīga masu plašsaziņas līdzekļu ievērība, iegu­va gigandskus apmērus. Daži visziņi to pasludināja par svarīgā­ko notikumu pēdējo divu tūkstošu gadu laikā.

Kristīgajai ticibai bija vajadzīgi četri gadu simti, līdz tā iekaro­ja Senās Romas impēriju. Jaunā reliģija, kurai tās piekritēji deva vārdu "Meklējumi", apskrēja Savienotās Valstis četru dienu lai­kā. Vispasaules timeklis izrādījās ideāls jaunās ticības izplatitājs - internets bija gluži vai radīts šādai reliģijas propagandai.

Fords ieskatījās pulkstenī. Bija bez piecpadsmit minūtēm div­padsmit, un pēc stundas ceturkšņa puspasaule, ari Manny's Buck- horn apmeklētāji, vēros notikumu, ko tiešraidē pārraidīs no kādam interneta miljardierim piederoša Kolorādo rančo.

Skaņa televizorā bija nogriezta klusu, un Fords saspridzināja dzirdi. Fonā aiz diktora bija redzama panorāma - milzīgs ļaužu pūlis, pēc ziņu dienesta aplēsēm, ap trim miljoniem cilvēku. Ņu­dzošā drūzma pildīja prērijas laukus, cik vien tālu varēja saskatīt, un ainavas dibenplānā glezni slējās sniegā tērptās Sanhuanas kalnu virsotnes.

Mēneša laikā Fords bija izdomājies gan šā, gan tā. Viņš bija atzinis Hazēliusa ģenialitāti. Sarkanā galdkalna katastrofa bija likusi pamatus jaunai reliģijai un viņu pašu padarījusi par kustī­bas augstāko pravieti un mocekli. Sarkanais galdkalns, Hazēliu­sa upuris liesmās un traģisma pilnā transcendence bija devusi vielu mītam un leģendai, stāstam, kas līdzinājās vēsdjumiem par Būdas, Krišnas, Medīnas un Muhammeda dzīvi, Jēzus dzimša­nu, Svēto vakarēdienu, krustā sišanu un augšāmcelšanos. Hazē­liuss un stāsts par "Izabellu" bija tādi paši vēstījumi, kas izplati- jās ticīgo vidū, tas bija stāsts par pirmsākumiem ticībai, kas to atdzīvināja un vēstīja, kas viņi ir un kāpēc šeit nonākuši.

Tas bija kļuvis par vienu no pazīstamākajiem stāstiem.

Hazēliuss visu bija nostrādājis spīdoši. Viņš pat nebija maldī­jies par sevis iecelšanu mocekļa kārtā, par savu ugunīgo pārtap­šanu, kas bija piesaistijusi sabiedrības apziņu līdz šim neredzē­tos apjomos. Ejot nāvē, viņš bija kļuvis par morālo spēku, neizmērojami ietekmīgu pravieti un garīgo vadoni.