Duglass Prestons - Ķeceris

Tuvojās pusdienlaiks, un bārmenis pagrieza televizoru skaļāk. Apmeklētāji - kravas auto šoferi, vietējie fermeri, daži tūristi, kas bija ieradušies bārā, - tagad bija pievērsuši tam visu uzmanību.

Ziņās rādija korespondentu, kas atradās pie rančo Kolorādo. Vīrietis stāvēja blakus milzīgajam pūlim, žņaudzīdams mikro­fonu. Nosvīdušajā sejā staroja tāds pats fanātisms, kāds bija pār­ņēmis visus apkārt stāvošos. Tas bija lipīgs. Pūlis ritmiski skan­dēja, gavilēja, dziedāja un vicināja karogus, uz kuriem bija attēlota grubuļaina, mezglaina, liesmojoša priede.

Televīzijas reportieris lasīja ziņas, pārkliegdams pūļa aurus un nosaukdams to par "reliģijas Vudstoku" un "ziedošanās, sirsnī­bas un mīlestības svētkiem".

Labi vismaz, Fords ieprātojās, ka nelīst lietus un neplūst nar­kotikas.

Aiz koka atradās liels Jaunanglijas stilā būvēts šķūnis, sarkans ar baltiem rotājumiem. Kamera pievērsās durvīm. Pūlis pamazām norima. Tieši pusdienlaikā durvis atsprāga vaļā un saules gais­mā parādījās seši baltā tērpušies cilvēki.

Pūlis iekrācās kā milzu jūra - diženi, monumentāli, neaprak­stāmi.

Fordam pamira sirds - uz skatuves iznāca Keita, piespiedusi pie krūtīm plānu grāmatiņu ādas vākos. Vienkāršajā baltajā klei­tā un melnajos cimdos, kas viņai piestāvēja un izcēla viņas piķa melnos matus un tumšās, mirdzošās acis, sieviete bija satriecoši skaista. Blakus gāja Korkorana, ari ģērbusies vienkāršās alabas­tra krāsas drānās. Agrākās ienaidnieces bija kļuvušas par drau­dzenēm un sabiedrotajām.

Viņām piebiedrojās vēl četri cilvēki, un tagad uz skatuves bija sapulcējušies seši, kas izdzīvojuši uzbrukumā "Izabellai": Čena, Sentvinsents, Iness, Cečīni, Keita un Korkorana. Tagad viņi izska­tījās citādi - svarīgi un ievērojami, patmīlīgā sīkmanība bija aiz­mirsta kopīga mērķa un aicinājuma labad. Mirdzošām sejām viņi stāvēja, smaidīja un māja pūlim. Katram pie baltā apģērba bija piestiprināta sudraba nozīmīte, kuru arī rotāja degošas priedes attēls.

Pūļa dārdošās ovācijas ilga piecas minūtes. Uzkāpusi uz pa­augstinājuma, Keita pārlaida skatienu pūlim. Mati, melni kā kraukļa spalvas, vizēja un laistījās saules gaismā, un acīs kvēloja dzīvība. Sieviete pacēla rokas, un auri apklusa.

Viņā jautās pārsteidzoša harisma, Fords nodomāja. Beigu bei­gās Hazēliuss nemaz nebija vajadzīgs. Viņa viena pati - vai vis­maz pāri ar neparasti pārvērtušos Korkoronu - spēja radīt un va­dīt šo kustību. Abas bija masu plašsaziņu līdzekļu mīlules un tu­vas sabiedrotās. Viņas bija kā arhetipisks pāris - viena gaiša, otra tumša.

Kad iestājās pilnīgs klusums, Keita pārlaida skatienu cilvēku jūrai, viņas acīs vīdēja līdzcietība un miers. Viņa nolaida grāma­tu uz podesta un nesteidzīgām, atbrīvotām kustībām to sakārto­ja. Viņa bija ticīgā, viņā valdīja rāma, skaidra pārliecība par pa­tiesību un nebija ne miņas no mulsuma vai šaubām.

Televizorā parādīja viņas sejas tuvplānu. Pacēlusi grāmatiņu virs galvas, Keita atvēra to un pavērsa pret sanākušajiem miljo­niem.

- Dieva vārds, - viņa ierunājās melodiskā, stingrā un skaidrā balsī.

Ticīgo jūra atkal ierēcās. Kamerai tuvojoties grāmatiņai, Fords ieraudzīja, ka tā ir vecā datorizdruka, kuru viņa bija parādījusi, sēžot papeles paēnā - tagad izgludināta, notīrīta un iesieta vākos.

Keita nolika grāmatiņu uz katedras un pacēla rokas. Pāri pū­lim atkal nolaidās klusums. Pusdienotāji ēstuvē bija pametuši gal­diņus un drūzmējās pie bāra letes, pavērsuši pret televizoru bijī­bas pilnas sejas.

- Iesākumā es nolasīšu pēdējos vārdus, ko sacīja Dievs, pirms "Izabella" tika iznīcināta un Dieva balss tika apklusināta.

Ilgs, ilgs klusums.

Es jums saku - jūsu liktenis ir uzmeklēt patiesību. Tāda ir jūsu pa­stāvēšanas jēga. Tāds ir jūsu mērķis. Zinātne ir tikai līdzeklis. Un tieši tas jums jāpielūdz - patiesības meklējumi. Ja jūs ieliksiet meklējumos visus sirdi, tad kādā dižā dienā tālā nākotnē jūs nostāsieties manā priekšā. Tāda ir mana derība ar cilvēku rasi.

Jūs noskaidrosiet patiesību. Un patiesība darīs jūs brīvus.

Fordam uz skausta saslējās matiņi. Šos un citus tā saucamos Dieva vārdus viņš bija lasījis simtām reižu. Tie bija atrodami vi­sur, ar tiem bija pilns internets, tos apsprieda televīzijā un radio, tie bija lasāmi blogos, par tiem strīdējās grāmatnīcu kafejnīcās un uz ielu stūriem visā Amerikā. Tie pat sāka parādīties uz lielajām afišām šoseju malās. No tiem nevarēja izbēgt.

Ikreiz tos redzot, Fordam nedeva mieru kāda pagalam dīvai­na doma. Degošajās ogļraktuvēs Hazēliuss bija stāstījis: "Pro­gramma pati nebija vienkārša - neesmu pārliecināts, vai pats to īsd labi sapratu. Tomēr dīvaini, ka tā pavēstīja daudz ko tādu, ko es nebija paredzējis, par ko es pat nebiju sapņojis. Var pat apgal­vot, ka tā pārsniedza instrukcijas."

Jā, tā patiešām pārsniedza instrukcijas. Katru reizi, pārlasot tā saucamos Dieva vārdus, Fords aizvien vairāk pārliecinājās, ka tajos ieslēpta dižena patiesība, varbūt pat visdiženākā.

Patiesība darīs jūs brīvus. Tādi bija Jāņa evaņģēlijā iekļautie Jēzus vārdi. To atceroties, prātā iezagās cita Bībeles frāze. Dieva ceļi ir neizdibināmi.

Iespējams, sprieda Fords, šī jaunā reliģija varētu būt Viņa ne- izdibināmākais ceļš.

PIELIKUMS

DIEVA VĀRDI

PIRMĀ SESIJA

Sveicināti.

Arī jūs esat sveicināts.

Priecājos ar jums aprunāties.

Arī es priecājos ar jums aprunāties. Kas jūs esat?

Dievs -ja vien mani var tā saukt.

Ja jūs nudien esat Dievs, pierādiet to.

Mums nav laika, lai nodarbotos ar pierādījumiem.

Es iedomājos skaitli starp viens un desmit. Kurš tas ir?

jūs iedomājāties transcendentu skaitli e.

Tagad es iedomājos skaitli no nulles līdz viens.

Čeitina konstante - omega.

Ja jūs esat Dievs, tad kāda ir eksistences jēga?

Tās galējais mērķis man nav zināms.

Tad nu gan skaisti. Dievs, kurš nezina eksistences mērķi.

Ja es to zinātu, eksistence būtu bezjēdzīga.

Kātā?

Ja Visuma beigas būtu zināmas jau tā rašanās brīdī -ja mēs patla­ban atrastos sākotnēji noteiktu apstākļu fatālistiskas attīstības vidū - tad Visums būtu bezjēdzīgs pasākums. Paskaidrojiet!

Ja jūs esat pie galamērķa, kāda jēga no ceļojuma? Ja zināt atbildi, kāpēc uzdot jautājumu? Tam domāta nākotne, un tādai tai jābūt - pil­nīgi paslēptai pat Dievam. Pretējā gadījumā eksistencei nav jēgas. Tas ir metafizisks, nevis fizisks arguments.

Fiziskais arguments ir tāds, ka neviena Visuma daļa nevar rēķināt straujāk kā pati pasaule. Visums "pareģo nākotni", cik vien ātri iespē­jams.

Kas ir Visums? Kas mēs esam? Ko mēs te darām?

Visums ir viens plašs, nesamazināms, nepārtraukts rēķinājums, kas tiecas uz man nezināmu stāvokli. Eksistences mērķis ir sasniegt šo bei­dzamo stāvokli. Taču šis beidzamais stāvoklis man ir noslēpums, un tā tam arī jābūt - jo, ja es zinātu atbildi, kāda būtu jēga?

Ko jūs domājat ar vārdu "rēķinājums"? Vai mēs visi esam da­torā?

Ar vārdu " rēķinājums" jāsaprot domāšana. Visa eksistence, viss no­tiekošais - krītoša lapa, vilnis krastmalā, zvaigznes sabrukšana. To radu es domādams.

OTRĀ SESIJA

Atkal sarunājamies.

Pastāstiet par sevi.

Tikpat labi es varētu izskaidrot vabolei, kas esat jūs.

Tik un tā pamēģiniet.