Duglass Prestons - Ķeceris

- Derdzīgais manipulators.

Hazēliuss iegrūda truša ķepiņu kabatā.

- Šajā ziņā jūs maldāties, Vaimen. Es nebūt neesmu ļauns cil­vēks, es rīkojos, tikai viscēlāko un altruistiskāko mērķu vadīts.

- Kā tad. Paskat, cik daudz vardarbības, cik daudz nāves! Par to esat atbildīgs jūs.

- Vardarbības ceļu izvēlējās Edijs ar saviem sekotājiem, nevis es. - Acumirklīgu sāpju pārņemts, viņš saviebās.

- Un vēl jūs noslaktējāt Volkonski - vai arī likāt to paveikt Vordlo.

- Nē. Volkonskis bija gudrs. Viņš uzminēja, kas man aiz ādas. Visu kārtīgi apdomājis, viņš nāca pie secinājuma, ka nevar mani apturēt. Viņš nespēja pārdzīvot to, ka ticis pataisīts par nerru, ka viņa mūža darbs tā apsmiets un izķēzīts. Tāpēc viņš pats atņēma sev dzīvību, taču izdarīja to tā, lai pašnāvība sētu aizdomas par slepkavību. Tāda manipulatīvā psiholoģija, īsti Volkonska garā. Viņam bija vienreizīgi viltīgs prāts.

- Kāpēc viņam bija jārada aizdomas par slepkavību?

- Volkonskis bija cerējis, ka izmeklēšana ar laiku apstādinās projektu "Izabella" un panāks tā slēgšanu, pirms es īstenoju sa­vus nodomus. Tomēr nekas nesanāca. Notikumi risinājās pārāk strauji. Es uzņemos atbildību par viņa bojāeju. Taču es viņu ne­nogalināju.

- Cik bezjēdzīga un nevajadzīga nāve.

- Jūs neesat to labi apdomājis, Vaimen… - Hazēliuss bridi skaļi elsa un turpināja. - Šis ir tikai stāsta sākums. Jūs nevarat to aptu­rēt. Les jeux sont faites*, kā teicis Sartrs. Visparadoksālākais ir tas, ka to panāks viņi.

* Ž. P. Sartra 1947. gadā izdotā darba nosaukuma tulkojums ir "Likmes ir izdarītas" vai "Kauliņi ir mesti".

-Kas?

- Tas fundamentālistu bars. Viņi šim stāstam pieliks daudz treknāku punktu, nekā man tas jebkad būtu izdevies.

- Jūsu stāsts beigsies veltīgi, - Fords iebilda.

- Vaimen, es redzu, ka jūs nespējat pilnībā aptvert visu notie­košo. Edija vadītā zemcilvēku varza… - Hazēliuss aprāvās, un Fords dzirdēja pūli pamazām tuvojamies. - Viņi mani nogalinās, padarīs mani par mocekli. Jūs ari. Šādi mani iesvaidīs un manu vārdu pieminēs… mūžīgi mūžos.

- Es jūs iesvaidīšu par jukušo mūžīgi mūžos.

- Atzīšos, tā mani uztvertu vairākums normālo ļautiņu.

Balsis kļuva skaļākas.

- Mums jāpaslēpjas, - Fords ieteicās.

- Kur? Te nav nevienas paslēptuves, un es nevaru pakustēties. - Hazēliuss pakradja galvu un klusā, aizsmakušā balsī nocitēja Bī­beli. Viņi sauks kalniem un klintīm: Krītiet uz mums, paslēpiet mūs. Kā vēsta Jāņa Atklāsmes grāmata, mēs esam iesprostoti.

Balsis nāca arvien tuvāk. Fords izņēma pistoli, taču Hazēli­uss uzlika viņam uz rokas miklu, drebošu plaukstu.

- Samierinieties cienīgi.

No tumsas iznira drebelīgu gaismu mudžeklis. Balsis pieņē­mās skaļumā, un no tuneļa pagriezienā iznāca ducis netīru, bru­ņotu vīru.

- Re, kur ir! Veseli divi!

No biezās tumsas nāca cilvēki, nomelnējušu, rēgainu ļaužu bariņš, kas atgādināja ogļračus. Visiem bija pacelti ieroči, pāri pie­pūlē savilktajām sejām stiepās baltas, sviedru noskalotas taciņas.

- Hazēliuss! Antikrists!

- Antikrists!

- Rokā ir!

Telpu satricināja vēl viens attāls sprādziens. Bīstami ieliecies klints gabals griestos sakustējās, un uz grīdas kā ellišķīgi krusas graudi klaudzēdami nobira akmentiņi. Nekustīgajā gaisā nāsīs iesitās ogļu izgarojumu smārds. Kalns atkal nodrebēja, krietnu gabalu tālāk tunelī ar skaļu dārdu un rīboņu iegruva griesti, cauri šahtām izšāvās ogļu dūmi.

Pūlis pašķīrās, un pie Hazēliusa pienāca sludinātājs Edijs. No­stājies pie ievainotā zinātnieka, sludinātājs ļāva kalsnajai, kau­lainajai sejai atplaukt uzvarošā smaidā.

- Tā nu mēs atkal tiekamies.

Hazēliuss paraustīja plecus un novērsās.

- Tikai šoreiz, Antikrist, - Edijs turpināja, - stāvokļa noteicējs esmu es. Man labajā pusē stāv Dievs, Jēzus atrodas kreisajā pusē, un no muguras mani sargā Svētais Gars. Bet tu? Kur ir tavs sargs? Viņš deva kājām ziņu, tas gļēvulis Sātans. Aizbēga uz klintīm! Apslēpiet mūs no Tā vaiga, kas sēd goda krēslā, un no Jēra dusmām!

Edijs pieliecās pie Hazēliusa, līdz seja atradās dažu collu at­tālumā no zinātnieka sejas. Un iesmējās.

- Ej ellē, mikrob, - Hazēliuss klusi sacīja.

Edijs eksplodēja dusmās.

- Pārmeklēt abus! Jābūt ieročiem!

Daži vīri tuvojās Fordam. Viņš pielaida tos klāt, pirmo nogāza zemē, otram iespēra pa vēderu un trešo ietrieca klints sienā. Pārē­jie ar dusmīgu rēcienu sagāzās viņam virsū, neliela dūru un kāju armija beidzot piespieda viņu pie sienas un notrieca uz grīdas. Edijs izvilka Fordam aiz jostas aizbāzto Sig Sauer.

Kautiņa laikā kāds aizraudgs kristietis iespēra Hazēliusam pa lauzto kāju. Izdvesis žēlabainu elsienu, Hazēliuss zaudēja sa­maņu.

- Lieliski pastrādāts, Edij, - izmocīja Fords, kas bija pienag­lots pie zemes. - Tavs Pesfitājs ar tevi lepotos.

Edijs piesarkušu seju sirdīgi pablenza uz Fordu, it kā grasīda­mies viņam iesist, taču tad, šķiet, pārdomāja.

- Diezgan! - sludinātājs uzrēca pūlim. - Diezgan! Atbrīvojiet vietu! Izrīkosimies ar viņiem pēc sava prāta. Tā, kā tas darāms. Uzraujiet abus kājās!

Fordu uzsdepa kājās un pastūma uz priekšu. Grupiņa sāka iet. Divi drukni vīri vilka noģībušo Hazēliusu aiz padusēm. No deguna tam sūcās asinis, viena acs bija aizpampuši, iešķībi saliek­tās kājas lauztais kauls skrāpēja zemi.

Viņi nonāca vēl vienā plašā cirtnē. No sānu tuneļa tumsas iz­slīdēja cid gāzelīgi kabatas lukturīšu stari. Abas satikušās grupi­ņas sāka satrauktas sarunas.

- Frost! Tas esi tu? - Edijs sauca.

Priekšā izspraucās plecīgs vīrietis, ģērbies militārās drēbēs maskēšanās krāsās, viņam bija īsi apcirpd gaiši mati un masīvs kakls, acis bija tuvu viena otrai.

- Sludinātāj Edij, mēs uzgājām vēl dažus slēpjamies šahtā.

Fords ieraudzīja duci bruņotu vīru dzenam šurp Keitu un pā­rējos, paskubinot tos ar ieroču stobriem.

- Keita… Keita! - Fords atsvabinājās no gūstītāju rokām un pū­lējās nokļūt līdz draudzenei.

- Apturiet viņu!

Spēcīgs grūdiens mugurā notrieca Fordu uz ceļiem. Otrs sidens nogāza viņu uz sāniem, vairāki spērieni un belzieni pieplacināja viņu zemei. Pēc tam Fordu uzrāva kājās tik sparīgi, ka gandrīz izlauza rokas no plecu locītavām. Sviedriem noplūdis vīrs ar ogļu putekļiem notrieptu seju, kurā spīdēja acu baltumi, iesita viņam pa vaigu.

- Nekur tu neiesi!

Tālumā atkal norībēja, un zeme nodrebēja. Smiltis palēcās un, vēja nestas, aizšvirkstēja cauri tuneļiem. Pie griestiem klājās dūmu slāņi.

- Uzklausiet mani! - Edijs sauca. - Mēs nevaram te palikt! Kalns deg vienās liesmās! Mums jātiek ārā!

- Es esmu atradis izeju augšup, - sacīja vīrs, vārdā Frosts. - Sprādziens bija pārrāvis kādā šahtā griestus, un tuneļa galā es redzēju mēnesi.

- Rādi ceļu, - Edijs pavēlēja.

Bruņotie vīri bikstīja un grūstīja gūstekņus ar ieroču stobriem, likdami tiem iet caur tumšajiem, putekļu miglā grimstošajiem tu­neļiem. Divi Edija sekotāji vilka noģībušo Hazēliusu, saņēmuši viņu zem padusēm. Ejot cauri biezajai tumsai, viņi šķērsoja vēl vienu milzīgu cirtni. Putekļainajā gaisā virpuļoja gaiši stari, un to gaismā atklājās milzīgs iegruvums. Gruvešu paugurs sniedzās augšup līdz garam, tumšam caurumam griestos. Fords kāri dzē­ra svaigo, vēso gaisu, kas ieplūda no augšas.