Duglass Prestons - Ķeceris

- Tu varētu atrasties jebkurā vietā pasaulē. Neticami, taču tu esi te.

- Neizklausās, ka tevi tas darītu laimīgu.

- Tā tas patiešām ir.

Fords apspieda asu atbildi. Bija jādara darbs.

- Es jau sen esmu ticis pāri pārdzīvojumiem par mūsu šķirša­nos. Ceru, ka tev ari tas izdevies.

- Vai, par to neraizējies! Es to esmu pilnīgi pārdzīvojusi. To­mēr man patlaban nav vajadzīgi šādi sarežģījumi.

- Kas tie būtu par sarežģījumiem? - Fords jautāja.

- Lai nu paliek.

Fords apklusa. Viņš negribēja iesaistīties personiskas dabas sa­runās ar Keitu. Domā tikai par tev uzticēto uzdevumu.

- Vai tu šodien vēl iesi uz bunkuru? - viņš pēc mirkļa nevērīgi apvaicājās.

- Diemžēl jā.

- Atkal kādas aizķeršanās?

Viņas skatiens aizklīda sāņus - piesardzīgi, vismaz tā likās Fordam.

- Iespējams.

- Kādas?

Keita pacēla acis pret vīrieti, bet tad novērsās.

- Kļūme aparatūrā.

- Hazēliuss man stāstīja, ka vainīga kļūme programmatūrā.

- Ari tas. - Skatiens vēlreiz novērsās.

- Vai es nevaru kaut kā palīdzēt?

Sieviete ar sarkanbrūnajām acīm aizplīvurotu, nemierpilnu skatienu ielūkojās viņam sejā.

- Nevari.

- Vai tas ir kas… nopietns?

Viņa pavilcinājās.

- Vaimen, dari savu darbu un ļauj mums darīt savējo. Skaidrs?

Sieviete pēkšņi apcirtās un devās uz stalli. Fords vēroja Keitu, līdz viņa pazuda ēkas tumsā.

BELJŪ MUGURĀ FORDS LĒNĀM NOMIERINĀJĀS un mēģi­nāja izmest no prāta Keitu, kur tā, viņam par nepatiku, bija atra­dusies pārāk ilgu laiku. Vēlā vasaras diena bija padevusies krāšņa, gaisotnei piejaucās melanholija, liecinādama, ka šim gadalaikam drīz pienāks beigas. Sakaltušajā zālē šur tur vīdēja sīkie, dzeltenie čūskuzāles ziedi. Dzeloņainie kaktusi bija saplau­kuši dzeltenos ziedos, un indiāņu plūmju krūmiņi jau paguvuši ietērpties sarkanbaltos pūku mākonīšos, kas vēstīja par rudens tuvošanos.

Taka zem pakaviem izzuda, un Fords jāja pāri laukiem, va­dīdamies pēc kompasa. Senatnīgie korķuvijķiem līdzīgi kadiķi un augstie, robainie klinšu stabi piešķīra galdkalna ainavai aiz­vēsturisku noskaņu. Viņš ieraudzīja perpendikulāri aizstiep­jamies lāča ķepu nospiedumus, tik līdzīgu cilvēka pēdām. Do­mās iegaismojās senaizmirstais navahu indiāņu apzīmējums lācim - shush.

Pēc četrdesmit minūtēm viņš bija nonācis galdkalna malā. Te stāvus lejup krita pārsimts pēdu augsta klints siena, kas zemāk pārgāja smilšakmens terasē, līdz divus tūkstošus pēdu zemāk aiz- stīdza līdz Blekhorsai. Apmetne, kas atradās apmēram pusjūdzi no galdkalna pakājes, no šejienes atgādināja ģeometrisku figūru sakopojumu.

Fords nokāpa no zirga un klints malā sameklēja Pusnakts takas sākumu. Kartē tas bija atzīmēts kā vecs urāna iegulu meklētāju ceļš, taču akmeņu un zemes nogruvumi un lietus izskalojumi bija pārvērtuši to par bīstamu taku ar negaidītiem pārrāvumiem. Gald­kalnā taka metās lejup cauri iedobumam pašā klints malā, asiem pagriezieniem slīga lejup, šķērsoja galdkalna pakāpienveidīgo posmu un līdz lejai izmeta vēl daudzus līkumus. Jau velkot ar pirkstu kartē pa taku, kas vietām bija labi ja dažas pēdas plata, Fordam noreiba galva. Varbūt tomēr vajadzēja ņemt džipu. Taču atpakaļ griezties viņš netaisījās.

Vīrietis piegāja pie malas un devās lejup, vezdams Beljū aiz pavadas. Zirgs, it kā nekas nebūtu noticis, nolieca galvu, no­spraustajās un sekoja Fordam. Vecais kraķis vīrietī īsu bridi mo­dināja apbrīnu, pat labvēlību.

Pēc pusstundas viņi bija nokāpuši lejā. Fords uzlēca zirgam mugurā un pēdējo taciņas posmu jāja pa seklu, tamarisku apēnotu kanjonu uz Blekhorsu. Apmetni veidoja govju laidari, aploki, vēj­dzirnavas, ūdens tvertne un ducis noplukušu treileru. Aiz viena treilera atradās vairāki astoņstūraini tradicionālie navahu indiā­ņu mājokļi, celti no šķeltiem ciedru baļķiem, ar zemes jumtu. Ap­mēram pilsētiņas centrā pusducis pirmsskolas vecuma bērnu draiskojās ap pussagruvušām šūpolēm, spalgajām balsīm aizska­not tālu tuksneša tukšumā. Pie treileriem stāvēja pikapi.

Fords ar papēžiem paskubināja Beljū. Vecais zirgs gausi klun­kurēja pāri līdzenajai pilsētas nomalei. Pūta nerimtīgs vējš. Bērneļi mitējās spēlēties, nostājās kā mazītiņas statujas un vēroja viņu. Tad, it kā neredzama vēja nesti, visi spiegdami aizskrēja.

Fords apstādināja Beljū piecdesmit pēdu attālumā no tuvākā treilera. Dzīvodams Rāmā, viņš bija uzzinājis, ka navahu perso­niskā telpa sākas labu gabalu no durvīm. Pēc brīža durvis no­klaudzēja un no treilera izkāpa kalsns, slaids vīrietis kovboja ce­purē un ar palīkām kājām. Pacēlis roku, viņš uzrunāja Fordu, pārkliegdams vēja kaukoņu:

- Piesien zirgu tur.

Fords nokāpa, piesēja Beljū un palaida vaļīgāk seglu siksnu. Vīrietis nāca tuvāk, pielicis plaukstu pie pieres, aizēnodams acis.

- Kas tu esi?

Fords pastiepa roku. - Ya'at'čeh shi ēi Vaimens Fords yinishyč.

- Ak vai, kārtējais Bilagaana sadomājis ielauzīties navahu va­lodā, - vīrietis jautri atzīmēja un piebilda: - Labi vismaz, ka tavs akcents ir saprotamāks nekā lielai daļai citu.

- Pateicos.

- Ko īsti gribēji?

- Es meklēju Nelsonu Bigeju.

- Esi viņu atradis.

- Būs brīvs brītiņš?

Bigejs samiedza acis un aplūkoja ciemiņu vērīgāk.

- Nokāpi no galdkalna? -Jā.

- Re, kā.

Klusums.

- Tā taciņa ir ellīga, - Bigejs ieminējās.

- Nav, ja vien iet zirgam blakus.

- Prātīgi darīts. - Atkal neveikls klusuma brīdis. - Tu… tad jau tu esi no valsts iestādes?

-Jā.

Bigejs atkal paraudzījas uz viesi, piemiedzis acis, nosprauslojās, pagriezās un aizklamzāja uz savu treileri. Pēc brī­ža aizcirtās durvis. Blekhorsas ciematiņu apņēma klusums, kuru pārtrauca vienīgi vējš, kas virpināja dzeltenu putekļu šķeteres, it kā auzdams segu ap Fordu.

Ko nu? Fords stāvēja putekļu vērpetēs un jutās muļķīgi. Ja viņš pieklauvētu pie durvīm, Bigejs tās nemaz nevērtu vaļā, un viņš būtu iedibinājis priekšstatu par sevi kā kārtējo uzmācīgo Bila­gaana. Tomēr viņš bija ieradies te aprunāties ar Bigeju, un to viņš beigu beigās panāks.

Jupis rāvis, tas vīrs nevar palikt treileri mūžīgi. Fords apsēdās.

Laiks ritēja lēni. Vējš pūta. Putekļi vijās.

Pagāja desmit minūtes. Kāda melnuļu dzimtas vabole rāpoja pa smiltīm un devās sev vien zināmā uzdevumā, ar laiku pārvēr­šoties melnā punktiņā. Prāts aizklīda citur, un viņš iedomājās par Keitu, abu attiecībām un garo dzīves ceļu, kādu viņš bija mērojis kopš abu izšķiršanās. Domas neizbēgami pievērsās sievai. Viņas bojāeja bija laupījusi Fordam jebkādu drošības izjūtu dzīvē. Pirms tam Fordam nebija gadījies uz savas ādas izjust dzīves untumai­nos līkločus. Traģēdijas gadījās citiem. Viņš no tā nav pasargāts. Labi, mācība ir gūta. Tam jātiek pāri.

Fords ieraudzīja loga aizkaru tikko manāmi nošūpojamies, un tas nozīmēja, ka Bigejs viņu vēro.

Fords gudroja, pēc cik ilga laika indiānis atskārtis, ka viņš ne­kur negrasās iet. Jācer, ka drīz. Smiltis sāka birt biksēs, kurpēs, iekļuva zeķēs.

Noklaudzēja durvis, un uz koka lieveņa izstampāja Bigejs. Viņš nostājās, rokas sakrustojis, un izskatījās varen aizkaitināts. Vīrietis pašķielēja uz Fordu un noklamzāja pa ļodzīgajiem pakā­pieniem. Pienācis klāt, viņš izstiepa roku un palīdzēja Fordam piecelties.