Duglass Prestons - Ķeceris

Volkonskis uzlika plaukstu Fordam uz pleca pārspīlēti un tē­loti draudzīgā žestā, tad paliecās uz priekšu. Fordam sejā iesitās alkohola un cigarešu dūmu smārds.

- Iepriekš es kreņķējos. Tagad viss ir labi!

Viņš atgāza galvu un ieaurojās rēcošos smieklos. Ādamābols uz neskūtā kakla lēkāja augšup un lejup.

Aiz muguras atskanēja soļi. Volkonskis piepeši izslējās taisns.

- A, Pīter! - uzsauca Vordlo, kas tuvojās pa taciņu. - Un Vai­men Ford! Sveicināti! - Patīkamā, bet dīvainā kārtā ironiskā balss uzsvēra pēdējo vārdu.

Volkonskis satrūkās, dzirdot pienācēja sasveicināšanos.

- Nāc no bunkura, Pīter? - Vordlo vārdus caurvija draudīga pieskaņa.

Volkonskis smaidīja to pašu neprātīgo smaidu, taču Fords viņa acīs pamanīja nemieru - vai ari tās bija bailes?

- Apsarga žurnālā ierakstīts, ka tu tur biji visu nakti, - Vordlo turpināja. - Esmu par tevi noraizējies. Vai tev sanāk labi izgulē­ties, Pīter?

Volkonskis klusējot pagāja viņam garām un stīvi aizslāja pa taciņu.

Vordlo pagriezās pret Fordu, it kā nebūtu noticis nekas neik­dienišķs.

- Jauka diena izjādei.

- Mēs taisni par to patērzējām, - Fords sausi atzīmēja.

- Kur jūs bijāt?

- Es nojāju lejā uz Blekhorsu iepazīties ar šamani.

-Un?

- Mēs iepazināmies.

Vordlo pakratīja galvu.

- Tas Volkonskis… Mūžīgi ar kaut ko nemierā. - Viņš spēra soli, bet tad apstājās. - Viņš nepateica neko… savādu, ko?

- Piemēram? - Fords jautāja.

Vordlo paraustīja plecus.

- Kas to lai zina? Viņš ir jūtami nestabils.

Fords vēroja, kā Vordlo, sabāzis kabatās prāvās ķetnas, aizso- ļoja pa taciņu. Apsargs bija tāds pats kā visi, tikpat tuvu lūzuma punktam, tikai daudz labāk prata to noslēpt.

EDIJS STĀVĒJA PIE TREILERA, turēdams rokā auksta ūdens glāzi, un vēroja sauli slīgstam aiz tālā apvāršņa. Lorenco nekur nemanīja - viņš bija nozudis apmēram pusdienlaikā, izgaisis tik­pat klusi kā ieradies, nepabeidzis uzdotos darbus. Uz galda mē­tājās nesašķiroti apģērba gabali, un smiltis ap baznīcu nebija sa­slaucītas. Edijs vērās apvārsnī, un viņā verda aizvainojums. Nevajadzēja ļauties, lai viņu pierunā pieņemt Lorenco darbā. Jau­neklis bija sēdējis cietumā par netīšu slepkavību - viņš bija vaļsir­dīgi atzinies otrās pakāpes slepkavībā, lai izvairītos no bargākas apsūdzības. Puisis dzērumā kādu bija nodūris kautiņa laikā Gelupā. Nosēdējis tikai pusotru gadu. Kādas vietējās ģimenes lūgts, Edijs bija piekritis pieņemt viņu darbā, lai palīdzētu izpil­dīt Lorenco priekšlaicīgās atbrīvošanas prasības.

Liela kļūda.

Edijs iemalkoja vēso ūdeni un pūlējās apvaldīt kvēlojošās dus­mas un aizvainojumu, kas bangoja viņā. Blūgepas tirgotājs vēl ne­bija piezvanījis, taču Edijs nešaubījās, ka tas notiks drīz. Tad būs nepieciešamie pierādījumi, un viņš varēs atbrīvoties no Lorenco uz visiem laikiem - indiānis nonāks aiz restēm, kur ir viņa īstā vieta. Pusotrs gads par slepkavību - nav brīnums, ka noziedzī­bas līmenis rezervātā bija tik mežonīgi augsts.

Edijs iedzēra vēl vienu malku un uz rietošās saules fona pār­steigts pamanīja izplūdušas cilvēka aprises uz ceļa; nācējs palē­nām tuvojās misijai. Viņš samiedza acis.

Lorenco.

Vīrietim nākot tuvāk, nedrošā gaita liecināja, ka indiānis ir pie­dzēries. Edijs sakrustoja rokas uz krūtīm un gaidīja. Sirds sitās aizvien straujāk gaidāmās smagās sarunas priekšnojautās. Šoreiz viņš neļaus, lai viņam staigā pa galvu.

Lorenco piegāja pie vārtiem, uz bridi atspiedās pret stabu un tad ienāca iekšā.

- Lorenco?

Navahs lēni pagrieza galvu. Acis bija asiņu pielijušas, muļķī­gās bizītes pa pusei atpinušās, galvas lakatiņš sašķiebies uz vie­nas auss. Viņš izskatījās šausmīgi, sagumis un saliecies, it kā uz pleciem būtu uzkrautas visas pasaules sāpes.

- Nāc, lūdzams, šurp. Gribu ar tevi drusku parunāt.

Lorenco tikai skatījās.

- Tu mani nedzirdi, Lorenco?

Indiānis pagriezās un slāja drēbju kaudzes virzienā.

Edijs ātri pieskrēja un nostājās Lorenco ceļā. Indiānis apstājās un pacēla galvu, ielūkodamies Edijam acīs. No viņa plūda sīva burbona dvaka.

- Lorenco, tu ļoti labi zini, ka alkoholisko dzērienu lietošana ir priekšlaicīgas atbrīvošanas noteikumu pārkāpums.

Lorenco blenza, neteikdams ne vārda.

- Un tu aizgāji, nepabeidzis darbu. Man tavam uzraugam po­licijā jāatskaitās, vai tu veic savu darbu pienācīgi, un es viņam nemelošu. Es nemelošu. Es tevi atlaižu no darba.

Lorenco nokāra galvu. Edijs uz brīdi to noturēja par nožēlas izpausmi, bet tad izdzirdēja vieglu krekšķi. Lorenco sasmalstīja kaklā krēpas un pārslidināja pāri lūpām. Tās noplakšķēja smiltīs Edijam pie kājām kā gluma austere.

Edijs juta sirdi dauzāmies. Viņš bija pārskaities līdz neprātam.

- Tu te nespļaudies, kad es ar tevi runāju, kundziņ! - viņš pa­cēla balsi.

Lorenco paspēra soli sāņus, mēģinādams paiet garām Edijam, taču mācītājs strauji nostājās viņam ceļā. - Tu mani dzirdi? Vai tu esi tā piedzēries, ka nedzirdi?

Indiānis stāvēja un nekustējās.

- Kur tu dabūji naudu alkoholam?

Lorenco pacēla roku un ļāva tai noslīgt gar sāniem.

- Es tev uzdevu jautājumu.

- Man viens vīrs bija parādā. - Balss bija aizsmakusi.

- Ak tā gan? Kurš?

- Nezinu viņa vārda.

- Tu nezini viņa vārda, - Edijs atkārtoja.

Lorenco vēlreiz kūtri mēģināja paiet garām, un Edijs atkal aiz­šķērsoja ceļu. Viņam drebēja rokas.

- Bet es, redz, zinu, kur tu dabūji naudu. Tu to nozagi. No ko­lektes.

- Nekā.

- Jā gan. Tu to nočiepi. Tur bija vairāk nekā piecdesmit dolāru.

- Nemuldi.

- Nerunā man pretī, Lorenco. Es redzēju, kā tu to paņēmi. - Meli paspruka, pirms viņš paguva apķerties. Taču tam nebija no­zīmes. Tikpat labi Edijs būtu viņu pieķēris nozieguma vietā - vai­nas apziņa indiānim bija rakstīta sejā.

Lorenco klusēja.

- Tie bija piecdesmit misijai ārkārtīgi nepieciešami dolāri. Taču tu nenozagi tos vienīgi misijai. Tu nenočiepi tos vienīgi man. Tu nozagi tos Tam Kungam.

Atbildes nebija.

- Ko, tavuprāt, par to teiks Kungs? Vai tu, Lorenco, padomāji par to, kad pievāci to naudu? Un, ja tava labā roka tevi apgrēci­na, tad nocērt to un met prom; jo tas tev labāk, ka viens no taviem locekļiem pazūd, nekā ja visa tava miesa nāk ellē.

Lorenco sparīgi apcirtās un devās pretējā virzienā, uz pilsētas pusi. Edijs piesteidzās klāt un satvēra indiāņa kreklu pie pleca. Lorenco izrāvās no tvēriena un turpināja iet. Piepeši viņš pagrie­zās uz treilera pusi.

- Kur tu sataisījies? - Edijs sauca. - Tur neej!

Lorenco iegāja treileri. Edijs metās viņam pakaļ un apstājās pie durvīm. Viņš vilcinājās ieiet, baidīdamies, ka indiānis var viņam uzklupt.

- Tu esi zaglis! - viņš sauca pa durvīm! - Nekas cits! Prasts zaglēns. Tūda) pat velcies ārā no manas mājas! Citādi izsaukšu policiju!

Virtuvē atskanēja šķindoņa, un pāri istabai aizlidoja sudrab­lietu atvilktne.

-Tu samaksāsi par postījumiem! Visu līdz pēdējam centam!

Atkal šķindoņa, atkal izkaisīti galda piederumi. Edijs izmisīgi alka ieiet treileri, taču viņu kavēja bailes. Labi vismaz, ka iedzē­rušais indiānis atradās virtuvē, nevis guļamistabā, kur bija Edija dators.

- Lasies ārā, žūpa! Atkritums tāds! Tu Jēzus acīs esi puteklis! Es visu izstāstīšu tavam policijas uzraugam, un tevi atkal ietupi­nās! Es tev to apzvēru!