Duglass Prestons - Ķeceris

- Šitik pacietīgu balto cilvēku manas acis laikam nav redzēju­šas. Būs tevi jāieaicina iekšā. Drusku noslaukies, nepienēsā manu jauno dīvānu.

Fords papliķēja ar plaukstu pa biksēm un līdz ar Bigeju iegāja dzīvojamā istabā. Abi apsēdās.

- Kafiju?

-Jā, paldies.

Bigejs atgriezās ar krūzītēm, kurās šķidrums bija ūdeņains kā tēja. Ari to Fords atcerējās. Naudas taupīšanas nolūkā navahi uz­lēja ūdeni samaltajai kafijai vairākas reizes.

- Pienu? Cukuru?

- Pateicos, nevajag.

Bigejs iebēra krietnu kaudzi cukura savā krūzītē un pielēja labi daudz saldā krējuma.

Fords aplūkoja istabu. Brūnais burzītā samta dīvāns neizska­tījās jauns. Bigejs atlaidās pussalauztā atpūtas krēslā. Vienā stū­rī bija novietots dārgs platekrāna televizors - vienīgā vērtīgā man­ta šajā mājoklī, cik nu varēja redzēt. Sienas no vienas vietas nolīmētas ar ģimenes fotogrāfijām, daudzās bija redzami jauni vī­rieši armijas uniformās.

Fords pievērsa ziņkārības pilnu skatienu Bigejam. Šamanis ne­pavisam neizskatījās tāds, kā gaidīts. Viņš nebija nedz jauns, dedzīgs aktīvists, nedz gudrs, grumbains vecis. Vīrietis bija izstī­dzējis, kārtigi apgrieztiem matiem, kādus četrdesmit divus gadus vecs. Bigejs nevalkāja kovboju zābakus, kas bija ierasti apavi navahu vīriešiem Rāmā, bet gan apnēsātus, izbalējušus, augstus sporta apavus ar atlupušiem purngaliem. Vienīgais, kas aplieci­nāja viņa Amerikas iedzimtā mantojumu, bija tirkīza gabaliņu kaklarota.

- Labs ir. Ko tev īsti no manis vajag? - viņš ierunājās klusā balsī, kas atgādināja no koka pūšamā instrumenta izvilinātu melodiju, ar to īpatnējo navahu akcentu, kas šķita piešķiram zi­nāmu svaru katram vārdam.

Fords pameta ar galvu uz sienas pusi. - Jūsu ģimene?

- Brāļadēli un māsasdēli.

- Visi ir armijā?

- Jā. Viens nometināts Dienvidkorejā. Otrs, Lorenco, pabeidza misiju Irākā un tagad ir… - vīrietis pavilcinājās, - …atgriezies mājās.

- Jūs noteikti ar viņiem lepojaties.

-Jā.

Atkal klusums.

- Dzirdēju, ka vadāt protesta jājienu pret projektu "Izabella".

Atbildes nebija.

- Tieši tāpēc es ierados šeit. Uzklausīt jūsu bažas.

Bigejs sakrustoja rokas uz krūtīm.

- Pārāk vēlu, lai klausītos.

-Jūs tomēr pamēģiniet.

Bigejs nolaida rokas un paliecās uz priekšu.

- Neviens neprasīja šejieniešu domas, pirms uzbūvēja "Izabel­lu". Visu izlēma tie tur no Vindourokas. Viņi dabū naudu, bet mums tiek piga. Mums sastāstīja, ka būšot darbavietas, bet tad jūsējie saveda būvētājus no citurienes. Solīja mums ekonomisku augšupeju, taču jūs ievedat pārtiku un visus krājumus no Flag- stafas. Jūs ne reizi neesat iepirkušies mūsu vietējos veikaliņos Blū- gepā vai Rafrokā. Jūs sacēlāt mājas Anasazi ielejā, apgānot ka­pus, un, nepiedāvājot atlīdzību, aizņēmāt mūsu pļavas, kurās mēs vēl aizvien ganījām lopus. Tagad mums jāklausās runas par ato­mu dauzīšanu un radiāciju.

Viņš novietoja platās plaukstas uz ceļgaliem un veltīja Fordam svelošu skatienu.

Fords pamāja.

- Saprotu.

- Man prieks, ka neesi stulbs. Sasodīts, jūs par mums ne štrunta nezināt. Tev droši vien nav ne jausmas, cik ir pulkstenis. - Viņš jautājoši pacēla uzacis. - Nu, nu, pasaki, cik tagad ir pulkstenis!

Fords nojauta, ka tiek izjokots, taču nolēma turpināt spēli.

- Deviņi.

- Nekā! - Bigejs uzvaroši iesaucās. - Desmit!

- Desmit?

- Taisni tā. Lielais rezervāts vienu pusgadu atrodas tajā pašā laika zonā, kurā ir visa Arizona, un otru pusgadu kaimiņzonā. Vasarās, iebraucot rezervātā, jūs uzzināt, ka esat stundu vēlākā laikā nekā visa pārējā pavalsts. Stundas un minūtes tik un tā ir Bilagaana izgudrojums, taču galvenais ir tas, ka jūs, ģēniji tādi, par mums zināt tik maz, ka pat neesat papūlējušies pareizi uz­griezt pulksteni.

Fords stingri paraudzījās uz indiāni.

- Mister Bigej, ja esat ar mieru sadarboties ar mani, lai ieviestu konkrētas pārmaiņas, es apsolu, ka darīšu visu, kas būs manos spēkos. Jūsu sūdzības ir visai pamatotas.

- Kas tu tāds būtu? Zinātnieks?

- Es esmu antropologs.

Negaidīti iestājās klusums. Bigejs lēni uzslējās kājās, un visu viņa augumu satricināja sausi smiekli.

- Antropologs. It kā mēs būtu kaut kāda primitīva cilts. Vai, cik jautri! - Viņš rimās smieties. - Es esmu amerikānis - tāpat kā tu. Mani radi karo par šo valsti. Man nepatīk, ka visādi sabrauc uz mūsu galdkalnu, uzbūvē mašīnu, kas šejieniešus līdz nejēgai pārbiedē, dod dažādus solījumus, kurus nepilda, un piedevām atsūta antropologu, it kā mēs būtu mežoņi, kas nēsā degunā iespraustu kaulu.

- Mani atsūtīja tāpēc, ka esmu kādu laiku padzīvojis Rāmā. Es gribētu uzaicināt jūs uz galdkalnu. Jūs varēsiet izstaigāt pro­jekta "Izabella" telpas, tikties ar Gregoriju Hazēliusu, aplūkot, ar ko mēs nodarbojamies, un iepazīties ar mūsu komandu.

Bigejs papurināja galvu.

- Ekskursiju laiks ir galā.

Viņš mirkli klusēja un tad gandrīz negribīgi ievaicājās:

- Ar kādiem pētījumiem jūs tur vispār nodarbojaties? Par jums dzird visādas dīvainības.

- Mēs izmeklējam Lielo sprādzienu.

- Kas tas ir?

- Tā ir teorija, ka mūsu Visums radies pirms trīspadsmit mil­jardiem gadu lielā sprādzienā un kopš tā laika plešas uz visām pusēm.

- Citiem vārdiem sakot, jūs bāžat savus degunus Radītāja da­rīšanās.

- Radītājs nav piešķīris mums smadzenes tāpat vien, joka pēc.

- Tātad jūs neviens neticat, ka izplatījumu veidojis Radītājs.

- Es esmu katolis, mister Bigej. Pēc manām domām, Viņš to ra­dīja ar Lielā sprādziena palīdzību.

Bigejs nopūtās.

- Kā jau teicu, nav vērts muti dzesēt. Piektdien mēs jāsim aug­šā uz galdkalnu. Aiznesiet šo vēsti savai komandai. Bet tagad at­vainojiet - mani gaida darbs.

FORDS AR BELJŪ PIEJĀJA pie takas, kur sākās augšupceļš, un pacēla acis pret akmeņiem, klintīm un kraujām. Zinot, cik labi Beljū prot izlavierēt pa līkumiem un grūti pārvaramām vietām, nebija vērts kāpt kājām. Viņš nolēma jāt.

Izsteidzies cauri spraugai klintī un nonācis uz galdkalna vir­smas, Beljū metās auļos, acīmredzot nevarēdams vien sagaidīt, kad nokļūs stallī. Fords panikā iekrampējās seglu lokā, priecāda­mies, ka neviens neredz, cik muļķīgi viņš tagad izskatās. Apmē­ram vienos skatienam pavērās Nakajas klints un zemās akmens sienas visapkārt ielejai. Iejājis papeļu audzē, viņš izdzirdēja skar­bus smieklus un ieraudzīja pa taciņu, kas veda no "Izabellas" uz apmetni, sparīgi kātojam kādu cilvēku.

Tas bija datorprogrammētājs Volkonskis. Garie, taukainie mati bija izspūruši, viņš izskatījās izvārdzis un saniknots, taču sejā viņam bija plats smīns kā jukušajam.

Fords apstādināja Beljū, aši nokāpa no zirga un uzveda uz ta­ciņas, aizšķērsodams krievam ceļu.

- Sveicināti.

- Atvainojiet, - nomurkšķēja Volkonskis, grasīdamies apiet zir­gam apkārt.

-Jauka dieniņa. Vai ne?

Volkonskis apstājās un blenza Fordā, viņa sejā rotājās neval­dāma niknuma pilns mākslots smaids.

- Jūs prasāt, vai ir jauka dieniņa? Un es atbildu - labākas die­nas nekad nav bijis!

- Ak tā gan? - Fords pārjautāja.

- Kāda jums darīšana, antropolog? - vīrietis piešķieba galvu un atieza iebrūnos zobus, savilcis liekuļota uzjautrinājuma gri­masi.

Fords piegāja tuvāk un nostājās rokas stiepiena attālumā.

- Spriežot pēc jūsu izskata, es teiktu, ka jums šī dieniņa nebūt nav jauka.