Duglass Prestons - Ķeceris

Edijs iegāja baznīcā un sāka kārtot krēslus, izlīdzināja to rin­das un ar suku noslaucīja no sēdekļiem smiltis. Darbodamies viņš atkal iedomājās par Lorenco un strauji iekarsa, sāka klaudzināt krēslus un nikni grūstīt tos vietās. Šis galu galā bija Lorenco darbs.

Pabeidzis kārtot krēslus, Edijs paņēma slotu, piegāja pie koka paaugstinājuma, no kura sludināja, un sāka no viena gala šķūrēt nost smiltis. Slaucīdams viņš ieraudzīja pagalmā ieslājam Loren­co. Nu tad beidzot! Indiānis no Blūgepas, kas atradās divu jūdžu attālumā, vienmēr nāca kājām un bija paradis allaž uzrasties ne­gaidīti un nedzirdami - kā spoks.

Edijs iztaisnojās un atspiedās pret slotas kātu. Jaunais nava­hu indiānis ienāca baznīcas jumta mestajā paēnā.

- Sveiks, Lorenco! - uzsauca Edijs, mēģinādams neizrādīt kū­sājošās dusmas. - Lai Tas Kungs tevi svētī un vada tevi šodien!

Lorenco atmeta garās bizes.

- Čau.

Edijs nopētīja palīga īgno seju, raudzīdams saskatīt alkohola vai narkotiku reibuma pazīmes, taču novērsa acis, kad Lorenco, ne vārda nesacīdams, izņēma viņam no rokām slotu un sāka slau­cīt. Navahi visumā bija grūti izprotama tauta, taču Lorenco bija vēl noslēpumaināks par vairākumu tautas brāļu. Kluss vientuļ­nieks, kurš allaž turējās savrup. Bija grūti izdibināt, vai viņa prā­tā mīt kāda doma, ja nu vienīgi tieksme pēc narkotikām un alko­hola. Edijs nevarēja atcerēties nevienu pilnu teikumu, ko būtu pateicis Lorenco. Neiedomājamā kārtā šis cilvēks bija apmeklējis Kolumbijas universitāti, lai gan nebija to pabeidzis.

Edijs atkāpās un vēroja Lorenco slaukām, lēni vēzējam slotu un atstājam aiz sevis smilšu strēles. Viņš apspieda vēlēšanos ap­runāties ar Lorenco par ziedojumu naudu. Edijam pašam trūka naudas pārtikai, nule bija atkal jāaizņemas benzīnam, bet Loren­co tikām zog Dieva naudu, lai, bez šaubām, iegādātos narkotikas vai alkoholu. Iztēlodamies gaidāmo smago sarunu ar Lorenco, viņš juta sevī augam satraukumu. Taču vispirms jāsazinās ar tir­gotāju, jo bija nepieciešami pierādījumi. Ja Edijs apsūdzētu Lo­renco un jauneklis liegtos - skaidrs, ka liegtos, melis tāds, - ko viņš iesāktu bez pierādījumiem?

- Lorenco, kad pabeigsi te, lūdzu, izšķiro tikko atsūtīto apģēr­bu. - Edijs norādīja uz kastēm, kuras piektdien bija atsūtījusi kāda Ārkanzasas baznīca.

Rūciens apliecināja, ka palīgs ir dzirdējis. Edijs vēl īsu bridi pavēroja neveiklo slaucīšanu. Lorenco bija kaut ko salietojies, par to nav šaubu. Viņš bija nozadzis saziedoto naudu, lai nopirktu narkotikas. Tagad Edijs neiztiks līdz nākamās nedēļas beigām, atkal nāksies aizņemties naudu benzīnam un pārtikai. Viņš drebē­ja dusmās, tomēr neko neteica. Viņš pagriezās un stīvi aizsoļoja uz treileri pagatavot savas plānās brokastis.

FORDS BRĪDI VILCINĀJĀS UZ STAĻĻA SLIEKŠŅA. Pirmdie­nas rīta saule meta slīpus starus, izgaismojot prāvu mākoni pu­teklīšu. Varēja dzirdēt zirgus mīņājamies un gremojam steliņģos. Viņš iegāja stallī un apstājās pie pirmā steliņģa. Zelēdams pilnu muti auzu, pretī vērās balti raibs zirgs.

- Kā tev vārdā, draudziņ?

Dzīvnieks nosprauslojās un noliecās pagrābt kārtējo auzu kumšķi.

Staļļa otrā galā nograbēja spainis. Viņš pagriezās un ieraudzīja no tālākā steliņģa izslejamies kādu galvu. Keita Mersera. Viņi brīdi vērās viens otrā.

- Labrit! - Fords izgrūda un savilka kaut ko līdzīgu bezrūpī­gam smaidam.

- Labrit!

- Direktora asistente, stīgu teorijas speciāliste, pavāre un… staļ­ļa meita? Tev piemīt daudz talantu. - Fords pūlējās runāt nebēd­nīgā tonī. Kādreizējai draudzenei bija ari citi talanti, kurus viņš ar visiem spēkiem pūlējās izdzīt no prāta.

- Tā var teikt.

Viņa piespieda pie pieres cimdoto plaukstas virspusi un nāca klāt, nesdama spaini ar graudiem. Mirdzošajos matos bija ievi- jies salmu kušķītis. Viņa bija ģērbusies piegulošos džinsos, baltā, iestīvinātā vīriešu kreklā un apvalkātā džinsu jakā. Krekla aug­šējās podziņas bija vaļā, un viņš paguva saskatīt krūšu maigo iz­cilni.

Fords norija siekalas, un prātā neienāca nekas cits, kā vien iz­grūst idiotisku frāzi:

- Tu esi apgriezusi matus.

- Jā, matiem ir tāds paradums augt.

Viņš nolēma neuzķerties uz izmestās ēsmas.

- Izskatās jauki, - vīrietis kokaini novilka.

-Tā ir tradicionālā japāņu frizūra umano-o manā izpildījumā.

Keitas mati no sākta gala bijis sasāpējis jautājums. Viņas māte japāniete gribēja, lai meita izvairās no visa japāniskā, neļāva savā mājā sarunāties japāniski un uzstāja, lai Keita audzē garus matus un nēsā tos izlaistus, kā amerikānietei pieklātos. Frizūras jautā­jumā Keita bija padevusies, taču, kad māte sāka dot mājienus, ka no Forda iznāktu nevainojams amerikāņu vīrs, uzreiz bija vieg­lāk meklēt vīrietī trūkumus.

Fords piepeši attapa, kāpēc sievietei ir jauna frizūra.

- Māte?

- Nomira pirms četriem gadiem.

- Izsaku līdzjūtību.

Klusuma bridis.

- Gribēji doties izjādē? - Keita vaicāja.

- Tāda doma bija.

- Nezināju, ka tu proti jāt.

- Kad man bija desmit gadu, es pavadīju vasaru tūristu rančo.

- Tādā gadījumā es neieteiktu izvēlēties Sprauslu, - viņa ar galvas mājienu norādīja uz balti raibo zirgu. - Kur tu esi iecerējis doties?

Fords izvilka no kabatas ASV Ģeoloģiskās izpētes departamen­ta sagatavotu karti un atlocīja to.

- Man bija padomā aizdoties uz Blekhorsu un apciemot ša- mani. Izskatās, ka ar auto jākratās divdesmit jūdzes pa sliktiem ceļiem. Bet ar zirgu, jājot pa taciņu galdkalna otrā pusē, jāceļo ti­kai sešas jūdzes.

Keita paņēma karti un sāka to pētīt.

- Tā ir Pusnakts taka. Iesācējiem no tās labāk izvairīties.

- Tā es ietaupīšu vairākas stundas.

- Es tavā vietā tik un tā ņemtu džipu.

- Es negribu ierasties mašīnā, kas nolipināta ar ASV valsts iestāžu logotipiem.

- Hmm, saprotu.

Iestājās klusums.

- Labi, - Keita beidzot ieminējās. - Tev vispiemērotākais zirgs būtu Beljū.

Viņa noņēma no āķa pavadu, iegāja steliņģī un izveda dubļu krāsas zirgu, kuram kakls bija kā aitai, aste kā žurkai, bet vēders no cītīgas siena ēšanas kļuvis apaļš kā bumba.

- Izskatās, ka šo kleperi izbrāķējuši pat suņu pārtikas ražo­tāji.

- Nespried par zirgu pēc izskata. Vecais Beljū ir drošs pēc velna. Turklāt viņš ir gana prātīgs un prot saglabāt aukstasinību, kāpelēdams lejup pa Pusnakts taku. Paķer no tā plaukta seglus un sviedreni, un krausim virsū.

Viņi noberza zirgu ar sukām, apsegloja, uzlika tam iemauktus un izveda ārā.

- Pratīsi uzkāpt? - Keita jautāja.

Fords paskatījās uz sievieti.

- Iebāž kāju kāpslī un otru kāju ceļ pāri. Pareizi?

Viņa pasniedza vīrietim grožus.

Fords pasvārstīja grožus, pārmeta pāri zirga galvai, pieturēja kāpsli un ielika tajā pēdu.

- Pagaidi, vispirms vajag…

Taču viņš jau slējās augšup. Segli slīdēja uz sāniem, Fords kri­ta un nogāzās uz dibena smiltīs. Beljū vienaldzīgi stāvēja, segli karājas zirgam pie sāna.

- Es tev nepaguvu pateikt - vispirms jāpārbauda sedulkas sik­sna. - Šķita, ka Keita rauga apspiest smieklus.

Fords piecēlās un paklapēja pa biksēm, izdauzīdams putekļus.

- Tā jūs šeit iesvētāt jauniņos?

- Es centos tevi brīdināt.

- Labi, es tad nu dodos.

Viņa pašūpoja galvu.