Duglass Prestons - Ķeceris

Iness, kurš sēdēja otrā galda galā, pārtrauca sarunu. Seja prie­kā atplauka, un viņš pastūma brilles augstāk uz deguna.

- Man vienreiz palaimējās pagrābt veselu kasti. Es gribēju šo­vakar pasniegt kādu īpašu vīnu. Capezzana ir viena no manām iecienītākajām vīna šķirnēm, to gatavo kādā kalnu īpašumā Flo- rences rietumu pusē. Tas bija pirmais vīns, kuram Tirdzniecības departaments atļāva piejaukt Cabernet Sauvignon vīnogas. Tam ir jauka krāsa, garšas buķetē jāņogu un upeņu aromāts jaucas ar ķiršiem un dažādu citu augļu piegaršām.

Korkorana pavīpsnādama pagriezās pret Fordu.

- Džordžs ir vienreizīgs vīnu snobs, - viņa izmeta, ieliedama sarunu biedra glāzē prāvu tiesu, tad no jauna piepildīja arī savu glāzi un to pacēla. - Laipni lūgti Sarkanajā galdkalnā! Baismā vietā.

-Kātā?

- Es atvedu šurp savu kaķeni - nevarēju pat iedomāties, ka nāktos šķirties no tās. Pēc divām dienām es vienubrīd izdzirdēju kaucienu un ieraudzīju, ka manai mīlulītei pakaļ dzenas koijots.

- šausmas.

- Tos te ik pa laikam var redzēt - tos noplukušos, zaglīgos, nežēlīgos zvērus. Vēl te ir tarantuli, skorpioni, lāči, lūši, dzeloņ- cūkas, skunksi, klaburčūskas un zirnekļi - melnās atraitnes. - Briesmīgo būtņu pārskaitījums šķita sievietei sagādājam baudu. - Man te riebjas, - viņa tīksmīgi nobeidza.

Fords savilka, kā pats cerēja, kaunīgu smaidu un uzdeva vis­stulbāko jautājumu, kādu vien varēja iedomāties. Pagaidām nav nepieciešams plātīties ar savu aso prātu.

- Nu, un ko tad "Izabella" īsti dara? Es esmu tikai antropo­logs.

- Teorētiski viss ir diezgan vienkārši. "Izabella" sasit kopā subatomāras daļiņas, kas traucas gandrīz ar gaismas ātrumu, ar mērķi rekonstruēt enerģijas apstākļus, kādi varētu būt bijuši Lie­lā sprādziena laikā. Tas ir kā iznīcības derbijs. Divi elementārda­ļiņu kūļi milzīgā ātrumā traucas viens otram pretī milzīgā apaļā caurulē, kuras garums ir četrdesmit septiņas jūdzes. Daļiņas šaujas aizvien lielākā ātrumā pa šo apli, līdz sasniedz ātrumu, kas ir deviņdesmit deviņi, komats, deviņdesmit deviņi procenti no gaismas ātruma. Vislielākā jautrība sākas tad, kad abiem kūļiem liek saskrieties, šādi rekonstruējot paša Lielā sprādziena apstākļus.

- Kādas daļiņas jūs triecat kopā?

- Vielu un antivielu - protonus un antiprotonus. Kad tos sa­laiž kopā - paukš! E ir vienāds ar m reiz c kvadrātā. Pēkšņais enerģijas sprādziens rada dažnedažādu elementārdaļiņu māko­ni, kas nonāk detektoros, un mēs varam izprātot, kas ir katra šī daļiņa un kā tā radusies.

- Kā jūs dabūjāt antivielu?

- Pasūtījām pa pastu no Vašingtonas.

Fords smaidīja.

- Es biju domājis, ka tur var pasūtīt tikai melnos caurumus.

- Nopietni runājot, mēs radām antivielu paši, apšaudot zelta plati ar alfa daļiņām. Mazajā aplī mēs savācam antiprotonus, tad nepieciešamajā daudzumā un īstajā brīdī ievadām galvenajā aplī.

- Un kāds šeit ir kosmologa uzdevums? - Fords prašņāja.

- Es te pētu tumšas padarīšanas! - viņa dramatiski pārgrieza acis. - Tumšo matēriju un tumšo enerģiju.

Viņa iesūca vēl vienu vīna malku.

- Izklausās baisi.

Korkorana iesmējās. Fords vēroja, kā zaļo acu skatiens neslēp­damies viņu novērtē, un prātoja, cik šai sievietei gadu. Trīsdesmit trīs? Trīsdesmit četri?

- Pirms aptuveni trīsdesmit gadiem astronomiem sāka pielēkt, ka lielākā daļa vielas izplatījumā nav kaut kas viegli saredzams un sataustāms. Viņi to nosauca par tumšo matēriju. Pēc visa sprie­žot, tumšā matērija ir mums visapkārt, tā ir neredzama, iziet mums cauri nemanāmi, kā ēnu izplatījums. Galaktikas atrodas gigan­tisku tumšās matērijas baseinu vidū. Mēs nezinām, kas tā ir, kā­pēc tā pastāv un no kurienes radusies. Tā kā tumšā matērija no­teikti ir radusies līdz ar parasto matēriju Lielā sprādziena laikā, es ceru, ka "Izabella" ieviesis kādu skaidrību šajā jautājumā.

- Un tumšā enerģija?

- Jauka un baiga padarīšana. Tūkstoš deviņi simti deviņdes­mit devītajā gadā kosmologi izdibināja, ka pastāv kāds nepazīs­tams enerģijas lauks, kas liek Visumam izplesties aizvien ātrāk, uzpūsties kā neaptverami lielam balonam. Viņi to nokristīja par tumšo enerģiju. Nevienam nav ne mazākās jausmas, kas tā ir un no kurienes nākusi. Izskatās, ka tā ir ļaundabīga.

Volkonskis, kas sēdēja galda pretējā pusē, nosprauslojās un ierunājās asā, spalgā balsī:

- Ļaundabīga? Visumam ir alga viena! Tam par mums no­spļauties!

- Fakts ir tāds, - Korkorana turpināja, - ka tumšā enerģija ar laiku uzlaidīs Visumu gaisā Lielajā plīsumā.

- Kas ir Lielais plīsums? - Līdz šim Fords tikai izlikās par muļ­ķīti, taču Lielais plīsums viņam bija kas nedzirdēts.

- Tā ir jaunākā teorija par Visuma likteni. Pavisam drīz Visums pletīsies tik strauji, ka vispirms sadalīsies galaktikas, tad zvaig­znes un planētas, un arī mēs visi izšķīdīsim pa atomiem. Viss būs pagalam - bum! Eksistence būs beigusies. Es par to uzrakstīju rak­stu interneta enciklopēdijā Wikipedia. Izlasiet arī jūs.

Viņa iedzēra vēl vienu malku, un Fords ievēroja, ka Korkora­na nebija vienīgā, kas bauda vīnu. Sarunas visapkārt lēnām pie­ņēmās skaļumā, un pusducis pudeļu jau bija tukšas.

- Jūs teicāt - pavisam drīz?

- Ne vēlāk kā pēc divdesmit vai divdesmit pieciem miljardiem gadu.

- Drīz? Nu, kā uz to skatās, - Volkonskis izgrūda, skarbi iesmiedamies.

- Mēs, kosmologi, skatāmies uz visu plašāk. Un tālāk.

- Toties mēs, datorzinātnieki, skatāmies šaurāk. Uz milisekun- dēm.

- Milisekundēm? - Tibodo nicīgi izmeta. - Manā kvantu elek- trodinamikas speciālista darbā nākas strādāt ar femtosekundēm.

No virtuves iznāca Hazēliuss, viņam rokās bija paplāte, no­krauta ar grilētu fileju medaljoniem. Sajūsmas saucienu pavadīts, viņš to novietoja uz galda.

Aiz viņa parādījās Keita Mersera, nesdama bļodu ar frī kartu­peļiem. Nepaskatīdamās uz Forda pusi, viņa nolika bļodu uz gal­da un nozuda virtuvē.

Fords nekādi nebija varējis sagatavoties tam, kādu redzēs viņu pirmo reizi pēc abu pašķiršanās. Trīsdesmit piecu gadu vecumā šī sieviete bija vēl skaistāka nekā divdesmit trijos gados. Garie, nesavaldāmie, tumšie mati tagad bija īsi un eleganti. Nevīžīgā pē­dējā kursa studente, kas valkāja džinsus un pārāk vaļīgus vīrie­šu kreklus, bija pieaugusi. Pagājuši divpadsmit gadi, kopš viņš Keitu bija redzējis beidzamo reizi, taču šķita, ka aizritējušas tikai dažas dienas.

Viņam kāds iebakstīja sānos. Fords pagriezās un ieraudzīja sev priekšā Korkoranu, kas bija pastiepusi šķīvi.

- Ceru, ka neesat veģetārietis, Vaimen.

- Nebūt ne. - Viņš izvēlējās prāvu asiņainu gabalu un padeva trauku tālāk, mēģinādams izlikties mierīgs. Keitas parādīšanās bija izsitusi viņu no līdzsvara.

- Nedomājiet, ka mēs tā ēdam katru vakaru, - viņa brīdināja. - Šī maltīte ir jums par godu.

Notinkšķēja glāzei piesista karotīte, un piecēlās Hazēliuss, tu­rēdams rokā vīna glāzi. Sarunas apklusa.

- Es esmu sagatavojis nelielu tostu, lai sveiktu… - Viņš paska­tījās apkārt. - Tā, kur mūsu direktora asistente?

Atvērās durvis, un telpā iešāvās Keita. Sieviete aši apsēdās bla­kus Fordam, taču ieurbās ar skatienu galdā.

- Es nupat sacīju, ka vēlos teikt tostu, sveicot mūsu jaunāko komandas locekli Vaimenu Fordu.

Fords nenolaida acu no Hazēliusa, taču juta Keitas slaido au­gumu sev līdzās, siltumu un smaržu, ko tas izstaroja.