Duglass Prestons - Ķeceris

- Kā var noķert klaburčūsku? - Fords taujāja.

- Ar lielu piesardzību, - Edelšteina vietā atbildēja Iness un sa­springti iesmējās, pastumdams brilles augstāk uz deguna.

Edelšteina tumšās acis vēlreiz pievērsās Fordam.

- Ja kādu ieraugāt, pasauciet mani, un es parādīšu.

- Ar lielāko prieku.

- Teicami, - Hazēliuss steidzīgi iejaucās. - Tagad iepazīsimies ar Reju Čenu, mūsu datorinženieri.

Jauniņa aziātu izcelsmes sieviete, kurai alkohola veikalā varē­tu mierīgi pieprasīt identifikācijas apliecību, strauji pietrūkās no krēsla un aši pastiepa roku. Noplīvoja tumšie mati, kas sniedzās līdz pat viduklim. Viņa bija ģērbusies kā daždien Bērklija univer­sitātes studente - nosmulētā tenisa kreklā ar miera emblēmu uz krūtīm un džinsos, kas bija no vienas vietas nošūti ar Lielbritāni­jas karogu.

- Hei, priecājos iepazīties, Vaimen. - Melnajās acīs vīdēja ne­parasta gudrība un arī kaut kas līdzīgs nogurumam. Bet varbūt viņa, tāpat kā pārējie, bija pamatīgi nomocījusies.

- Arī es priecājos.

- Tā, tagad atpakaļ pie darba! - viņa ar liekuļotu sajūsmu at­trauca, pamezdama ar galvu uz savu datoru.

- Tā, mēs it kā būtu beiguši, - Hazēliuss ieteicās. - Bet kur ir Keita? Man šķita, ka viņa nodarbojās ar Houkinga radiācijas ap­rēķiniem.

- Viņa aizgāja agrāk, - paskaidroja Iness. - Gribot laikus ķer­ties pie pusdienu gatavošanas.

Apmetis loku apkārt telpai, Hazēliuss nokāpa pie sava krēsla un sirsnīgi paplikšķināja tam pa atzveltni.

- Brīžos, kad "Izabella" darbojas, mēs ielūkojamies pašā radī­šanas brīdi. - Viņš īsi iespurcās. - Man sagādā lielu prieku sēdēt šeit, kapteiņa Kirka* krēslā, un vērot, kā mēs dodamies turp, kur neviens vēl nav kāju spēris.

Fords skatījās, kā Hazēliuss iekārtojas krēslā, smaidīdams uz- slej kājas uz galda, un nodomāja - šis cilvēks ir vienīgais šajā tel­pā, kurš neizskatās līdz nelabumam noraizējies.

SVĒTDIENAS VAKARĀ GARĪDZNIEKS DONS SPEITSSuz­manīgi ielocīja augumu grimētavas krēslā tā, lai nesaburzītu bik­ses un pēc pasūtījuma gatavoto itāļu kokvilnas kreklu. Tas bija roku darbs. Apsēdies viņš, krēsla ādai čīkstot un šņirkstot, iekār­toja masīvo sēžamvietu, to grozīdams šurpu turpu. Tad uzmanī­gi atbalstīja galvu pret krēsla pagalvi. Blakus stāvēja Vanda, turē­dama friziera apmetni.

- Izdari visu, kā pieklājas, Vanda, - viņš piekodināja, aizvēr­dams acis. - Šī ir svarīga svētdiena. Patiešām svarīga svētdiena.

- Jūs izskatīsieties vareni, cienīgtēv, - Vanda solīja, uzklāda­ma vīrietim apmetni un sasiedama ap kaklu. Tad, klinkšķinot pu­deles, ķemmes un sukas, viņa ķērās pie darba, īpašu uzmanību pievēršot aknu slimības izraisītajiem plankumiem un zirnekļiem līdzīgajiem paplašināto asinsvadu zīmējumiem uz mācītāja vaigiem un deguna. Vanda savu darbu pieprata nevainojami un pati to apzinājās. Lai ko tērgātu citi, viņa uzskatīja mācītāju par smalku, glītu vīrieti.

Garās, baltās rokas darbojās lietpratīgi, ātri un precīzi, neiz­darot liekas kustības, taču mācītāja ausis pastāvīgi sagādāja pro­blēmas. Mazdrusciņ par daudz atkārušās, sarkanākas un gaišā­kas par apkārtējo ādu. Šad un tad, viņam pārvietojoties pa skatuvi, prožektora gaisma, kas krita no aizmugures, pārvērta au­sis rozā vitrāžā. Lai tām piešķirtu pienācīgo toni, viņa noklāja ausis ar biezu grima kārtu, kas bija trīs toņus tumšāka par seju, un virsū uzklāja sejas pūderi, padarot tās teju necaurspīdīgas.

Klādama, gludinādama, braucīdama un triepdama, viņa ik pa laikam iemeta acis videomonitorā, kurā bija redzams pret mācītā­ja seju pavērstas kameras raidītais attēls. Bija būtiski redzēt pa­veikto tā, kā tas izskatīsies ekrānā; tas, kas acij šķiet ideāls, televī­zijā var izrādīties rēgaini divkrāsains. Sieviete ar mācītāju šādi nodarbojās divreiz nedēļā - pirms viņa televīzijā pārraidītā svēt­dienas sprediķa un pirms viņa piektdienas sarunu šova kristīga­jā kabeļtelevīzijas kanālā.

Jā, cienīgtēvs bija smalks kungs.

VANDAS LIETPRATĪGĀ ROSĪŠANĀSmācītāju Donu Speitsu nomierināja un ieaijāja. Šogad viņu vajāja likstas. Ienaidnieki bija apņēmušies viņu dabūt pie malas, nemitīgi sagrozīja viņa vārdus un raidīja nežēlīgas uzbrucēju bultas. Katrs sprediķis šķita izrai­sām ķengu vilni no kreisajiem ateistiem. Nu bija pienākuši bēdīgi laiki, kad par vienkāršas patiesības paušanu Dieva kalpam jāpār­cieš uzbrukumi. Protams, nevar noliegt to nelaimīgo starpgadīju­mu motelī ar abām prostitūtām. Melīgajiem bezdievjiem tā bija īsta medusmaize. Taču miesa ir vāja, tā Bībele vairākreiz apstiprina. Jē­zus acīs mēs visi esam bezcerīgi, atpakaļrāpulīgi grēcinieki. Speitss bija lūdzis Dieva piedošanu un saņēmis to. Turpretim ļaunā, lie­kulīgā pasaule piedeva pamazām vai pat nepiedeva nekad.

- Tagad ķersimies pie jūsu zobiem, cienīgtēv.

Speitss atvēra muti un manīja, kā prasmīgās rokas uzklāj spo­ži baltu kārtu uz zobiem. Spilgtajā starmešu gaismā tie iezaigo- sies pērļaini balti kā paradīzes vārti.

Pēc tam Vanda rūpīgi, uzmanīgi sakopa spuraino, iesarkano matu kodeļu, līdz bija apmierināta ar panākto. Viņa izpūta gaisā virs mācītāja galvas matu laku un pievienoja nedaudz pulvera, lai iegūtu izteiktāk rudu toni.

- Jūsu rokas, cienīgtēv.

Speitss izvilka no apmetņa apakšas vasarraibumiem klātās ro­kas un novietoja uz manikīra paliktņa. Sieviete sāka ap tām rosī­ties, klājot grima pamattoni, kas bija domāts grumbu nomaskēša- nai un toņu atšķirību mazināšanai. Rokām vajadzēja būt tādā pašā tonī kā sejai. Vaļsirdīgi sakot, Speitss īpaši uzstāja, lai rokas būtu nevainojamas. Tās bija kā viņa balss pagarinājums. Nevīžī­gi uzklāts grims varēja izbojāt viņa vēstījumu, jo kameru tuvplā­ni atklāja acs neievērotas nepilnības.

Grima klāšana uz rokām aizņēma piecpadsmit minūtes. Van­da apkopa nagus - iztīrīja no to apakšas netīrumus, uzklāja caur­spīdīgu nagu laku, apvīlēja, noberza ar rupju vīlīti, atbīdīja un nogrieza ienadžus un visbeidzot pārklāja ar piemērotu pamattoni.

Viņa vēl pēdējoreiz ieskatījās TV monitorā, šur tur pielaboja un atkāpās.

- Viss gatavs, cienīgtēv. - Vanda pagrieza monitoru pret vīrieti.

Speitss apskatīja sevi monitorā - seju, acis, ausis, lūpas, zo­bus, rokas.

- Bet to plankumu uz kakla, Vanda? Atkal aizmirsi?

Ašs triepiens ar sūkli, pielabojums ar otiņu, un plankums vairs nebija redzams. Speitss apmierināts nogrudzināja.

Vanda steidzīgi noņēma apmetni un atkāpās. No aizkulisēm atsteidzās Speitsa palīgs Čārlzs ar cienīgtēva žaketi. Speitss pie­cēlās no krēsla un izstiepa rokas, kamēr Čārlzs uzstīvēja viņam mugurā žaketi, paraustīdams un nogludinādams audumu, tad pārlaida ar roku, pielaboja plecu līniju, nogludināja un ielocīja pareizi apkakli, sakārtoja kaklasaiti.

- Kā izskatās kurpes, Čārlz?

Čārlzs pāris reižu pārlaida kurpēm ar spodrināšanas lupa­tiņu.

- Laiks?

- Bez sešām minūtēm astoņi, cienīgtēv.

Pirms vairākiem gadiem Speitsam bija radusies ideja savu sprediķi televīzijā pārraidīt vakarā, visska tītāka jā laikā, lai nebū­tu jāsacenšas ar citiem televīzijas evaņģēlistiem no rītiem. Viņš no­sauca savu pārraidi "Vistuvāk Dievam". Visi vienā balsī pareģo­ja izgāšanos, jo tagad viņam būtu jāsacenšas ar iknedēļas vispopulārākajiem raidījumiem. Taču tas bija izrādījies ģeniāls solis.