Duglass Prestons - Ķeceris

Burbulis pārsprāga. Daži cēlās kājās, viņiem sekoja citi, un pēkšņi visa draudze bija piecēlusies. Telpai burtiski uzbruka cu- nami vilnis, cilvēku balsis saplūda vienā neapmierinātības pilnā rēcienā.

Darbinieki, kuru pienākums bija uzkurināt publiku, stāvēja klusi, viņu palīdzība nebija nepieciešama.

- Tas ir karš pret kristietību, mani draugi! Tas ir karš uz dzīvī­bu un nāvi, un to finansē ar jūsu un mūsu nodokļu naudu! Vai mēs pieļausim, ka viņi apspļauda Kristu un par to vēl iekasē no mums naudu?

Cienīgtēvs Dons Speitss, smagi elsdams, nostājās kā zemē iemiets pašā skatuves vidū un vērās uz mutuļojošo publiku Vir- džīnijbīčas katedrālē, apstulbis par savu vārdu radīto iespaidu. Viņš to dzirdēja, viņš to redzēja, viņš juta šos satrakotos uzban­gojumus, šo taisno dusmu uzplūdus, un gaisā elektrizēti svila un krakstēja taisnprātīgs sašutums. Pat bija grūti noticēt. Viņš bija visu mūžu mētājies ar akmeņiem un taisni šajā brīdī negaidīti iz­metis granātu. Tieši šādu jautājumu viņš bija ilgojies atrast un lūdzis Dievu to atsūtīt.

- Lai slavēts Tas Kungs un Jēzus! - Speitss iesaucās, pamez­dams rokas gaisā un paceldams acis pret mirguļojošajiem gries­tiem. Viņš noslīga uz ceļiem un skaļā, drebošā balsī uzsāka lasīt lūgšanu: - Kungs Jēzu, ar Tavu palīdzību mēs apturēsim šos ap­vainojumus Tavam Tēvam. Mēs iznīcināsim to elles mašīnu tuk­snesī, kur kauc vēji. Mēs pieliksim punktu Tavai zaimotājai, ko sauc par "Izabellu"!

BEZ PIECPADSMIT MINŪTĒM ASTOŅOSVaimens Fords iz­gāja no mājiņas, kurā bija divas guļamistabas, un nostājās pie­braucamā ceļa galā, ievilkdams plaušās smaržīgo nakts gaisu. Ēd­nīcas logi tumsā spīdēja kā dzelteni taisnstūri. Sporta laukuma laistītāju švīkstoņu centās nomākt klusa bugi-vugi klavieru me­lodija un balsu murdoņa. Viņš nevarēja iztēloties Keitu citādu kā vien negodbijīgu, nesaticīgu marihuānas cienītāju, kādu šo sie­vieti bija iepazinis pēdējā kursā. Taču viņa noteikti ir mainījusies, gaužām mainījusies, ja kļuvusi par vēsturē vissvarīgākā fizikas eksperimenta vadītāja asistenti.

Prātu neviļus pārņēma atmiņas par Keitu un abu kopā pava­dīto laiku - domas, kurām piemita nejauka tieksme kļūt porno­grāfiskām. Vaimens steidzīgi iestūķēja tās atpakaļ tajā pašā pri­mitīvo instinktu apziņas nostūrī, no kura tās bija izlīdušas. Tās nu nekādi nav uzskatāmas par izmeklēšanas sākumam piemēro­tām pārdomām, viņš sevi aprāja.

Fords apmeta līkumu ap laistītājiem un pa parādes durvīm iegāja vecajā tirgotavā. No atpūtas telpas labajā pusē plūda gais­ma un mūzika. Viņš devās turp. Te spēlēja kārtis un šahu, lasīja, strādāja ar klēpjdatoriem. Ārpus komandtiltiņa telpas viņi izska­tījās gandrīz vai lēnprātīgi.

Pats Hazēliuss sēdēja pie klavierēm, sīciņie pirksti lēkāja pār taustiņiem. Nospēlējis vēl dažas taktis, viņš piecēlās.

- Esiet sveicināts, Vaimen! Vakariņas jau ir gatavas.

Viņš devās pretī Fordam, telpas vidū saņēma viņu aiz rokas un veda uz ēdnīcas zāli. Pārējie cits pēc cita piecēlās un sekoja.

Ēdamtelpā galvenā mēbele bija masīvs priežkoka galds, uz kura bija izkārtotas sveces, sudraba galda piederumi un svaigi grieztas meža puķes. Akmens kamīnā lēkāja liesmas. Pie sienām karājās navahu austi paklāji. Spriežot pēc to rotājumu ģeometris­kajiem apveidiem, tie visi bija Nakajas klinšu apkaimes stilā. Bija atvērtas vairākas vīna pudeles, un no virtuves vēdīja cepta steika smarža.

Hazēliuss izturējās kā sirsnīgs namatēvs, viņš izrīkoja pado­tos, smējās un jokoja. Viņš aizveda Fordu un apsēdināja galda vidū līdzās vijīgai gaišmatei.

- Melisa? Tas ir Vaimens Fords, mūsu jaunais antropologs. Me­lisa Korkorana, mūsu kosmoloģe.

Viņi paspieda viens otra roku. Pāri sievietes pleciem krita smagu, blondu matu lavīna, un gaiši zaļās acis - kā stikliņi, kas izskaloti no okeāna, - raisīja Fordā ziņkāri. Uzrautais deguns bija sīku vasarraibumiņu nosēts, indiāņu veste ar pērlītēm, vienkārša un stilīga vienlaikus, izcēla bikses un kreklu. Tomēr arī Korkora- nas acis bija viegli apsarkušas, plakstiņi piepampuši.

Viņai otrā pusē nesēdēja neviens.

- Pirms sāc sarunu ar Vaimenu, - Hazēliuss pievērsās Korko- ranai, - es gribētu iepazīstināt viņu ar pārējiem, kurus pirmīt vēl nepaguvu stādīt viņam priekšā.

- Lai notiek.

- Tā ir Džūlija Tibodo, mūsu kvantu elektrodinamikas speciā­liste.

Sieviete, kas sēdēja iepretim Fordam, strupi sasveicinājās un tū­daļ pat atsāka īdzīgu monologu, kas bija domāts sirmam, rūķītim līdzīgam vīriņam, kurš sēdēja viņai līdzās. Tibodo atbilda visiem zinātnieces stereotipiem - viņa bija nevīžīgi ģērbusies, patukla, īsie mati no retās mazgāšanas salipuši lēkšķēs, mugurā viņai bija ap- dilis laboratorijas virssvārcis. Pēdējais triepiens šajā karikatūrā bi­ja plastmasas rakstāmlietu penālis kabatā. Dosjē bija minēts, ka sie­viete cieš no kaut kādiem robežpersonības traucējumiem. Fordam būtu gribējies noskaidrot, kā tieši šie traucējumi izpaužas.

- Kungs, kas sarunājas ar Džūliju, ir Hārlans Sentvinsents, mūsu elektroinženieris. Kad "Izabella" darbojas ar pilnu jaudu, Hārlans pārrauga visus deviņsimts megavatus, kas te gāžas iek­šā kā Niagaras ūdenskritums.

Sentvinsents piecēlās un pastiepa roku pāri galdam. - Priecā­jos iepazīties, Vaimen. - Kad viņš apsēdās, Tibodo turpināja savu apcerējumu, kas bija saistīts ar kaut kādu Einšteina-Boses kon- densāciju.

- Kungs, kas sēž tālākajā galā, ir Maikls Cečīni, mūsu stan­darta modeļu elementārdaļiņu fiziķis.

Piecēlās melnīgsnējs maza auguma vīrietis un izstiepa roku. Fords to paspieda. Viņu pārsteidza vīrieša īpatnēji blāvās, pelē­kās acis. Vīrietis izskatījās kā iekšēji miris, un šo iespaidu pastip­rināja miklais, nedzīvais rokasspiediens. Tomēr, it kā spītēdams nihilismam, kas bija pārņēmis viņa eksistenci līdz pat kaulam, Cečīni dižojās ar nevainojami koptu apģērbu - krekls bija spilgti, pat žilbinoši balts, biksēs iegludinātā vīle asa kā nazis, matu ce­liņš pāršķirts ar militāru precizitāti, katrs matiņš pieglausts savā vietā. Pat rokas bija ideāli koptas, maigas un tīras kā mīkla, nagi bija apvīlēti un nopulēti spīdēja. Taču nekas nejaudāja pilnībā no­maskēt eksistenciālo izmisumu, kas tā vien vējoja no šā vīrieša.

Hazēliuss, pabeidzis iepazīstināšanu, pazuda virtuvē, un sa­runas vērtās aizvien skaļākas.

Fords joprojām nebija sastapis Keitu. Diez vai tā būtu sagadī­šanās, viņš gudroja.

- Man liekas, es nekad dzīvē neesmu satikusi nevienu antro­pologu, - Melisa Korkorana viņu uzrunāja.

Fords pagriezās.

- Un es nepazīstu nevienu kosmologu.

- Jūs būtu pārsteigts, uzzinot, cik daudzi iedomājas, ka es kop­ju plaukstas un nagus. - Viņas smaids šķita aicinošs. - Kāds īsti ir jūsu šeit veicamais darbs?

- Man jāiepazīst vietējie. Jāizskaidro, ar ko mēs nodarbojamies.

- Ā, bet vai jūs pats to zināt? - Viņas balsī ieskanējās ķircinoši toņi.

- Varbūt jūs man palīdzēsiet.

Viņa smaidīdama pasniedzās un paņēma pudeli no galda.

- Vai vēlaties vīnu?

- Jā, pateicos.

Sieviete apskatīja etiķeti.

- Villa de Capezzana, Cartnignano, 2000. Man nav ne jausmas, ko tas nozīmē, taču vīns ir labs. Mūsu pulciņā vīnu pazinējs ir Džordžs Iness. Džordž? Pastāsti par šo vīnu!