Duglass Prestons - Ķeceris

- Kā daudzi jau zina, Vaimens ir antropologs, un viņa lauciņš ir cilvēka daba - daudz sarežģītāka joma nekā tās, kurās darbo­jamies mēs. - Viņš pacēla glāzi. - Es ar lielāko prieku vēlēšos iepa­zīt jūs labāk, Vaimen.

Visi aplaudēja.

- Tagad, pirms apsēžos, es gribētu pateikt dažus vārdus par vakar vakarā piedzīvoto vilšanos… - Hazēliuss bridi klusēja. - Mēs esam iesaistījušies cīņā, kas aizsākusies brīdī, kad cilvēks pirmo reizi pacēla acis pret zvaigznēm un aizdomājās, kā tās tur nokļuvušas. Patiesības meklējumi ir visdižākā cilvēces nodarbo­šanās. Atklājumi - sākot ar uguni un beidzot ar kvarku - ir paša cilvēka būtība. Mēs, šie trīspadsmit, esam īstenie Prometeja manti­nieki - tā paša Prometeja, kurš nozaga dieviem uguni un atdeva to cilvēkiem.

Viņš ieturēja teatrālu pauzi.

- Jūs paši zināt, kāds liktenis piemeklēja Prometeju. Dievi at­riebjoties pieķēdēja viņu pie klintīm. Ik dienu atlido ērglis, plosa viņa sānus un ēd aknas. Bet, tā kā Prometejs ir nemirstīgs, viņam šīs mokas ir jāpacieš mūžīgi mūžos.

Valdīja tāds klusums, ka Fords dzirdēja vienīgi uguns sprak­stēšanu kamīnā.

- Patiesības meklējumi ir smagi, kā jau mēs varam redzēt. - Hazēliuss pacēla glāzi. - Par Prometeja mantiniekiem!

Visi svinīgi iedzēra vīnu.

- Nākamreiz palaidīsim "Izabellu" trešdien pusdienlaikā. Un es gribu, lai līdz tam katrs ikvienu savas būtības šķiedru koncen­trē uz veicamajiem uzdevumiem.

Viņš apsēdās. Klātesošie paņēma nažus un dakšiņas, un sa­runas pamazām atsākās.

Kad balsu murdoņa atkal bija pieņēmusies spēkā, Fords klusi ierunājās:

- Sveicināta, Keita.

- Sveiks, Vaimen. - Skatiens bija piesardzīgs. - Tik tiešām pār­steigums, maigi izsakoties.

- Tu labi izskaties.

- Paldies.

- Direktora asistente - tas patiesi ir liels sasniegums.

Lasīdams Keitas dosjē, Fords bija juties kā lūrētājs svešā dzī­vē. Taču viņš nebija varējis atturēties - tas šķita pārāk intriģējoši. Kopš šķiršanās sievietes dzīve bija gājusi kā pa celmiem.

- Un tu pats? Kā tad tava karjera CIP?

- Atmetu ar roku.

- Tagad tu esi antropologs?

-Jā.

Ne viens, ne otrs vairs neko neteica. Keitas balss, tas melodis­kais tembrs un tikko jaušamā šļupstēšana saviļņoja vēl vairāk ne­kā viņas izskats. Fords zibenīgi aizgaiņāja atmiņu gūzmu. Nejē­dzīgas domas - viņi taču jau sen bija pašķīrušies. Kopš tā laika viņam bijis kāds pusducis draudzeņu un vēl sieva. Tiesa, šķirša­nās nebija patīkama - viņi acīmredzot nedomāja pēc tam kļūt vienkārši par draugiem. Abi viens otram bija metuši sejā nepie­dodamus vārdus.

Keita, uzgriezusi muguru, ar kādu sarunājās. Domās iegrimis, viņš iedzēra vīna malku un atcerējās to dienu, kad Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtā pirmoreiz ieraudzīja Keitu. Kādā agrā pēc­pusdienā Fords, gribēdams netraucēts palasīt, bija meklējis klusu stūrīti Bārkera inženierijas bibliotēkā un ieraudzījis zem galda gu­ļam sievieti. Tas nepavisam nebija ikdienišķs skats. Labais vaigs atdusējās uz rokas, otra roka bija piespiesta krūtīm. Garie, spīdī­gie mati bija izplūduši uz paklāja. Sieviete bija slaida un rāma, ar smalkiem, trausliem vaibstiem, kādi nereti novērojami cilvēkiem, kuru senčos atrodami aziāti vai kaukāzieši. Viņa izskatījās kā guloša gazele. Bālā dobīte izliektā kakla pamatnē pie atslēgas kaula jauneklim šķita viserotiskākā vieta, kādu viņš vien bija re­dzējis. Acis pakavējās pie dusošās sievietes, bez kauna apziņas nopētot katru gulošā auguma erotisko sīkumu. Viņš pat gribēdams nevarēja atrauties. Viņš tikai stāvēja un nenovērsdamies raudzī­jās šajā skatā.

Gar viņas vaigu aiztraucās muša. Svešiniece parāva atpakaļ galvu, sarkanbrūnās acis atvērās un pievērsās vīrietim. Viņš bija pieķerts.

Sieviete nosarka un neveikli rausās ārā no pagaldes.

- Ko tev vajag?

Fords noburkšķēja kaut ko par vēlēšanos pārliecināties, vai viņai nekas nekaiš.

Viņa atmaiga un kaunīgi attrauca:

- Droši vien dīvaini ieraudzīt kādu guļam te uz grīdas. Paras­ti šajā laikā te neviena nav. Es nosnaužos kādas desmit minūtes un pamostos atspirgusi.

Fords vēlreiz apliecināja, ka viņa vienīgās rūpes bijušas par gulošās veselību. Sieviete steidzīgi izteica vēlēšanos izdzert du­bulto espresso, pirms atkal ķerties pie grāmatām. Fords atzina, ka ari viņam nebūtu nekas pretī izdzert kādu tasīti kafijas. Tas bija viņu pirmais randiņš.

Abi bija tik atšķirīgi. Daļēji tieši tas viņus saistīja vienu pie otra. Keita nāca no mazpilsētas strādnieku ģimenes, viņš bija lielpilsē­tas elites pārstāvis. Viņai patika grupa Blondie, viņš dievināja Bahu. Viņa šad un tad niekojās ar zālīti, viņam tas šķita nedaudz apkaunojoši. Viņš bija katolis, viņa - pārliecināta ateiste. Viņš bija savaldīgs, viņa - neparedzama, spontāna, pat mežonīga. Otrajā randiņā viņa jau bija izrādījusi nepārprotamus mēģinājumus tuvoties vīrietim. Turklāt Keita mācībās uzrādīja lieliskas, pat ģeniālas sekmes. Šāda gudrība Fordu vienlaikus biedēja un uz­budināja. Bez fizikas viņu vadīja fanātiska tieksme izprast cilvē­ka dabu. Keita bija kā dedzīgs partizāns, viņu tracināja pasaules negodīgums, viņa parakstīja petīcijas, gāja demonstrācijās un rak­stīja vēstules presei. Viņš atminējās abu strīdus par politiku un reliģiju, kas iestiepās dziļi nakts melnumā, un Fordu pārsteidza Keitas zināšanas cilvēka psiholoģijā - par spīti viņas uzskatu dzi­ļajai emocionalitātei.

Abu attiecībām pielika punktu Forda lēmums iestāties darbā CIP. Viņasprāt, vidusceļa nebija - vai nu tu esi kopā ar labajiem, vai neesi. CIP Keitas acīs nekādā ziņā nebija "labie". Viņa to sau­kāja par Cūcību izraisīšanas pārvaldi - ja vien bija labā omā.

- Nu, Vaimen? - Keita pievērsās viņam - Kāpēc tu atmeti ar roku?

- Kam? - Fords atgriezās tagadnē.

- Savai CIP karjerai. Kas tev lika pieņemt tādu lēmumu?

Fords nespēja dabūt pār lūpām - tas, ka manu sievu slepenas ope­rācijas laikā uzspridzināja automašīnā.

- Nesanāca, - viņš slābani attrauca.

- Skaidrs. Vai… Vai ir par daudz cerēts, ka tu būtu mainījis sa­vus uzskatus?

Vai ir par daudz cerēts, ka tu būtu mainījusi savus, Fords domās atcirta, tomēr skaļi nepateica. Tas bija tipiski Keitas garā - ķerties uzreiz vērsim pie ragiem, lai ko tas maksātu. Viņam šī īpašība sie­vietē bija patikusi, bet vienlaikus tā izraisīja nepatiku.

- Vakariņas droši vien ir lieliskas, - Fords ierunājās, nolēmis pievērsties ikdienišķām tēmām. - Cik atceros, tu kādreiz biji liela mikroviļņu krāsniņas piekritēja.

- Ar ātri pagatavojamiem ēdieniem es uzbarojos.

Atkal iestājās klusums.

Fordam iebakstīja otrā sānā. Melisa Korkorana bija pastiepusi pudeli, piedāvājot kārtējo reizi piepildīt glāzi. Sieviete bija pietvī­kusi.

- Steiks ir kolosāls, - viņa bilda. - Lieliski, Keita.

- Paldies.

- Man tieši patīk tāds - neizcepts lidz galam. Paklau, - viņa norādīja uz Forda šķīvi, - jūs pat neesat pieskāries savējam!

Fords ieēda kumosiņu, taču bija zudusi apetīte.

- Keita jums noteikti piestāsta pilnas ausis par stīgu teoriju. Diezgan forša padarīšana, lai arī pilnīgi bez pamatojuma.

- Šajā ziņā tā nemaz nelīdzinās tumšajai enerģijai, - Keitas balsī ieskanējās skarbāka nots.

Fords uzreiz noģida, ka tā nav pirmā reize, kad abas sievietes saķērušās.