Duglass Prestons - Ķeceris

- Tumšā enerģija tika atklāta eksperimentālā ceļā, - Korkora­na vēsi atbildēja. - Novērojot. Turpretī stīgu teorijai ir pilnīgi pre­tēja nelaime - tā pastāv tikai kā saujiņa vienādojumu ar nepār­baudāmiem pareģojumiem. Kas tā par zinātni?

Volkonskis pārliecās pār galdu, un Fordam nāsīs iesitās sa- stāvējies cigarešu dūmu smārds.

- Tumšā enerģija, stīgas - phe! Pie vienas vietas! Es gribu zi­nāt, ko dara antropologi.

Fordu šāda iejaukšanās iepriecināja.

- Mēs apmetamies padzīvot kādā elles kaktā pie vietējās cilts un uzdodam varen daudz stulbu jautājumu.

- Ha-ha, - Volkonskis attrauca. - Esat dzirdējis, ka drīz Sar­kanajā galdkalnā ieradīsies sarkanādainie? Ceru, ka tas nebūs skalpēšanas pasākums! - Viņš ieūjinājās kā indiānis un paskatī­jās apkārt, it kā meklēdams sabiedrotos.

- Tas nav asprātīgi, - Korkorana spīvi atcirta.

- Drusku atspringsti, Melisa, - Volkonskis izaicinoši saslēja zodu, un pūkas uz tā pēkšņās dusmās iedrebējās. - Nemāci man jūsu amerikāņu pieklājību!

Korkorana pagriezās pret Fordu.

- Viņš citādi neprot. Viņš ieguvis doktora grādu mērkaķoša- nās mākslā.

Arī šī nav pirmā reize, nodomāja Fords. Būs jāuzmanās no­nākt šādās apšaudēs, vispirms jānoskaidro visu šejieniešu attie­cības citam ar citu.

- Laikam Melisa šovakar sadzērusies bišķi par daudz vīna. Kā parasti, - Volkonskis noburkšķēja.

- Jā. Prrrotams! - viņa novilka, pagalam neveiksmīgi atdari­not Volkonska akcentu. - Labāk es dzert šņabi vēlā vakarā kā tu! - Viņa pacēla glāzi, uzsauca: - Za vas! - un izmeta vīna glāzi sausu.

- Vai atļauts uz mirklīti iejaukties? - Iness iesāka profesionāli labskanīgā balsī. - Lai arī savas izjūtas paust skaļi nemaz nekai­tē, es ierosinātu…

Hazēliuss ar rokas mājienu apklusināja psihologu un stingri palūkojās te uz Volkonski, te uz Korkoranu. Bargais skatiens pie­spieda abus apklust. Volkonskis atgāzās krēslā, viņam noraustī­jās mutes kaktiņš. Korkorana sakrustoja rokas uz krūtīm.

Hazēliuss ļāva neveiklajam klusumam ieilgt.

- Mēs visi esam nedaudz noguruši un apjukuši, - viņš bei­dzot ierunājās klusā, maigā balsī. Klusumā skaļi sprakšķēja uguns. - Vai ne, Pīter?

Volkonskis nebilda ne vārda.

- Melisa?

Sieviete bija pietvīkusi. Viņa pamāja.

- Lai nu paliek… Tikai lēni un prātīgi… Piedošana un mai­gums… Darba dēļ.

Viņa balss bija rāma, mierinoša, tā plūda ritmiski, hipnotiski - apmēram tā treneris runā ar izbiedētu zirgu. Turklāt atšķirībā no Ineša balss tai nepiemita augstprātīga labvēlība.

- Nudien! - iespraucās Iness, un viņa balss momentāni iz­jauca Hazēliusa radīto neparasti rāmo noskaņu. - Bez šaubām! Tādas sarunas ir veselīgas. Mēs varam dažus jautājumus izrunāt nākamajā grupas sanāksmē. Kā jau teicu, ir labi, ka var novelt no sirds šādus akmeņus.

Volkonskis pietrūkās kājās tik strauji, ka apgāza krēslu, saņur­cīja salveti bumbiņā un nometa uz galda.

- Pie velna visādas sanāksmes! Man ir jādara savs darbs.

Viņš izgāja, aizcirzdams durvis.

Neviens neteica ne vārda. Klusumā atskanēja vienīgi papīra čaukstoņa, kad Edelšteins, pabeidzis vakariņot, pāršķīra kārtējo "Finegana vāķa" lapu.

Sludinātājs Edijs Rass iznāca no treilera, pārmeta dvieli pār kalsno plecu un apstājās pagalma vidū. Pirmdienas rits misijā bija atnācis ar žilbinoši skaidrām debesim. Austošā saule meta zeltainu gaismu pāri smilšainajai ielejai, apzeltot nokaltušās pa­peles zarus, kas auga līdzās treilerim. Pie apvāršņa kā uguns stabs agrajā rīta saulē slējās milzīgais Sarkanais galdkalns.

Viņš pacēla acis pret debesim, salika plaukstas kopā, pielieca galvu un skaidrā, apņēmīgā balsi ierunājās:

- Pateicos tev, Kungs, par šo dienu!

Bridi klusējis, viņš piešļūca pie Red jacket sūkņa, kas stāvēja pagalmā, un pārmeta dvieli pāri vecai slitai. Tad desmit reizes enerģiski parāva čīkstošo rokturi, un cinkotajā vanniņā iešļācās auksta ūdens straume. Rass pasmēla ūdeni saujā un uzšļakstlja sev uz sejas, ieslidināja ūdenī ziepju gabaliņu, ieziepējās, nosku- vās un iztīrīja zobus. Tad noskaloja seju un rokas, uzšļakstlja ūde­ni uz sejas un iekritušajām krūtīm, paķēra no slitas dvieli un ener­ģiski noberzās. Pēc tam mācītājs apskatīja sevi spoguli, kas karājās uz vārtu stabā iesistas sarūsējušas naglas. Viņam bija maza seja, uz galvas slējās plānas matu pūkas. Vīrietis neieredzēja savu ķer­meni - viņš izskatījās pēc neveikla, grīļīga putneļa. Pirms daudziem gadiem ārsts bija pateicis viņa mātei, ka pie vainas "augšanas traucējumi". Mājiens, ka viņš pats vainojams pie sa­vas fiziskās nepilnības, joprojām sūrstēja.

Edijs rūpīgi pārķemmēja matus pāri paplikajam galvvidum, pavaibstījās un apskatīja šķībos zobus, ko tā ari nebija varējis at­jauties salabot. Viņam nez kāpēc ienāca prātā dēls Lūks - puisim tagad varētu būt vienpadsmit gadu -, un sirdī iedūra vēl stiprāk. Viņš nebija redzējis Lūku jau sešus gadus, kopš brīža, kad vairs nebija naudas alimentiem, un arī tagad nebija cerību tos samak­sāt. Acu priekšā nozibēja puisēns, tieviņš kā diegs, kas karstajā vasarā skraidelēja zem dārza laistītāja šļakatām. Atmiņas iedūra sāpīgi kā duncis rīklē - viņš reiz bija redzējis navahu indiānieti pārgriežam rīkli jēram, kas rāvās ārā un blēja, vēl dzīvs, taču jau miris.

Prātā pārskatījis dzīvē pieredzētās netaisnības, naudas grūtī­bas, sievas neuzticību un šķiršanos, Edijs nodrebēja. Viņš bija vēl un vēlreiz padarīts par upuri, lai arī bez vainas. Ierodoties rezer­vātā, mācītājs veda līdzi divas kastes ar grāmatām un reliģisko pārliecību. Dievs pārbaudīja ticību ar sūru dzīvi un nebeidzamu naudas trūkumu. Edijam riebās palikt visiem parādā, īpaši indi­āņiem. Taču Tas Kungs noteikti zina, ko dara, un Edija draudze pamazām kuploja, lai arī šķita, ka to vairāk piesaista sprediķu laikā bez maksas izdalītais apģērbs. Ziedojumu kastītē reti kurš ielika vairāk par dažiem dolāriem - dažas nedēļas tur bija labi ja divdesmit dolāru. Krietna tiesa vietējo apmeklēja katoļu misijas mesu, lai tur bez maksas dabūtu brilles un zāles, vai mormoņu baznīcu, kur izdāļāja pārtiku. Tāds netikums navahu indiāņiem piemita - viņi gribēja reizē kalpot Dievam un mantai.

Viņš brīdi apstājās un ar acīm meklēja Lorenco, taču palīgs no navahu indiāņu vidus vēl nebija rādījies. Atceroties par Lorenco, Edijam sejā iesitās sārtums, ļau trešo reizi bija pazudusi saziedo­tā nauda, un tagad viņš nešaubījās, ka vainīgs ir Lorenco. Ne pā­rāk liela summa, tikai nedaudz vairāk par piecdesmit dolāriem, taču arī šāda nauda misijai bija akūti nepieciešama. Bet ļaunā­kais tas, ka principā tā bija Dieva apzagšana. Štrunta piecdesmit dolāru dēļ Lorenco dvēsele bija briesmās.

Edijam tas bija līdz kaklam. Pagājušajā nedēļā viņš nolēma Lo­renco atlaist, taču tam bija vajadzīgi pierādījumi. Drīz viņam tie būs rokā. Vakar pēc ziedojumu savākšanas un pirms dievkalpo­juma beigām viņš ar dzeltenu marķieri bija iezīmējis naudaszī­mes ziedojumu paplātē un palūdzis tirgotāju Blūgepā pieskatīt, vai kāds nenorēķinās ar iezīmētu naudu.

Uzstīvējis mugurā sporta kreklu, Edijs izstiepa tievās rokas un pārlaida pieticīgajai misijai skatienu, kurā jaucās mīlestība un rie­bums. Treileris, kurā viņš mitinājās, bruka kopā. Netālu atradās pārvietojamais siena šķūnis, ko viņš bija iegādājies no kāda šip- rokas fermera, izjaucis, atgādājis šurp un uzslējis te. Tagad tas kalpoja par baznīcu. Solus aizstāja visdažādāko lielumu, veidu un krāsu plastmasas krēsli. "Baznīcai" trūka trīs sienu, vakar sprediķa laikā sacēlās vējš un izpūta cauri draudzei smilšu mā­koni. Vienīgais kaut cik vērtīgais priekšmets, kas viņam piederē­ja, bija novietots treileri - iMac Intel Core Duo klēpjdators ar div­desmit collu ekrānu. To Edijam bija atsūtījis kāds kristiešu tūrists, kurš caurbraucot apskatījis misiju navahu zemes vidienē, un viņam tā iepatikusies. Dators bija paša Dieva dāvana - Edija vie­nīgā saistība ar pasauli ārpus rezervāta. Viņš pie tā pavadīja dau­dzas stundas, apmeklēja kristiešu vēstkopas un tērzēšanas ista­bas, sūtīja un saņēma e-pasta sūtījumus un organizēja apģērba ziedošanas pasākumus.