Duglass Prestons - Ķeceris

- Simpātiski, ne? - Hazēliuss novilka.

- Baismīgi. Cilvēks neattapdamies var nobraukt no klints.

- Apkaimē klīst leģenda par navahu kovboju, kas vajādams nodzina no klints kādu atkritēju zirga mugurā. Runā, ka dažā labā tumšā negaisa naktī viņa chindii jeb spoks ir redzams pārtrauca- mies pāri malai.

Ainava bija elpu aizraujoša. Acu priekšā izklājās aizvēsturis­ka zeme, asins krāsas klinšu kupri un stabi, vēja plosīti un ērmī­gos veidolos izlocīti. Tālumā kalnos klājās citi kārtaini galdkalni. Šī apkārtne varētu būt tapusi pasaules radīšanas beigu posmā, kad Dievs bija beidzot atmetis cerību ieviest kārtību juceklīgajā zemē.

- Pamatīgais gald kalns tur tālumā tiek saukts par Neviena galdkalnu, tas ir deviņas jūdzes garš un jūdzi plats, - Hazēliuss rādīja. - Vietējie apgalvo, ka uz tā virsotni vedot slepena taka, kuru neviens baltais cilvēks nav atradis. Pa kreisi ir Puites gald- kalns. Tieši pretī ir Šonto galdkalns. Tālāk ir Sanhuanas upes līk­loči, Ciedru galdkalns, Lāča ausis un Mantilasalas kalni.

Gaisa plūsmas nests, augšup traucās kraukļu pāris, tad pa­griezās un planēja atpakaļ ēnainajās dzīlēs. To ķērcieni atbalso­jās starp kanjoniem.

- Sarkanajā galdkalnā var nokļūt tikai divējādi - pa Renesce- ļu, kas atrodas otrā pusē, un pa taku, kas sākas pāris jūdžu attā­lumā no šejienes. Navahu indiāņi to dēvē par Pusnakts taku. Tā beidzas Blekhorsā, nelielā apmetnē tepat netālu.

Kad abi pagriezās uz promiešanu, Fords gabaliņu tālāk uz mil­zīga iešķelta laukakmens virsmas pamanīja vairākus iespiedu­mus, padziļinājumus.

Hazēliuss sekoja viņa skatienam.

- Kaut ko ieraudzījāt?

Fords piegāja pie akmens un pielika plaukstu grubuļainajai virsmai.

- Lietus lāšu fosilijas. Un… kukaiņa pēdu nospiedumu fosilijas.

- Tā, tā, - zinātnieks klusā balsī novilka. - Šeit, augšā, apbrī­not ainavu ir uzkāpuši visi, taču jūs esat pirmais, kas to ievērojis. Protams, neskaitot mani pašu. Lietus lāšu fosilijas, ko radījis di­nozauru laikmeta lietus. Pēc tam pa mitro smilti čāpojusi vabole. Un, lai cik neiespējami tas liktos, šis mazais vēstures brīdis ticis iemūžināts fosilijā. - Hazēliuss bijīgi aizskāra akmeni. - Nekas no cilvēka radītā, neviens mūsu dižais veikums - ne "Mona Liza", ne Šartras Dievmātes katedrāle, pat ne Ēģiptes piramīdas - nesa­glabāsies tik ilgi, cik vaboles pēdas mitrajās smiltīs.

Fordu nez kāpēc šie vārdi aizkustināja.

Arī Hazēliuss pārlaida pirkstu pār senā kukaiņa atstāto sliedi un izslējās taisni. - Tad nu tā! - viņš uzsauca, satvēra Fordu aiz pleciem un viegli padrebināja. - Es skatos, mēs abi būsim draugi.

Fordam atmiņā atausa Lokvuda brīdinājums.

Hazēliuss pagriezās uz dienvidiem, norādīdams uz galdkal­na virsmu. - Paleozoja laikmetā te bija milzīgs purvs. Tas mums dāvājis vienu no biezākajiem ogļu slāņiem Amerikas teritorijā. Piecdesmitajos gados ogļu krājumi izsīka. Šie vecie tuneļi bija kā radīti "Izabellas" izvietošanai. - Hazēliuss smaidīdams pagrie­zās pret Fordu, un saule apspīdēja viņa gandrīz gludo seju. - Mēs pat gribēdami nevarētu atrast piemērotāku vietu, Vaimen - tā ir nomaļa, neviena netraucēta, neapdzīvota. Taču man visbūtiskā­kais ir šīs ainavas skaistums - fizikā vissvarīgākais ir daile un neizprotamība. Kā teicis Einšteins: "Visskaistākais, ko mēs varam piedzīvot, ir noslēpumainība. Tas ir visas pasaules zinātnes avots."

Fords vēroja sauli nesteidzīgi ieslīgstam dziļajos kanjonos rie­tumu pusē - zelta ripu iegrimstam kaparā.

- Esat gatavs nokāpt pazemē? - Hazēliuss vaicāja.

DŽIPS KRATĪDAMIES DEVĀS ATPAKAĻuz ceļu. Fords pie­ķērās pie jumta roktura un pūlējās savilkt nevērīgu sejas izteik­smi, kamēr Hazēliuss spēcīgi spieda grīdā akseleratoru, aizvien lielākā ātrumā traukdamies gar lidostas skrejceļiem. Uz taisnā ceļa auto sasniedza astoņdesmit jūdžu ātrumu stundā.

- Nevienu policistu neesat redzējis? - Hazēliuss smīnēdams apvaicājās.

Jūdzi tālāk ceļu aizšķērsoja divi vārti, ievietoti katrs savā drā­šu žogā ar dzeloņstiepļu rituļiem virs tā. Žogs ieskāva teritoriju netālu no galdkalna malas. Auto riteņiem nočīkstot, Hazēliuss no­bremzēja pie pašiem vārtiem.

- Te sākas slepenā zona, - Hazēliuss norādīja. Uz tastatūras, kas bija piestiprināta pie staba, viņš ievadīja ciparu kombināciju. Atskanēja pīkstiens, un vārti slīdēja vaļā. Hazēliuss iestūrēja pa vārtiem un iebrauca džipu līdzās citām automašīnām, kas bija no­vietotas rindā.

- Lifts, - viņš rādīja uz augstu torni, kas bija uztupies klints malā, antenu un satelītšķīvju klāts. Viņi piegāja pie tā metāla dur­vīm, Hazēliuss izslidināja cauri lasītājam karti un novietoja plaukstu uz skenera. Pēc brīža atskanēja piesmakusi sievietes balss:

- Laba diena, mīlīt. Kas ir čalis tev blakus?

- Vaimens Fords.

- Parādi plikumus, Vaimen.

Hazēliuss smaidīja.

- Viņa grib, lai tu uzliec plaukstu uz skenera.

Fords novietoja delnu uz siltā stikla. Otrpus stiklam lejup no­slīdēja gaismas josla.

- Pagaidiet, līdz saskaņošu ar galveno.

Hazēliuss iespurcās.

- Kā jums patīk mūsu jaukais drošības interfeiss?

-Tas ir… citāds.

- Tāda ir mūsu "Izabella". Lielākā daļa datorbalsu ir kā nā­kušas no sešdesmit astotā gada filmas "2001: Kosmosa odiseja". Man liekas, tā ir pārāk pareiza, kā augstāko aprindu baltajiem. - Viņš atdarināja tipisku teatrālo balsi: "Lūdzu, klausieties uzmanīgi, mainīti daži mūsu izvēlnes punkti." "Izabellai" turpretī ir īsta balss. To ieprogrammējis mūsu inženieris Kens Dolbijs. Cik zinu, viņš piedabūjis kādu repa dziedātāju ierunāt vārdus.

- Kas ir īstā "Izabella"?

- Nezinu. Kens šajā jautājumā tur muti ciet.

No skaļruņiem izplūda balss, glāstoša kā medus:

- Galvenais teica, viss ir, kā nākas. Tu tagad esi sistēmā, tāpēc velcies iekšā un nekavē tautu.

Metāla durvis švīkstēdamas atvērās, un aiz tām parādījās lif­ta kabīne. Šahta stiepās gar klints sienu. Pa mazu iluminatoru va­rēja aplūkot apkārtni, kamēr kabīne slīdēja lejup. Kad kabīne ap­stājās, "Izabella" brīdināja raudzīties, kur liek kāju.

Viņi stāvēja zem klajas debess uz plašas, klints sienā izcirstas platformas pie lielajām titāna durvīm, kuras Fords bija redzējis no lidmašīnas. Tās varēja būt divdesmit pēdu platas un vismaz četrdesmit pēdu augstas.

- Te mums ir pagaidu bāze. Ari no šejienes paveras skaists skats, vai ne?

- Jums vajadzētu kļūt par ciematu attīstītāju.

- Šī bija ieeja lielajā Vepo ogļu slānī. No šā slāņa vien ieguva piecdesmit miljonus īso tonnu"' ogļu, atstājot milzīgas pazemes alas.

Bija ārkārtīgi svarīgi ierīkot "Izabellu" dziļi pazemē, lai pasar­gātu apkārtējos no radiācijas, kad "Izabella" darbojas ar pilnu jaudu.

Hazēliuss piegāja pie dziļāk klintī iebūvētājiem titāna vārtiem.

- Mēs šo cietoksni dēvējam par bunkuru.

- Do šu' numuriņu, mīlīt, - "Izabella" pieprasīja.

Hazēliuss uz nelielas tastatūras uzspieda ciparu kodu.

- Nāciet iekšā, puiši, - balss pēc brīža aicināja. Durvis sāka celties augšup.

- Kāpēc tik augsts drošības līmenis? - Fords taujāja.

- Mums jāsargā četrdesmit miljardu vērti ieguldījumi. Lielākā daļa mūsu aparatūras un programmatūras ir slepena.

Durvis atvērās, skatienam paverot platu, atbalšu pārpilnu, ak­menī izcirstu halli. Te oda pēc putekļiem un dūmiem, un smaržai piejaucās mazliet pelējuma dvakas, kas Fordam atgādināja vec­māmiņas pagrabu. Pēc tuksneša svelmes bija patīkami izbaudīt šo vēsumu. Durvis rībēdamas nolaidās, un Fords samiedza acis, lai pielāgotos dienasgaismas lampām. Halle bija milzīga, apmē­ram sešsimts pēdu dziļa un piecdesmit pēdu augsta. Tieši pretī halles tālajā sienā bija ovālas durvis, pa kurām nonāca nerūsējo­ša tērauda caurulēm, cauruļvadiem un kabeļu vijumiem pārpil­nā tunelī. No durvīm kūpēja kondensāta migliņa, tērcītēs izplūs­tot uz grīdas un izgaistot. Kreisajā pusē atvere klintī bija aizbūvēta ar izdedžu betona sienu, un tajā bija tērauda durvis ar uzrakstu KOMANDTILTIŅŠ. Gar pretējo halles sienu bija sakrauti tērauda kesoni, dubultā T profila sijas un citi celtniecības darbu pārpali­kumi, arī smagā mašinērija un pusducis golfa mašīnīšu.