Duglass Prestons - Ķeceris

- Yā'dt'ģeh shi ci Gregorijs! - Hazēliuss uzsauca, satverdams Forda roku.

- Yā'at'čeh shi ei, - Fords attrauca. - Nesakiet, ka protat nava­hu valodu.

- Zinu tikai dažus vārdus, ko man iemācīja bijušais students. Esiet sveicināts.

Forda rīcībā esošais īsais Hazēliusa apraksts vēstīja, ka viņš prot divpadsmit valodas, tostarp persiešu, svahili un divus ķīnie­šu dialektus. Navahu valoda sarakstā nebija minēta.

Sešas pēdas un četras collas garais Fords bija radis raudzīties lejup, lai ieskatītos sarunu biedra acīs. Šoreiz viņam nācās pie­liekt galvu vēl vairāk. Hazēliuss bija piecas pēdas un piecas collas garš, eleganti un vienlaikus nevērīgi ģērbies rūpīgi izgludinātās haki krāsas drānās un krēmkrāsas zīda kreklā, kājās vīrietim bija indiāņu mokasīni. Acis bija tik spilgti zilas, ka izskatījās kā vitrā­žas gabaliņi, ko apspīd saule. Ērgļa deguns, augsta, gluda piere, tai pāri krita viļņaini, tumši, glīti saķemmēti mati. Sīciņš, sparīgs enerģijas kamols.

- Nebiju gaidījis pašu dižo cilvēku.

Hazēliuss iesmējās.

- Mums visiem ir divi pienākumi. Es esmu vietējais šoferis. Lūdzu, iekāpiet.

Fords ielocījās blakus Hazēliusam, kurš ieslīdēja šofera sēdeklī ar putna grāciju.

- Iekams neesam pienācīgi palaiduši "Izabellu", negribu, lai palīgpersonāls te lieki vazājas. Turklāt, - Hazēliuss pagriezās pret atbraucēju ar žilbinošu smaidu, - gribēju pats ar jums tikties. Jūs esat mūsu Jonass.

- Jonass?

- Mēs bijām divpadsmit. Tagad esam trīspadsmit. Jūsu dēļ mums var gadīties palūgt kādam pastaigāt pa dēli. - Viņš iesprauslā jās.

- Esat māņticīga tautiņa.

Vīrietis pasmējās.

- Jūs pat iedomāties nevarat, cik māņticīgi esam. Es nekur ne­eju bez savas truša pēdiņas. - Viņš izvilka no kabatas vecu, at­baidošu pēdiņu, no kuras bija nogājusi gandrīz visa spalva. - To man uzdāvināja tēvs, kad man bija seši gadi.

- Mīļi.

Hazēliuss iegrūda akseleratoru grīdā, un džips rāvās uz priek­šu, iespiezdams Fordu sēdekļa atzveltnē. Mašīna šāvās pa ceļu un kaukdama uzbrāzās uz svaigi uzlietā asfalta ceļa, kas vijās cauri kadiķiem.

- Te ir gluži kā vasaras nometnē, Vaimen. Mēs visu darām paši - gatavojam ēst, uzkopjam, braucam ar auto. Visu, kas nepiecie­šams. Mums ir stīgu teorijas speciāliste, kas prot uz restēm izcept kolosālu fileju, psihologs, kas palīdzēja mums ierīkot lielisku vīna pagrabu, un dažādi citi ar daudziem talantiem apveltīti ļautiņi.

Fords pieķērās rokturim, kad džips, gumijām kaucot, iemetās līkumā.

- Nervozējat?

- Kad būsim galā, pamodiniet.

Hazēliuss smējās.

- Nekādi nevaru pretoties šo tukšo ceļu vilinājumam - te nav ceļu policistu, redzamība jūdzēm tālu. Un kādi ir jūsu īpašie talanti, Vaimen?

- Es esmu trakoti labs trauku mazgātājs.

- Lieliski!

- Es protu skaldīt malku.

- Pasakaini! Hazēliuss stūrēja kā neprātīgs, viņš izvēlējās kur­su un traucās pa to maksimālajā ātrumā, pilnīgi neņemdams vē­rā balto līniju šosejas vidū. - Piedodiet, ka nepaguvu atskriet uz lidmašīnu. Mēs nupat bijām pabeiguši kārtējo "Izabellas" darbi­nāšanu. Gribat, lai aši pavadāju jūs apkārt?

-Tas būtu jauki.

Džips lielā ātrumā pāršāvās pāri paugura virsotnei. Fords vie­nu acumirkli jutās kā bezsvara stāvoklī.

- Nakajas klints, - Hazēliuss norādīja uz akmens smaili, ko Fords bija pamanījis, sēžot lidmašīnā. - Tās vārdā nosaukts vei­kaliņš. Ari mēs savu ciematu esam nosaukuši par Nakajroku. Diez, ko nozīmē vārds "Nakaja"? Allaž esmu gribējis zināt.

- Tā navahu indiāņi sauc Meksiku.

- Paldies. Es ārkārtīgi priecājos, ka jūs tik ātri atsaucāties mūsu aicinājumam. Diemžēl mēs nekādi nejaudājam atrast kopī­gu valodu ar vietējiem. Lokvuds par jums ir augstās domās.

Ceļš vijās lejup uz sarkanu smilšakmens krauju ieskautu, bie­zām papeļu audzēm klātu ieleju. Vienā gredzena malā starp pa­pelēm bija mākslinieciski izvietojies apmēram ducis nededzinātu ķieģeļu imitācijas mājiņu, ko apjoza gludi cirpti mauriņi, kādus var redzēt uz pastkartēm, un mietiņu žogi. Apļa centrā ietvertais koši zaļais sporta laukums spilgti kontrastēja ar sārtajām klintīm. Ielejas tālajā galā gluži kā tiesnesis aiz galda slējās augsts, gobli- nam līdzīgs klints veidojums.

- Ar laiku mēs šeit uzsliesim mitekļus vismaz divsimts ģime­nēm. Izveidosim nelielu pilsētiņu, kurā mitināsies projektā nodar­binātie zinātnieki, viņu ģimenes un palīgpersonāls.

Džips patraucās garām mājām un iebrauca platā līkumā.

- Tenisa laukums, - Hazēliuss norādīja pa kreisi. - Stallis, kurā ir trīs zirgi. - Viņi nonāca pie gleznainas, ar kleķi apmestas baļ­ķu guļbūves, kas bija ieslēpusies milzīgu papeļu paēnā. - Vecā tirgotava, pārbūvēta par ēdamtelpu, virtuvi un atpūtas telpu. Te var nodarboties ar biljardu, galda tenisu, uzspēlēt galda futbolu, skatīties filmas, un te ir ari bibliotēka un ēdnīca.

- Kālab tādā augstumā bijis izvietots veikals?

- Navahu indiāņi Sarkanajā galdkalnā ganīja aitas, pirms ogļu kompānija viņus aiztrenca prom. Te varēja apmainīt indiāņu no­austos vilnas paklājus pret pārtikas krājumiem. Nakajas klints pa­klāji gan ir mazāk zināmi nekā Divu Pelēko kalnu apkaimē austie, taču to kvalitāte nemaz neatpaliek - tie ir pat labāki.

Viņš pagriezās pret Fordu.

- Kur jūs izgājāt praksi?

- Rāmā, Ņūmeksikas pavalstī. - Fords noklusēja to, ka tā ilga tikai vienu vasaru un viņš bija pēdējā kursā.

- Rāma? Tur antropologs Klaids Klakholns veica pētījumus sa­vai slavenajai grāmatai "Navahu burvestības"?

Hazēliusa zināšanas Fordu izbrīnīja.

- Tas patiešām bija tur.

- Vai protat tekoši runāt navahu valodā? - Hazēliuss taujāja.

- Tikai tik, lai iekultos nepatikšanās. Navahu valoda droši vien ir visgrūtākā pasaulē.

- Un tāpēc tā mani vienmēr interesējusi - tā palīdzēja mums uzvarēt Otrajā pasaules karā [2] .

Džips kaukdams piebremzēja pie nelielas, glītas mājiņas ar žogu. Mājiņu apvija nedabiski zaļš mauriņš, tai aizmugurē bija bruģēts iekšējais pagalmiņš ar piknika galdu un restes gaļas cep­šanai.

- Forda rezidence, - Hazēliuss paziņoja.

- Burvīgi. - Patiesībā Fords tā nedomāja. Šis bezgaumīgais mi­teklis, vietējo kleķa būdiņu stila imitācija, izskatījās baismīgi lī­dzīgs piepilsētas mājām. Tomēr apkaime bija grandioza.

- Valsts iekārtotās mājas visur ir vienādas, - Hazēliuss atzi­na. - Taču jums tajā būs ērti.

- Kur visi ir?

- Lejā, bunkurā. Tā mēs nosaucām pazemes kompleksu, kurā uzstādīta "Izabella". Starp citu, kur tad jūsu bagāža?

- Atlidos rit.

- Laikam jau gribēja jūs nogādāt šurp lielā steigā.

- Es pat nepaguvu paķert zobu suku.

Hazēliuss uzrūcināja motoru un spēji pagrieza auto, atstā­dams uz asfalta melnas sliedes. Tad apstājās, ieslēdza visu riteņu piedziņu, nogriezās no asfalta un devās pa grumbuļainu zemes ceļu, kas stiepās cauri krūmājam.

- Kurp mēs dodamies?

- Tūlīt redzēsiet.

Rāpdamies pāri grāvīšiem un kratīdamies pa akmeņiem, džips kārpījās cauri dīvainajam, savērptajam kadiķu un nokaltušu priežu mežam. Tā viņi brauca vairākas jūdzes, un pēkšņi pretī izslējās gara, gluda, sarkana smilšakmens klints nogāze.

Džips apstājās, un Hazēliuss izlēca ārā.

- Tepat vien ir.

Ziņkārei augot, Fords sekoja viņam pa nogāzi augšup uz ēr­mīgās smilšakmens klmts virsotni. Tur viņu gaidīja milzīgs pār­steigums - Fords pēkšņi atģidās stāvam pašā Sarkanā galdkalna malā, pie gandrīz divus tūkstošus pēdu augstas klints. Kāpjot aug­šā, nekas nebija liecinājis, ka tūlīt sagaidāma galdkalna dzega, nebija nekādu pazīmju par stāvo klints krauju.