Duglass Prestons - Ķeceris

Negaidot durvīs parādījās Lorenco ar garu maizes nazi rokā.

Edijs atkāpās un nokāpa no sliekšņa.

- Lorenco… Nē!

Lorenco nedroši stāvēja uz sliekšņa, vicinādams nazi un mieg­dams acis rietošās saules gaismā. Tālāk viņš negāja.

- Met nazi zemē, Lorenco. Met nost!

Viņš nolaida roku.

- Met nost tūlīt pat! - Edijs redzēja, ka Lorenco bald sažņaug­tie pirkstu kauliņi atslābst.

- Met nost, citādi Jēzus tevi sodīs!

Lorenco piepeši izspļāva dusmu pilnu gārdzienu.

- Es to tavu Jēzu piedrāžu šitā te!

Viņš saniknots enerģiski trieca nazi gaisā tā, ka gandrīz zau­dēja līdzsvaru.

Edijs attenterēja atpakaļ, šādi vārdi viņam bija kā spēriens pa pakrūti.

- Kā… tu… uzdrošinies… zaimot mūsu Pestītāju? Tu - slimais… Tu - ļaunais! Sātans tāds, tu degsi pekles liesmās! Tu… - Edija spal­gā balss histērijā aizžņaudzās.

Lorenco rīklē raisījās aizsmakuši, ķērcoši smiekli. Plati smai­dīdams, it kā izbaudīdams Edija šausmas, viņš pavēzēja nazi.

- Kā ta'. Taisni pakaļā piedrāžu.

- Tu degsi pekles ugunīs! - Edijs ieaurojās, juzdams drosmes uzplūdus. - Tu piesauksi Jēzu, lai slacina tavas izkaltušās lū­pas, bet Viņš tevī neklausīsies. Jo tu esi mēsls. Ne cilvēks, bet atkritums!

Lorenco atkal nospļāvās.

- Nūja!

- Pār tevi kritīs Dieva dusmas, piemini manus vārdus! Viņš tevi satrieks pīšļos un nolādēs tevi, zaimotāj. Tu zagi no Viņa, ne­tīrais indiāni, zagli!

Lorenco metās virsū, bet mācītājs bija maza auguma un ašs, un, kad nazis plašā, gausā vēzienā krita viņa virzienā, Edijs pa­spruka malā un ar abām rokām satvēra indiāņa apakšdelmu. Na- vahs cīnījās, mēģinādams pavērst nazi pret ienaidnieku, taču Edijs bija iekampies ar abām rokām spītīgi kā terjers, viņš grozīja un lauzīja indiāņa roku, pūlēdamies izkratīt nazi no tās tvēriena.

Lorenco iekunkstējās, piepūlē pūzdams, taču dzērumā pietrū­ka spēka. Roka piepeši tapa ļengana, bet Edijs neatlaidās.

- Met nost nazi!

Lorenco grīļīgi stāvēja. Manīdams, ka izdevība pati iekrīt ro­kās, Edijs ar plecu atgrūda Lorenco, kurš atklunkurēja uz sāniem, un paķēra nazi. Zaudējis pamatu zem kājām, Edijs krita atmugu­riski, un Lorenco gāzās viņam virsū. Tajā brīdī Edijs bija satvēris nazi aiz spala, un Lorenco uzkrita tam virsū. Nazis iztriecās cauri viņa sirdij. Edijs juta uz plaukstām uzšļācamies karstu asiņu strūklu, iekliegdamies palaida ieroci vaļā un izspraucās no indi­āņa apakšas. Nazis bija iedūries Lorenco krūtīs tieši virs sirds.

' -Nē!

Neticamā kārtā Lorenco vēl spēja pierausties kājās. No krūtīm rēgojās nazis. Attenterējis atpakaļ, viņš ar beidzamajiem spēkiem apvija plaukstas ap naža spalu. Indiānis bridi tā stāvēja, ar strauji zūdošajiem spēkiem pūlēdamies izraut to no krūtīm. Sejā neat­spoguļojās nekādas emocijas, acis jau bija stiklainas. Sasvēries uz priekšu, viņš smagi nokrita smiltīs, un kritiena spēks izdzina naža asmeni cauri ķermenim.

Edijs blenza, bez skaņas vārstīdams muti. Zem gulošā ķerme­ņa izplūda asins lāma, tā sūcās izkaltušajā, alkainajā zemē, at­stājot uz tās virsmas želejai līdzīgus plankumus.

Pirmā doma Edija prātā bija - es vairs negribu būt upuris.

***

KAD EDIJS PABEIDZA RAKT BEDRI, saule jau sen bija norie­tējusi, gaisā jautās dzestrums. Smiltis bija mīkstas un sausas, un viņš bija to izracis dziļu, gaužām dziļu.

Mācītājs mitējās rakt, viņš bija izmircis sviedros un drebēja no aukstuma. Viņš izkāpa no bedres, izvilka trepes un ar kāju iegrūda līķi bedrē. Mirušā augums noplakšķēja, atsizdamies pret bedres dibenu.

Edijs ar lāpstu sastūma bedrē asiņainās smiltis, kuras bija rū­pīgi izracis notikuma vietā - tur viņš bija racis dziļi, un vērīgajai acij nebija paslīdējis garām neviens ar asinīm notraipītais smilšu graudiņš. Pēc tam mācītājs novilka drēbes un sameta tās bedrē. Visbeidzot tām sekoja asiņainā ūdens spainis, kurā viņš bija no­skalojis rokas, kopā ar dvieli, kurā bija noslaucījies.

Mācītājs pilnīgi kails trīcēdams stāvēja pie tumšās bedres ma­las. Vai būtu jānoskaita lūgšana? Tomēr šis zaimotājs nebija pel­nījis tādu godu, un kāds labums no lūgšanas par cilvēku, kurš jau šajā pašā brīdī lokās un kauc elles krāsnīs? Edijs pats bija tei­cis, ka Dievs viņu satrieks pīšļos, un nepagāja ne piecpadsmit se­kundes, kad Dievs piepildīja mācītāja vārdus. Dievs bija vadījis zaimotāja roku pašam pret sevi. Edijs pats savām acīm bija ska­tījis šo brīnumu.

Strādādams kails, Edijs aizbēra bedri, lāpstu pēc lāpstas sviezdams tajā smiltis un darbodamies enerģiski, lai nenosaltu. Ap pusnakti viņš bija darbu pabeidzis un nogrāba apkārtni, lai noslēptu notikušā pēdas, nolika vietā instrumentus un iegāja trei­leri.

Tonakt, atlaizdamies gultā, mācītājs Edijs skaitīja lūgšanas tik dedzīgi kā vēl nekad savā mūžā un ieklausījās vējā, kas, kā ierasts šajā laikā, pieņēmās spēkā. Tas gaudoja, kratīja un purināja veco treileri, smiltis šņāca gar logiem. Edijs prātoja, ka līdz rītam pa­galms būs nopūsts tīrs, visas liecības par notikušo būs izdzēstas, un notikuma vietā klāsies gluda, tikko sanestu smilšu kārta.

Tas Kungs notīra zemi tīru man, jo Viņš piedod man un izskalo manu dvēseli tīru no grēka.

Edijs drebēdams gulēja tumsā ar uzvarētāja smaidu sejā.

TAJĀ PAŠĀ VAKARĀ BUKERS KROLIJS, ieradies Makllnā, Virdžlnijas pavalstī, sekoja zāles pārzinim uz aptumšotas steiku restorāna zāles tālāko malu un atrada mācītāju Donu Speitsu jau iekārtojušos pie galda un pētām piecas mārciņas smago, ādas vā­kos iesieto ēdienkarti.

- Cienīgtēv Speits, man ir liels prieks jūs atkal sastapt. - Viņš paspieda vīrietim roku.

- Ari es priecājos, mister Krolij.

Krolijs apsēdās pie galdiņa, papurināja eleganti savīto lina sal­veti un izklāja to uz ceļiem.

Pieslīdēja kokteiļu bāra viesmīlis.

- Vai kungi vēlas iedzert?

- "Septiņi un septiņi" [3] , - mācītājs pasūtīja.

Krolijs saviebās; viņš priecājās, ka izvēlējies restorānu, kurā viņu neviens nepazīst. No mācītāja vēdīja Old Spice pēcskūšanās losjona aromāts, un viņa vaigubārda bija kādu centimetru par garu. Dzīvē viņš izskatījās divdesmit gadus vecāks nekā uz ekrāna, seju izraibināja aknu slimības izraisītie plankumi un iesarkani smilšpapīram līdzīgas tekstūras lāsumi, kas nepārpro­tami liecināja par tās īpašnieka aizraušanos ar grādīgajiem dzē­rieniem. Oranžie mati vizēja blāvajā, netiešajā gaismā. Kā cilvēks ar tādu spēju izstarot harismu televīzijas ekrānos pacieta tik prasti nokrāsotus matus?

- Un jums, ser?

- Bombay Sapphire martīni, pavisam sausu, tīru, ar citronu.

-Tūlīt, kungi.

Krolijs savilka platu smaidu.

- Tā, svēto tēv, vakar noskatījos jūsu uzstāšanos. Tā bija… sa­triecoša.

Speitss pamāja, un tuklā, koptā plauksta paklaudzināja pa galdautu.

- Tas Kungs bija kopā ar mani.

- Es gribēju noskaidrot, vai esat saņēmis kādas atsauksmes.

- Kā nu ne. Manā birojā pēdējās diennakts laikā pienācis vai­rāk nekā astoņdesmit tūkstoši elektroniskā pasta vēstuļu.

Klusums.

- Astoņi tūkstoši?

- Nē, ser, astoņdesmit tūkstoši.

Krolijs uz brīdi zaudēja valodu.

- No kā? - viņš beidzot taujāja.

- No skatītājiem, protams.

- Vai es pareizi secinu, ka šāda atsaucība ir neikdienišķa?