Duglass Prestons - Ķeceris

Likdams lietā savas neparastās spējas, pacietību un taktu, Ha­zēliuss bīdīja projektu "Izabella", iegūdams sabiedrotos zinātnes aprindās, piesaistīdams lielos fondus un lencot varas pārstāvjus. Viņš nepalaida garām nevienu izdevību atgādināt amerikāņiem, ka Savienotās Valstis kodolfizikas izpētes jomā ir palikušas tālu iepakaļ eiropiešiem. Viņš daudzināja, ka ar "Izabellas" palīdzī­bu varētu rast lētu risinājumu pasaules enerģijas vajadzībām, tur­klāt amerikāņu rokās ir visi patenti un tehnoloģiskās prasmes. Bruņojies ar šādiem argumentiem, viņš sasniedza neiespējamo - budžeta deficīta laikos manīgi izdabūja no Kongresa četrdesmit miljardus dolāru lielu finansējumu.

Pēc visa spriežot, viņš ir augsti izkopis pārliecināšanas māku, nemanāmi darbojas aizkulisēs, tomēr vienlaikus nebaidās riskēt, ja vien ir visu pienācīgi aplēsis. Lūk, šādu Hazēliusu Fords bija iepazinis projekta laikā.

"Izabella" bija Hazēliusa iecere, viņa izauklēts lolojums. Viņš bija apbraukājis visu valsti un pats personīgi izveidojis darbinie­ku grupu no izcilākajām fiziķu, inženieru un programmētāju ap­rindām. Viss bija noritējis kā pa diedziņu. Līdz šim.

Fords aizvēra mapi un iegrima apcerē. Viņam joprojām šķita, ka nav izdevies nolobīt visas kārtas no šā cilvēka, atklājot tā īsto būtību. Ģēnijs, ārišķīgs tēlotājs, mūziķis, utopists un sapņotājs, uzticīgs vīrs, uzpūtīgs, elitārs zinātnieks, lielisks fiziķis, pacietīgs lobists. Kurš no tiem patiesībā bija viņš? Vai arī aiz visām šīm maskām ēnās slēpās īstais cilvēks, kurš ar tām visām manipulēja?

Daļēji Hazēliusa dzīve bija samērā līdzīga Forda dzīvei. Abi bija zaudējuši sievas baismīgos negadījumos. Līdz ar sievas bo­jāeju uzsprāga arī visa Forda pierastā pasaule, atstājot viņu krās­matās un gruvešos. Turpretim Hazēliuss pēc līdzīga zaudējuma bija rīkojies pavisam pretēji - sievas nāve šķita viņu nostādām uz pareizā ceļa dzīvē. Fords bija zaudējis dzīves jēgu, Hazēliuss to bija atradis.

Vīrietis aizdomājās, kāds izskatītos viņa paša dosjē. Par tā pa­stāvēšanu nebija šaubu - nedz arī par to, ka Lokvuds to izlasījis, tāpat kā viņš patlaban lasa citu dosjē. Kā tas izskatītos? Bērns no elitāras ģimenes, Čoutas pamatskola, Hārvarda universitāte, Ma- sačūsetsas Tehnoloģiju institūts, CIP, laulība. Un tad - sprādziens.

Kas pēc sprādziena? Klosteris. Un visbeidzot Advanced Secu- rity and Intelligence, Inc., viņa jaundibinātās izmeklēšanas firmas nosaukums. Piepeši Fordam tas šķita pretenciozs. Vai tad kādu ar to varēja apmuļķot? Viņš bija nodibinājis uzņēmumu pirms čet­riem mēnešiem un šajā laikā saņēmis vienu uzdevumu. Nenolie­dzami, visai iekārojams norīkojums, taču viņš bija izvēlēts speci­fisku iemeslu dēļ. Un savā CV viņš to iekļaut nedrīkstēja.

Fords ieskatījās pulkstenī - brokasds jau sākušās, bet viņš te šķiež laiku, apcerēdams dzīvi un žēlodams sevi.

Iegrūdis dosjē portfelī, viņš to aizslēdza un devās uz ēdamzā­li. Saule bija nupat paslējusies virs sarkanajām klintīm, un cauri papeļu lapām lauzās zeltaini stari. Lapas mirdzēja kā zaļas un dzeltenas stikla lauskas.

Ēdamzālē virmoja sdpra kanēļmaizīšu un bekona smarža. Ha­zēliuss sēdēja savā pierastajā vietā galda galā, iegrimis sarunā ar Inešu. Otrā galda galā Keita blakus Vordlo lēja sev kafiju.

Sievied ieraugot, Fordam sažņaudzās kuņģis.

Viņš piemetās uz pēdējā brīvā krēsla līdzās Hazēliusam un uzkrāva uz šķīvja olu kulteni un bekonu.

- Labrīt, - Hazēliuss sasveicinājās. - Vai labi gulējāt?

- Labāk nekā jebkad.

Bija ieradušies visi, neredzēja vienīgi Volkonski.

- Tā, kur tad Pīters? - Fords uzdrošinājās apjautāties. - Viņa auto piebraucamajā ceļā nebija.

Sarunas pamazām apsīka.

- Doktors Volkonskis, šķiet, mūs ir atstājis, - atbildēja Vordlo.

- Atstājis? Kā tā?

Kādu bridi visi cieta klusu, līdz Iness nedabīgi skaļā balsī ieru­nājās:

- Būdams šīs grupiņas psihologs, es, domājams, varētu jūs ap­gaismot. Nepārkāpdams profesionālo klusēšanas zvērestu, es, vis­ticamāk, varu droši un bez iebildumiem apgalvot, ka Pīters šeit nejutās labi. Viņam bija grūti pielāgoties noslēgtajiem dzīves ap­stākļiem un stresa pilnajam darba grafikam. Viņš ilgojās pēc sie­vas un bērniem, kas dzīvo Brukheivenā. Nav brīnums, ka viņš no­lēmis ņemt kājas par pleciem.

- Jūs minējāt, ka viņš, šķiet, ir aizbraucis.

Hazēliuss atbildēja bez kavēšanās.

- Mašīnas nav, pazudis arī viņa koferis un lielākā daļa drēbju. Tāpēc mums radās tāds pieņēmums.

- Vai viņš nevienam neko nav teicis?

- Jūs šķietat uztraukts, Vaimen? - Hazēliuss bilda, zīmīgi viņā vērdamies.

Fords aprima. Viņš bija mazliet aizrāvies, un tas nebija paslī­dējis garām tik vērīgam cilvēkam kā Hazēliuss.

- Ne gluži uztraukts, - Fords izlaboja. - Drīzāk izbrīnīts.

- Diemžēl es jau labu brīdi gaidīju šādu pavērsienu, - Hazēli­uss atzina. - Pīters šādai dzīvei nebija radīts. Esmu pārliecināts, ka, aizbraucis mājās, viņš dos par sevi ziņu. Labi, Vaimen, pa­stāstiet, kā jums vakar veicās ar Bigeja apciemojumu.

Visi pievērsās Fordam un klausījās.

- Bigejs ir nikns. Viņš par projektu "Izabella" ir sagatavojis pa­matīgu sūdzību sarakstu.

- Piemēram?

- Teiksim tā - daudzi dotie solījumi nav izpildīti.

- Mēs nevienam neko neesam solījuši, - brīnījās Hazēliuss.

- Kā rādās, Enerģētikas departaments ir solījis sagādāt darba­vietas un ekonomiskos labumus.

Hazēliuss riebumā pakratīja galvu.

- Pār Enerģētikas departamentu man nav teikšanas. Vai jums vismaz izdevās atrunāt viņu no protesta jājiena?

-Nē.

Hazēliuss sarauca pieri.

- Ceru, ka varēsiet panākt, lai tas nenotiktu.

- Varbūt labāk ļausim, lai tas nodek.

- Vaimen, pat visniecīgākās nepatikšanas var izskanēt ziņās pa visu valsti, - Hazēliuss aizrādīja. - Šāda publicitāte mums pat­laban nav vajadzīga.

Fords stingri lūkojās Hazēliusā.

- Jūs esat ierakušies šeit, galdkalnā, izstrādājat slepenu pro­jektu valsts uzdevumā un izvairāties no jebkādas saskarsmes ar vietējiem iedzīvotājiem. Pilnīgi dabiski, ka tas raisa nevalodas un aizdomas. Ko gan citu jūs gaidījāt?

Tas izskanēja asāk, nekā bija paredzēts. Zinātnieki blenza uz Fordu tā, it kā viņš būtu nolādējis mācītāju. Taču, kad Hazēliuss atslāba, arī telpā valdošais saspringums izplēnēja.

- Labs ir, pieņemsim, ka šāds pārmetums ir pelnīts. Ja godī­gi, tad godīgi. Iespējams, mēs tiešām šo jautājumu neesam no­kārtojuši, kā pienāktos. Tad nu tā… Kāds ir mūsu nākamais gā­jiens?

- Es došos draudzīgi aprunāties ar vietējās navahu kopienas prezidentu Blūgepā un pamēģināšu saorganizēt tikšanos ar pil­sētiņas iedzīvotājiem. Tajā piedalīsieties arī jūs.

- Ja vien varēšu atlicināt laiku.

- Baidos, jums nāksies to atlicināt.

Hazēliuss pavēcināja ar roku.

- Kad pienāks laiks, tad domāsim.

- Un es gribētu šodien ņemt līdzi kādu zinātnieku.

- Vai jums padomā kāds konkrēti?

- Keita Mersera.

Hazēliuss paraudzījās apkārt.

- Keita? Tev šodien nekas nav darāms, vai ne?

Keitai piesarka vaigi.

- Esmu aizņemta.

- Ja Keitai nav laika, es varu braukt, - piedāvājās Melisa Kor­korana, smaidot atmezdama matus. - Es ar lielāko prieku kaut uz dažām stundām notišos no šā nolāpītā galdkalna.