Duglass Prestons - Ķeceris

Keitas dosjē pavēstīja visvairāk. Viņš to izlasīja ar slimīgu aiz­rautību, tomēr juzdamies vainīgs. Keitas tēvs neilgi pēc viņu iz­šķiršanās bija izdarījis pašnāvību - neveiksmes darījumos bija pa­mudinājušas viņu nošauties. Māti drīz sākušas vajāt veselības likstas, un septiņdesmit gadu vecumā, kad sieviete vairs nepazi­na pati savu meitu, viņu ievietoja veco ļaužu namā. Pēc mātes nā­ves ieraksti aprāvās uz diviem gadiem - Keita bija nomaksājusi sava Teksasas dzīvokļa īri divus gadus uz priekšu un pazudusi, bet pēc šā laika sprīža atkal atgriezusies. Fakts, ka ne FIB, ne CIP nebija varējuši noskaidrot, kur viņa bijusi un ar ko nodarbojusies, uz Fordu atstāja milzīgu iespaidu. Sieviete bija atteikusies atbil­dēt uz iestāžu jautājumiem pat tad, kad viņai piedraudēts neiz­sniegt drošības atļauju, kas nepieciešama, lai kļūtu par projekta "Izabella" direktora asistenti. Taču bija iejaucies Hazēliuss, un šāda soļa iemesls nebija grūti nojaušams - abu starpā bija nodi­binājušās attiecības. Tiesa, to pamatā drīzāk gan bija draudzība, nevis siltas jūtas, un abi pēc laika draudzīgi izšķīrās.

Viņš nokrāva mapes malā. Fordam derdzās šāda ielaušanās privātajā dzīvē, varas iestāžu īstenotā pilsoņu izsekošana, kuras rezultād atspoguļojās dosjē materiālos. Viņš brīnījās, kā varējis to visu paciest, ilgus gadus strādādams CIP Laikam gan klosterī pa­vadītais laiks viņu bija mainījis vairāk, nekā viņš pats domāja.

Fords izķeksēja no kaudzītes Hazēliusa dosjē un atvēra to. Viņš bija iepriekš to aši pārskatījis un tagad vēlējās izlasīt rūpīgāk. Ziņas bija sakārtotas hronoloģiskā secībā, un Fords lasīja visu pēc kārtas, lai labāk iztēlotos šā cilvēka dzīves ritumu. Hazēliuss nāca no pārsteidzoši ikdienišķas vides - viņš bija vienīgais bērns kār­tīgā skandināvu izcelsmes Minesotas vidusšķiras ģimenē, tēvs bijis veikalnieks, māte - mājsaimniece. Tie bija šķīsti, garlaicīgi, dievbijīgi ļautiņi. Neiedomājami, ka tāda vide spējusi radit šādu pārdabisku ģēniju. Hazēliuss ātri bija apliecinājis sevi kā īstu brī­numbērnu - septiņpadsmit gadu vecumā ar izcilību absolvējis Džonsa Hopkinsa universitāti Baltimorā, divdesmit gadu vecu­mā Kalifornijas Tehnoloģiju institūtā ieguvis doktora grādu, div­desmit sešu gadu vecumā kļuvis par pilntiesīgu Kolumbijas uni­versitātes profesoru un trīsdesmit gadu vecumā saņēmis Nobela prēmiju.

Acīm redzama ģenialitāte, taču citā ziņā grūti izprotams cilvēks - viņš nebija tipisks šaurpierains zinātnieks. Kolumbijas universi­tātes studenti dievināja viņa sauso humoru, rotaļīgo temperamen­tu un pārsteidzošo noslēpumainību. Krodziņā 110. ielā viņš spēlēja klavieres bugi-vugi un straiddžeza grupā Quarksters, pul­cēdams apbrīnotājus no universitātes pēdējiem kursiem. Viņš veda studentus uz striptīzbāriem. Viņš izstrādāja "dīvainas pie­vilkšanās" teoriju akciju tirgū un rauša miljonus, līdz pārdeva šo sistēmu kādam drošības fondam.

Ieguvis Nobela prēmiju par darbu kvantu sasaistes jomā, Ha­zēliuss drīz tika saukts par fizikas superzvaigznes Ričarda Fein- mana mantinieku. Viņš sarakstījis ne mazāk kā trīsdesmit teorē­tisku publikāciju par kvantu teoriju nepilnīgumu, satricinot šīs zinātnes nozari līdz pašiem pamatiem. Pierādījis Laplasa trešo pieņēmumu, viņš ieguva Fīldsa medaļu matemātikā un kļuva par vienīgo cilvēku, kas saņēmis gan Nobela prēmiju, gan Fīldsa balvu. Trofeju sarakstam viņš drīz piepulcināja Pulicera balvu par savu dzejoļu grāmatu - tie bija savdabīgi, skaisti dzejoļi, kuros ekspresīva valoda jaucās ar matemātiskiem vienādojumiem un zi­nātniskām teorēmām. Hazēliuss bija nodibinājis glābšanas pro­grammu Indijā ar mērķi sniegt medicīnisku palīdzību meitenēm reģionos, kur ierasts ļaut slimām meitenēm nomirt. Programmā bija iekļauta ari neuzkrītoša, tomēr neatlaidīga apmācība ar no­lūku mainīt sabiedrības attieksmi pret meitenēm. Viņš bija ziedo­jis miljoniem dolāru kustībai, kas mēģināja darīt galu sieviešu ģenitāliju kropļošanas tradīcijai Āfrikā. Viņš bija patentējis - For­dam tas šķita komiski - humānāku un iedarbīgāku peļu slazdu.

Hazēliuss bieži rēgojās Washington Post sestajā lappusē, kur bija iemūžināts, biedrojamies ar bagātajiem un slavenajiem, ģēr­bies sev ierastajā septiņdesmito gadu stila uzvalkā ar platajiem žaketes atlokiem un milzīgu kaklasaiti. Viņš pats plātījās, ka pērk tos Pestīšanas armijas bodītēs un nemaksā vairāk par pieciem do­lāriem. Viņš laiku pa laikam tika aicināts uz Deivida Letermana sarunu šovu, kur allaž nāca klajā ar politiski nekorektiem pazi­ņojumiem, pats tos dēvēdams par "nepatīkamām patiesībām", un daiļrunīgi klāstīja savus utopiskos projektus un plānus.

Trīsdesmit divu gadu vecumā Hazēliuss visus apstulbināja, apprecēdams supermodeli un bijušo Playboy meiteni Astrīdu Gundu, desmit gadus jaunāku sievied, kas bija leģendāra ar savu jautro dabu un pilnīgi tukšo galvu. Viņa kopā ar viru ieradās visur, pat uz sarunu šovu televīzijā, kur Hazēliuss dievinādams vērās jaunajā sievā, kamēr tā jautri čaloja par saviem baltajiem un pūkainajiem politiskajiem uzskatiem un reiz diskusijā par vienpadsmitā septembra notikumiem paziņoja: "Nu, kāpēc de cil­vēki nevar sadzīvot, ko?" To atcerējās ilgi.

Jau ar to būtu gana. Taču tolaik Hazēliuss pamanījās izmest tādu frāzi, kas laikabiedros izraisīja svelošu sašutumu - līdzīgi kā pēc bītlu apgalvojuma, ka viņi ir populārāki par Jēzu. Repor­tieris pajautāja fiziķim, kāpēc viņš apprecējis sievieti ar "tik zemu intelektuālo līmeni". Hazēliuss par to bija aizsvilies ne pa jokam.

- Ko tad, jūsuprāt, man vajadzēja precēt? - viņš uzbrēca žur­nālistam. - Intelektuālajā ziņā man nav līdzinieku. Astrīda vis­maz spēj mīlēt, un to nevar vis apgalvot par jums, pārējiem debi- lajiem cilvēciņiem.

Planētas gudrākais cilvēks bija nozākājis visus pārējos sugas- brāļus par debiliķiem. Skandāls bija neaptverams. Washington Post virsraksts nākamajā dienā bija kļuvis par klasiku:

HAZĒLIUSS PASAULEI: JŪS VISI ESAT DEBILI

Radio sarunu šovu vadītāji - tautvaldības aizstāvji - un viņu klausītāji uzkurināja sevī paštaisnu niknumu. Hazēliusu aprēja no visām Amerikas kancelēm un tribīnēm, lika pie kauna staba kā pretamerikāniski, andreliģiski, nepatriotiski noskaņotu mizan- tropu, kas pieder pie visnicināmākās sugas - Austrumkrastā mī­tošajiem elitārajiem valdošo aprindu pārstāvjiem, kas pastāvīgi sūc šeriju un dzīvo savās gaisa pilīs.

Fords pastūma papīrus sāņus un ielēja vēl vienu kafijas tasi. Pagaidām dosjē materiāli neatbilda viņa priekšstatam par Hazē­liusu, kurš, pēc Forda novērojumiem, izsvēra katru teikto vārdu un šeit darbojās samierinātāja, diplomāta un vienības vadoņa amatā. Viņš no šā cilvēka vēl ne reizi nebija dzirdējis nevienu po­litiski iekrāsotu izteikumu.

Pirms dažiem gadiem Hazēliuss bija piedzīvojis traģēdiju. Iespējams, tā viņā bija izraisījusi šīs pārmaiņas. Fords ātri pārskatīja mapes saturu, kamēr atrada.

Pirms desmit gadiem, kad Hazēliusam bija trīsdesmit seši gadi, Astrīda bija pēkšņi nomirusi no asinsizplūduma smadze­nēs. Sievas nāve Hazēliusu pilnībā satrieca. Viņš vairākus gadus bija nodzīvojis savrupi - gluži kā Hovards Hjūzs. Bet tad pēkšņi fiziķis parādījās atklātībā ar ieceri par projektu "Izabella". Viņš nudien bija citāds - vairs neapmeklēja sarunu šovus, nemētājās ar apvainojošiem paziņojumiem, utopiskiem plāniem un bezjē­dzīgiem mērķiem. Viņš izvairījās no augstākās sabiedrības un ne­glītajiem uzvalkiem. Gregorijs Norts Hazēliuss bija kļuvis pie­audzis.