Duglass Prestons - Ķeceris

Fords žigli paskatījās vispirms uz Keitu, tad uz Korkoranu. Vi­ņam trūka drosmes paskaidrot, ka nebūtu vēlams ierasdes Blūge­pā ar sešas pēdas garu, zilacainu, gaišmatainu seksbumbu. Kei­tas tumšie mati un daļēji aziādskie vaibsti vismaz padarīja viņu daudzmaz līdzīgu indiāņiem.

- Vai tev nudien ir tik daudz darba, Keita? - Hazēliuss apvai­cājās. - Tu apliecināji, ka jaunās melnā cauruma aplēses ir gan­drīz pabeigtas. Šis uzdevums ir svarīgs, un tu taču esi direktora asistente.

Keita veltīja Korkoranai neizdibināmu skadenu. Korkorana at­bildēja ar saltu sejas izteiksmi.

- Droši vien varu pabeigt aprēķinus vēlāk, - Keita piekāpās.

- Lieliski, - Fords sacīja. - Pēc stundas piebraukšu pie tavas mājiņas džipu.

Viņš devās uz durvīm, savādā kārtā juzdamies pacilāts.

Ejot garām Korkoranai, Keita pagriezās un iesānis pavīpsnāja.

- Nākamreiz, - viņa solīja.

ATGRIEZIES MĀJIŅĀ, FORDS AIZSLĒDZA durvis, ienesa portfeli guļamistabā, aizvilka aizkarus un pa satelīttālruni sazva­nīja Lokvudu.

- Sveicināti, Vaimen. Vai ir kādi jaunumi?

- Vai zināt programminženieri Pīteru Volkonski?

-Jā.

- Viņš vakar vakara pazudis. Automašīnas nav, un viņš esot savācis līdzi arī savas drēbes. Lūdzu, noskaidrojiet, vai viņš ir kaut kur uzradies vai sazinājies ar kādu.

- Pamēģināsim.

- Man tas jāzina pēc iespējas drīzāk.

- Tikko uzzināšu, tūdaļ pat piezvanīšu jums.

- Vēl daži jautājumi.

- Kādi?

- Maikla Cečīni dosjē vēsta, ka viņš pusaudža gados biedro­jies ar kādu sektu. Gribētos noskaidrot sīkāk.

- Tiks izdarīts. Vēl kas?

- Reja Čena. Viņa šķiet… Kā lai pasaka? Pārāk normāla.

- Tas īsti nav jautājums.

- Izpētiet viņas pagātni, izdibiniet, vai tur neslēpjas kāda dī­vainība.

Pēc desmit minūtēm iemirgojās zvana lampiņa. Fords nospie­da sarunas sākšanas pogu, un klausulē ieskanējās Lokvuda balss, jūtami saspringtāka.

- Saistībā ar Volkonski - mēs sazinājāmies ar viņa sievu un kolēģiem no Brukheivenas. Neviens neko nezina. Jūs sakāt, viņš aizlaidies vakar vakarā? Cikos?

- Es teiktu, ka apmēram deviņos.

- Mēs izsludināsim oficiālu viņa meklēšanu, norādīsim auto un tā numura zīmi. Līdz viņa mājām Ņujorkas pavalsti ir četr­desmit stundu brauciens. Ja viņš dodas mājās, mēs viņu atradī­sim. Vai kas atgadījies?

- Es vakar ar Volkonski saskrējos uz ceļa. Viņš bija pavadījis visu nakti pie "Izabellas" un bija manāmi iedzēris. Tēloja, ka jū­tas līksms un pacilāts. Viņš man teica: " Iepriekš es kreņķējos. Ta­gad viss ir labi." Tiesa, izskatījās tieši otrādi - nekas nebija labi.

- Vai jums ir kāda nojausma, ko krievs ar to bija gribējis teikt?

-Nē.

- Gribu, lai pārmeklējat viņa dzīvesvietu.

Fords pasvārstījās.

- Izdarīšu to šonakt.

Vīrietis nolika klausuli un pavērās uz papelēm, kas auga aiz loga. Melošana, okšķerēšana, krāpšana, tagad ari ielaušanās. Jauks sākums pirmajam gadam pēc iznākšanas no klostera.

FORDAM PIETIKA VIENREIZ PĀRLAIST skatienu Blūgepai, lai rastos skaidrība par to. Ciematiņš atradās putekļainā ielejā klinšu gredzena un nokaltušu priežu pelēko skeletu ielenkumā. Tam cauri sdepās daži zemes ceļi, kas ciemata vidū krustojās. Pats krustojums un visi ceļi simts jardu attālumā no tā bija asfaltēti. Turpat bija degvielas uzpildes stacija, celta no izdedžu betona klučiem apdedzinātu ķieģeļu krāsā, un lauku veikaliņš ar ieplaisājušu loga stiklu. Aiz degvielas uzpildes stacijas, dzeloņ­stiepļu žogā ieķērušies kā karogi, plīkšķēja plastmasas iepirkumu maisiņi. Blakus veikaliņam atradās neliela skolas ēka, ko ieskāva drāšu žogs. Uz austrumiem un ziemeļiem no tās sarkanajā zemē precīzā simetrijā divās rindās bija izkārtotas valsts celtas un ap­maksātas mājas.

Fonā gabaliņu tālāk draudīgi augsti slējās Sarkanā galdkalna violetais apveids.

- Tā, - ierunājās Keita, kad džipa riepas skāra asfaltu. - Kāds ir tavs plāns?

- Ieliet benzīnu.

- Benzīnu? Tvertne ir pusē, un "Izabellā" mēs saņemam deg­vielu par brīvu neierobežotā daudzumā.

- Lūdzu, tēlo līdzi.

Apvidus auto iebrauca degvielas uzpildes stacijā, viņš izkāpa un pielēja pilnu bāku. Tad pabakstīja logam Keitas pusē.

- Tev nauda ir? - viņš taujāja.

Viņa uztraukta paskatījās.

- Es nepaķēru somiņu.

- Tas ir labi.

Viņi iegāja ēkā. Aiz letes stāvēja dūšīga navahu sieviete. Pre­ces pētīja daži pircēji, ari tie visi bija navahu indiāņi.

Fords paņēma košļājamās gumijas paciņu, kokakolas skārde- ni, kartupeļu čipsu paciņu un laikrakstu Navajo Times un paskaļi nolika preces uz letes. Sieviete pieskaitīja ielieto degvielu.

Fords iegrūda roku kabatā, un viņam mainījās sejas izteiksme. Viņš uzsvērti, pat teatrāli izrakņāja visas kabatas.

- Nolādēts! Aizmirsu maku. - Viņš pameta skatienu uz Keitu. - Tev nauda ir?

Viņa pikti pablenza.

- Tu taču zini, ka nav.

Fords noplātīja rokas un kaunīgi uzsmaidīja sievietei, kas stā­vēja aiz letes.

- Esmu aizmirsis savu maku.

Viņa nepamirkšķināja ne aci.

- Jums jāsamaksā vismaz par benzīnu.

- Cik tas ir?

- Astoņpadsmit ar pusi dolāru.

Viņš vēlreiz sarīkoja teatrālu kabatu pārmeklēšanu. Pārējie pir­cēji sāka pievērst uzmanību nodekošajam.

- Vai varat iedomāties? Man kabatās nav ne centa. Es šausmī­gi atvainojos.

Iestājās smags, neveikls klusums.

- Man ir jāsaņem nauda, - sieviete uzstāja.

- Man ļoti žēl, nudien. Klau, es aizskriešu mājās, paķeršu maku un taisnā ceļā drāzīšos šurp. Es apsolu. Kungs tētīt, cik stulba sajūta.

- Es nevaru laist jūs prom, ja neesat samaksājis, - sieviete ne­atlaidās. - Tas ir mans darbs.

Pienāca tievs neliela auguma un nemierīga izskata vīriņš pe­lēcīgi brūnā kovboju cepurē, motociklistu zābakos, piķa melniem matiem līdz pleciem un izslidināja no džinsu kabatas ķēdītē ievēr­tu nopluskātu kabatas portfeli.

- Dorisa, ar šito tak piedks.

Viņš pasniedza divdesmit dolāru naudaszīmi.

Fords pagriezās pret vīrieti.

- Baigi laipni no jūsu puses. Es jums naudu atdošu.

- Skaidrs, ka atdosiet, neķeriet kreņķi. Nākamreiz, kad brauk­siet garām, atdodiet naudiņu Dorisai. Kādudien tak atmaksāsiet labu ar labu, ne?

Viņš pacēla roku, piemiedza acis un pabakstīja ar pirkstu For­da virzienā.

- Kā nu ne. - Fords pasdepa roku. - Vaimens Fords.

- Villijs Besend. - Vīrietis paspieda roku.

- Jūs esat krietns vīrs, Villij.

- Sasodīts, dabīgi, ka esmu! Vai ne, Dorisa? Krietnākais zellis visā Blūgepā.

Dorisa pārgrieza acis.

- Tā ir Keita Mersera, - Fords iepazīstināja.

- Sveikiņi, Keita. Kā sviežas? - Besenti pieliecās un noskūp­stīja sievietes roku kā lords.

- Mēs meklējam vietējo biedrības namu, - Fords skaidroja. - Gribam satikt jūsu biedrības prezidentu. Vai viņš ir tepat?

- Jūs domājat - viņa? Marija Atsitija. Kā ta', ka ir. Biedrības nams ir uz šīs pašas ielas. Pēdējais pagrieziens no asfalta pa labi. Vecā koka ēka ar skārda jumtu taisni blakām ūdenstornim. No­dodiet sveicienu šai no manis.

Izbraucot no degvielas uzpildes stacijas, Fords ierunājās:

- Rezervātos šī viltība allaž iedarbojas. Navahi ir dāsnākie ļautiņi pasaulē.

- Ciniskajā manipulēšanā tev pienāktos augstākā atzīme.