V.MIHAILOVS - SĀKOTNE

… Miegs lavījās arvien tuvāk, un tā siltā dvaša jau bija jūtama līdzās — dīvains miegs uz svešas, neizprotamas planētas, viltus Sākotnes. Komandieris vēl gribēja līdz galam izdomāt kādu domu — vai nu par elkiem, vai par pazudušajiem izlūkiem —, taču laika vairs nepietika; meža elpas iežūžināts, viņš aizmiga un pats sāka elpot vienā taktī ar to.

12

Saule bija tieši vajadzīgajā augstumā, kad komandieris pamodās. Sapnī viņš bija redzējis neizprotamas kustības un dzirdējis skaņas, kas atgādināja ieroču šķindu. Bet ne jau šīs vīzijas viņu pamodināja, to darīja smaržas; ievil­cis dziļāk elpu, viņš pēkšņi vairs nesaoda ierasto kuģa aromātu un nodomāja, ka atrodas svešā mājā, kur pirms tam nejauši ieklīdis. Komandieris steigšus piecēlās, reizē ar miegu bija zudis arī miers, un tagad viņam likās, ka tas bijis noziegums tik ilgi atpūsties un gulšņāt, kamēr viņa biedri kaut kur atradās briesmās un nevarīgais ku­ģis gaidīja degvielu.

Ar katru mirkli komandiera vainas apziņa pieauga, un viņš sāka šausmināties par savu pasivitāti, kas nebija pie­dodama ne vien pieredzējušam kapteinim, bet pat zaļknā­bim iesācējam no kosmodroma starta komandas… Sa­taustījis mugursomu, komandieris nobraucīja seju ar ode­kolonā samitrinātu plaukstu, tagad viņš bija pamodies galīgi un juta, ka ir gatavs izpirkt savu vainu kuģa, ap­kalpes, Zemes un Visuma priekšā. Nedrīkst, nedrīkst uz­ticēties mieram, smaržām un meža dižajai vienkāršībai! Lai gan — kamēr viņš gulēja, nekas ļauns, šķiet, nebija noticis: roboti vienā mirklī būtu sacēluši trauksmi, ja te būtu parādījies kāds svešinieks, taču bija zaudēts laiks — neapšaubāmi vērtīgākais no visa, kas šobrīd bija ekspe­dīcijas rīcībā.

Komandiera skatiens tūdaļ pievērsās robotiem. Viņi stā­vēja trīsstūrī, kura vidū atradās cilvēki, stāvēja aukstasi­nīgi, nesamulsināmi, modri, gatavi cīņai un darbam. Ko­mandieris piegāja pie robotiem un citu pēc cita pārpro­grammēja tos. Noklikšķēja releji, iedūcās pārslēdzēji; ro­boti gāzelēdamies iekāpa strautā un apstājās, novērtēdami situāciju. Viens no viņiem tā arī palika ūdenī, divi citi piegāja pie kokiem un roku galos izvirzīja zāģus. Tad abi izvēlējās pirmo priedi, ko varēja nogāzt, neriskējot skart cilvēkus; tos sargāt jebkuros apstākļos bija robotu pir­mais un galvenais pienākums.

Zāģi iekaucās, dzeltenīgas skaidas uzvirpuļoja gaisā un lēni nolaidās zālē. Arvien stiprāk sāka smaržot svaigā koksne. Robots upītē, ritmiski saliekdamies un atliekda­mies, smēla no dibena smiltis un izmeta krastā; kaudze auga, ūdens kļuva duļķains, un robota platās pēdas tajā vairs nebija redzamas. Smiltis šķīda, it kā sacenzdamās ar zāģu skaidām. Dažkārt kā atsperīgas metāla lentes gaisā uzvijās zivis, tās nebija pratušas izvairīties no smeltņiem, kuri, tāpat kā daudzi citi rīki, ietilpa robota instrumentu komplektā. Zivis krita zemē un vēl brītiņu zaigoja kā sud­rabainas liesmas, līdz beidzot nodzisa. Koks ietrīcējās, un roboti ātri ierāva sevī zāģus. Viņu signālierīces un anali­zatori nekļūdīgi aprēķināja, kad un uz kurieni jāatkāp­jas, lai tos neķertu krītošais stumbrs. Mirkli vēlāk, iečīk­stējusies pirmsnāves agonijā, priede nogāzās, lauzdama savus un kaimiņu zarus; roboti piegāja pie otras, un arī tā iekliedzās no negaidītām, nekad neizjustām sāpēm, ku­

ras atnesa rūdītie zāģa zobi. Zobi, kas spēja pieveikt pat granītu.

Komandieris apmierināti pamāja ar galvu, redzēdams, ka darbs labi sokas un vēl pirms aparātu atvešanas būs sagādāts pietiekami daudz izejvielu protīda sintēzei. Vien­laikus viņš juta, ka neapmierinātību ar sevi pamazām aiz­stāj niknums pret tiem, kas joprojām gulšņāja, kaut gan jau sen būtu vajadzējis meklēt izlūkus, doties pēc apa­ratūras, uzraudzīt robotus…

Ar dažiem soliem komandieris pārvarēja atstatumu, kas viņu šķīra no gulētājiem, un, paraudzījies viņos, no­sprieda, ka lielāku nekārtību nav redzējis savā mūžā. Viņš sāka skaitīt cilvēkus, kas gulēja cieši cits citam bla­kus, jo nogurums bija viņu gandrīz vai pašu pirmo no­gāzis zemē un viņš nebija paspējis parūpēties par kār­tību. Taču viņam izdevās saskaitīt tikko pusi no tā cil­vēku daudzuma, kuram šeit vajadzēja būt. Neticēdams pats sev, viņš pārskaitīja apkalpes locekļus vēl un vēl­reiz. Viss bija pareizi. Un tomēr puse cilvēku bija pazu­dusi. Varbūt viņi aizgājuši meklēt biedrus? Komandieris pagriezās un sāka skaitīt virsvalkus, zābakus, somas un ieročus. Visas mantas bija uz vietas. Nebija tikai cilvēku.

Aiz apjukuma komandierim sāka trīcēt pirksti. Viņa smadzenes sasprindzināti meklēja izskaidrojumu. Zāģi ga­vilēdami iekaucās trešo reizi, bet tad pēkšņi apklusa viens un'tūdaļ pat — arī otrs, it kā abi vienlaikus būtu sabojā­jušies. Zibenīgi pieliecies, komandieris satvēra pirmo iz­starotā ju, kas pagadījās pie rokas, izslēdza drošinātāju un pieplaka mīkstajai zemei, turklāt kritienā izmanījās pa­griezties tā, lai roboti tūdaļ nokļūtu viņa redzes lokā. Kā tad! Kāds cilvēks grābstījās gar robotiem un tagad, pie­nācis pie pēdējā, izslēdza arī to. Robots tūdaļ izkāpa no ūdens un sastinga, ne par ko nebrīnīdamies un nepro­testēdams. Komandieris lēni pacēla izstarotā ja stobru un drīz vien saskatīja cilvēku tēmēklī. Viņa mugura, ko se­dza tikai viegls kombinezons, kādu valkāja zem necauršau- jamā — trīskārtainā, bija skaidri redzama pašā tēmēkļa centrā.

— Ei! — komandieris iesaucās un turpināja, ar pūlēm izrunādams vārdus: — Ko tas nozīmē?

Cilvēks atskatījās. Tas bija galvenais stūrmanis! Koman-

13

dieris aiz pārsteiguma izlaida ieroci 110 rokām. Stūrmanis mierīgi palūkojās uz komandieri.

— Nevajag, — viņš sacīja un atmeta ar roku. Tas bija teikts tik vienaldzīgi, ka kļuva pilnīgi skaidrs — šī vīra do­mas nodarbina pavisam kas cits.

— Nevajag? Šeit es izlemju, ko vajag un ko nevajag. Atjēdzies, stūrman! No kurienes tu atnāci? Kur ir tavi cil­vēki?

— Meklē pazīmes, — stūrmanis laiski atbildēja. — Kaut kur mežā, — viņš pastiepa rokas dažādos virzienos, it kā vēlēdamies apkampt visu šo mežu un cilvēkus, kas tajā at­radās. — Kādēļ jūs ieradāties? Mūsu termiņš vēl nav note­cējis, mums ir tiesības meklēt līdz rītausmai, un vēl pat nav vakars…

— Stūrman, — teica komandieris, manīdams, ka viņa pirksti atkal sāk trīcēt. — Jūs pēkšņi pazudāt! Un mums nav degvielas! Kā mēs aizlidosim no šejienes?

— Uz kurieni? — jautāja stūrmanis. — Un kāpēc mums vispār jālido?

— Tu esi jucis! Šis gaiss droši vien tā iedarbojas uz tevi… Tu esi zaudējis realitātes izjūtu! — Sašutuma un dusmu vilnis bija uzbangojis tik augstu, ka nekāds spēks to vairs nespēja apturēt, un komandieris izkratīja visu, kas bija sakrājies viņam uz sirds. — Nepietiek ar to, ka tu iegāzi ekspedīciju, atvezdams kuģi ne tur, kur vajadzēja, tu vēl iedrošinies man runāt pretim un turklāt runāt muļ­ķības! Bet nu pietiek! Izskaidrošanos beigsim vēlāk, pagai­dām es tevi atbrīvoju no galvenā stūrmaņa pienākumiem. Atceļā ekspedīciju vadīs Verners. Kur ir Verners?

Komandieris palūkojās apkārt, bet Verneru nekur nema­nīja, lai gan vēl nesen viņš bija tepat, starp guļošajiem; komandieris to būtu varējis apzvērēt. Solncevs — mate­mātiķis, kas bija gulējis viņam blakus — nupat piecēlies, tīksmi staipījās, un pat komandiera uzsauciens nelika viņam tūdaļ ieņemt piedienīgāku stāju.