Freds Hoils: ANDROMĒDAS IZLAUŠANĀS

— Vai jūs nogalinājāt arī viņu?

Lemkas skatienā bija vairāk žēluma nekā naida. Flemings nespēja atbildēt. Nolicis mazo sainīti ar Abu lietām šūpuļa kājgalī, viņš gāja projām.

Nonācis atpakaļ ciematā, viņš slepus kā zaglis pa nomaļiem celiņiem aizlavījās uz savu dzīvokli. Izņēmis no kādas atvilktnes skaitļotāja izsniegtos datus un savus aprēķinus, Flemings sāka tos pētīt.

Kad Doneja bija atteikusies palīdzēt, viņš bija tos nobāzis dziļi atvilktnē, neticēdams, ka viens pats varētu tikt ar tiem galā. Viņam nepietika zināšanu bioķīmijā. Jau veselu mūžību viņš vairījās apmeklēt Andrē, jo trūka spēka noskatīties, kā meitene lēni iz­dziest, un tagad viņš bija zaudējis visas cerības, ka Donejai varētu pietikt laika, enerģijas un gribas palīdzēt.

Profesore tagad bija iekārtojusies administrācijas ēkā. Visapkārt viņai atradās uz ātru roku uzrīkoti telegrāfa un radio sakaru aparāti. No šejienes viņa sniedza norādījumus un padomus visas pasaules zi­nātniekiem, kas nodarbojas ar antibaktērijas repro­ducēšanu. Flemings nesaprata, kā viņa visu to pa­spēj un vai viņai kādreiz atliek laiks arī izgulēties; pēdējā laikā Flemings Doneju nebija pat redzējis.

Viņš sēdēja savā mazajā istabiņā un īgni raudzī­jās uz skaitļiem/ Tad attaisīja jaunu pudeli viskija un centās kaut kā tikt galā ar tiem. Bija jau gan­drīz pusnakts, kad viņš mazliet nedrošā gaitā devās pāri tukšajam laukumam uz laboratoriju.

Tā kā eksperimentālais darbs bija jau pabeigts, lielie antibaktērijas audzēšanas tanki bija pārvietoti uz administrācijas ēku, kur pietika vietas arī Done­jas palīgiem. Laboratorija, kurā viss bija sācies, tagad izskatījās tīra, kārtīga un pamesta. Flemings pasniedzās pie slēdža un iededzināja gaismu. Gan­drīz visa bojātā instalācija bija izlabota jau vakar.

Viņš pats īsti nesaprata, no kādām apslēptām at­miņas dzīlēm pēkšņi uzradās vajadzīgās zināšanas, kas bija apgūtas studenta gados. Varbūt palīdzēja arī vecais labais skotu viskijs, taču Flemings juta, ka pamazām smadzenēs sāk kārtoties vajadzīgie dati. Lēnām un uzcītīgi, viegli noreibis, viņš no mil­zīgā aprēķinu klāsta sāka sintēzi.

Fleminga zinātniskā darba pieredze palīdzēja vi­ņam cik necik noturēties uz pareizā ceļa, taču viņš ar nožēlu saprata, ka elementārais darbs praktis­kajā ķīmijā, kas prasīja lielu pacietību, nav viņam pa spēkam. Viņam trūka pacietības un sīkumainas akurātības, taču spītība un atmiņas par Lemkas žē­luma pilnajām acīm neļāva viņam padoties. Fle­mings pat nepamanīja, ka rīta saule jau pārspējusi kailo elektrisko spuldžu gaismu, un nedzirdēja ari, ka atveras durvis.

— Kas tad te par alķīmiķa midzeni! — atska­nēja Donejas balss. — Par ko jūs esat pārvērtis manu laboratoriju? Ko jūs šeit īsti darāt?

Flemings noslīdēja no augstā ķebļa, uz kura sē­dēja pie laboratorijas galda, un izstaipījās.

— Hello, Madlēna! Es te mēģinu sintezēt to kom­ponentu, kura trūkst Andrē. Lielākā daļa galvenās ķēdes šķiet kārtībā, bet sānu ķēdes nesanāk un ne­sanāk.

Doneja ar lietpratīgu aci novērtēja viņa darba re­zultātus, kas mētājās uz galdiem neiedomājamā ne­kārtībā.

— Tas mani nemaz nepārsteidz, — Doneja iesau­cās. — Jūs esat savārījis neredzētu putru. Labāk atstājiet šo darbu man.

— Man likās, ka jums nav laika. Jūs taču esat aizņemta ar daudz svarīgākām lietām — jums pa­saule atkal jāievirza īstajās sliedēs.

Doneja, nemaz neklausīdamās, turpināja pārbau­dīt viņa uzrakstītos vienādojumus.

— Pēc vispārējā pieņēmuma ir tā, — Doneja klusi teica. — Ja Andrē asinīs vai endokrīnajos dzie­dzeros trūkst kāda komponenta, tad jābūt iespējai to aizvietot ar ķīmisku preparātu. Mēs tomēr neva­ram būt pārliecināti, vai tieši šis ir īstais.

— Bet tam vajadzētu būt īstajam, — Flemings uzstāja. — Tā taču apgalvo mūsu elektroniskais boss.

Doneja uz brīdi iegrima pārdomās.

— Kāpēc jūs gribat to darīt, Džon? — viņa vai­cāja. — Jūs vienmēr baidījāties no Andrē, vienmēr gribējāt novākt viņu no ceļa.

— Tagad es gribu, lai viņa dzīvotu!

Ar tikko manāmu smaidu Doneja vērtējoši nopē­tīja Flemingu.

— Tagad ejiet un pabrokastojiet, Džon. Pec tam nāciet atpakaļ. Es došu jums kādu darbu.

Abi zinātnieki strādāja pilnīgā, gandrīz instinktīvā saskaņā, rūpīgi izvairīdamies no jebkādiem morāla vai emocionāla rakstura strīdiem. Viņi runāja tikai par savu neiedomājami sarežģīto darbu, un tas tur­pinājās veselas desmit dienas un arī lielāko daļu nakšu. Viņi pārlaida acis ziņojumiem par gaisa spiediena paaugstināšanos un vētru samazināšanos un tūlīt pat tos atkal aizmirsa.

Tā kā Doneju mocīja priekšnojauta par iespē­jamu neveiksmi, viņa Flemingam nemaz nestāstīja par injekcijām Andrē, kuras bija sākusi jau pirms sintezētā preparāta galīgās pārbaudes. Viņas sirds­apziņu neapgrūtināja nekādi ētiski apsvērumi. An­di ē dzīvība tik un tā karājās mata galā.

Flemings vēl aizvien izvairījās apmeklēt slimo meiteni. Viņš iestāstīja sev, ka ies pie Andrē tikai tad, kad būs pārliecināts par iespēju izglābt viņu. Fle­mings zināja, ka Doneja regulāri apciemo slimnieci, taču ar nodomu atturējās pajautāt, kā Andrē jūtas.

Doneja, lai gan manīja, ka slimnieces stāvoklis uzlabojas, vēl aizvien baidījās ticēt saviem panā-, kūmiem. Tikai pēc tam, kad ārsts vispusīgi izmek­lēja slimnieci un pārbaudīja kustību refleksus, Do­neja uzdrošinājās vismaz pati sev atzīties, ka pa­veikusi gandrīz neiespējamo.

Kādu vakaru nākamajā nedēļā Flemings aizgāja uz skaitļotāja ēku. Pa daļai, lai atvieglotu savu sirdsapziņu, pa daļai tāpēc, ka pie skaitļotāja viņam vajadzēja nekvalificētu palīgu, Flemings uzaicināja

šai darbā Juselu. Alga bija laba, un Jusels varēja palīdzēt Lemkai un Abu dēlam.

Kad Doneja sastapa Flemingu un Juselu pie skait­ļotāja, arābs atvainojās un aizgāja, atstādams Fle­mingu divatā ar Doneju.

— Džon, — viņa teica, — Andrē ir šeit.

Flemings pārsteigts paskatījās uz Doneju.

— Kur?

— Tepat aiz durvīm.

Doneja pavīpsnāja par Fleminga pārsteigumu.

— Andrē ir vesela, Džon. Mums tas ir izdevies. Tagad viņai vairs nekas nedraud.

Pirmajā mirklī Donejai likās, ka Flemings vispār neko neteiks, taču viņš aizvainotā balsī pavaicāja:

— Kāpēc jūs man neko neteicāt?

— Es pati nezināju, kas tur iznāks.

Flemings izbrīnā vēroja Doneju.

— Tātad jūs izārstējāt Andrē, lai tūlīt atkal at­vestu šeit — pie skaitļotāja. Cik tas viss vienkārši, it kā viss būtu jau iepriekš izdomāts un mēs būtu tikai rīks citu rokās. — Flemings nodrebinādamies novērsās. — Un kā gan mēs tagad varēsim sacen­sties ar skaitļotāju?

— Tagad viss paliek jūsu ziņā, — Doneja at­bildēja. — Es savu darbu šeit esmu pabeigusi. Rīt lidoju atpakaļ uz mājām.

— Jūs nedrīkstat to darīt! — Flemings iesaucās. — Jūs nedrīkstat mani vienkārši pamest… Kad viņa atkal ir šeil…

Doneja vēl nekad nebija piedzīvojusi, ka Flemings lūgtu palīdzību.

— Džon, — viņa laipni teica. — Jūs taču neesat mazais bērns, kas slēpjas mātes svārkos. Jūs uzskata par zinātnieku. Un Andrē ne jūs, ne ari mani nav

izmantojusi par ieroci. Mēs paši apgriezām pasauli ar kājām gaisā. Andrē to izglāba.

Doneja aizgāja pie durvīm un pamāja gaidošajai meitenei.