Freds Hoils - ANDROMĒDAS IZLAUŠANĀS

— Vai… vai kaut kas iznāca? — Andrē čukstus pajautāja, pat nepakustēdamās un neatvērdama acis.

Doneja satvēra meitenes trauslo roku.

— Jā, antibaktērija darbojas, — viņa nomurmi­nāja. — Barogrāfs laboratorijā rāda, ka gaisa spie­diens vēl aizvien ceļas. Cik ilgi tā turpināsies, to es nezinu.

Andrē ar pūlēm pacēlās sēdus.

— Vēstījumā nebija nekā par to, ka mums … — Andrē apklusa un nespēkā atlaidās guļus. — Es mē­ģināju to iestāstīt viņai. Viņa neko negribēja dzir­dēt. Viņa atnāca pie manis pagājušajā naktī. Es lūdzu, lai viņa uzklausa mani, nevis skaitļotāju .. . Taču …

— Jūs domājat Gambulu? — Doneja maigi teica. — Viņa ir mirusi, Andrē. Tagad vadītājs ir Kauf­manis.

Andrē lēni pamāja ar galvu, it kā būtu to jau zinājusi. Viņas pirksti meklēja Donejas roku.

— Vai jūs man ticat?

Andrē redzēja, ka Doneja piekrītoši pamāj ar galvu. Pirksti atslāba, un viņa atkal gulēja aizvēr­tām acīm.

— Izstāstiet man visu, kas noticis, un es pateikšu, kas jums jādara.

Cik īsi varēdama, Doneja izstāstīja visu, ko zināja. Viņa vēl nebija beigusi runāt, kad pamanīja Andrē guļam nekustīgi kā aizmigušu vai arī kā komā. Pēc dažām minūtēm meitene tomēr atkal sāka mierīgi un monotoni runāt.

Doneja klausījās ļoti uzmanīgi. Atbildība, kuru Andrē tagad uzlika viņai, bija milzīga. Tā gan bie­dēja, gan iedvesmoja. Donejas zinātnieces prātam nevajadzēja neko citu kā tikai pamatotu, loģisku motivāciju, lai sāktu rīkoties. Kad Andrē apklusa, Doneja atbildēja pavisam īsi:

— Es tūliņ sākšu rīkoties.

Jau pēc pusstundas Doneja ieradās prezidenta pilī un kalpotājam lika nekavējoties aizvest viņu pie prezidenta. Viņa pati bija vadījusi automašīnu, kuru vēl lietojamu bija atradusi «Intel» mašīnu stāvvietā. Pirmo reizi kopš studiju laikiem viņa at­kal bija sēdējusi pie stūres. Neko nenozīmēja arī tas, ka viņai neizdevās braukt gluži taisni. Daudzās vietās ceļu bija izpostījuši plūdi. Bija jātiek garām vai arī jābrauc pāri daudziem akmeņiem, kas bija nokrituši no sagrautajām mājām. Pie prezidenta pils nebija vairs neviena sarga.

Prezidents viņu pieņēma tūlīt. Viņš sēdēja krēslā ar augstu atzveltni un izskatījās daudz vecāks nekā iepriekšējā reizē, kad Doneja bija viņu sastapusi.

Prezidents piecēlās un sasveicinoties noskūpstīja Donejai roku, lūgdams viņu apsēsties. Kalpotājam viņš lika sameklēt kādu, kas varētu pagatavot ka­fiju. Tad viņš apsēdās savā krēslā.

— Mana zeme iet bojā, profesore Doneja, — viņš vienkārši pateica.

— Iespējams, ka visa pasaule aizies bojā, — Do­neja atbildēja. — Tāpēc arī esmu atnākusi. Jūsu spēkos ir palīdzēt. Vai jūs jau zināt, ka Gambula mirusi?

Prezidents pamāja ar galvu.

— Tātad tagad jūs esat brīvs.

— Brīvs! — prezidents rūgti teica. — Mazliet par vēlu.

— Nē, varbūt vēl nav par vēlu, — Doneja uz­stāja. — Un tas daļēji atkarīgs arī no jūsu ekselen­ces. Ja antibaktērija, kuru man izdevās sintezēt, paliks «Intel» rokās, tad drīz vien visa pasaule būs pilnīgi pakļauta viņiem.

— Es gan zinu visai maz, taču apmēram noprotu notikumu gaitu. Kā es varu padarīt nekaitīgu šo Kaufmani? Viņš ir tāds pats, kādi bija visi pārē­jie — Saļims, madmuazele Gambula …

— Ar Kaufmani tiksim galā mēs, — Doneja ap­solīja. — Bet jūs pa to laiku izsūtiet pārējām val­stīm antibaktēriju kā Azaranas valsts dāvanu. Tas būs brīvību atguvušās nācijas pirmais patstāvīgais solis.

Prezidents lūkojās uz Doneju skumjām, gudrām acīm.

— Vai arī pēdējais, — viņš piebilda.

— Nekādā gadījumā ne, ja vien katra laborato­rija pasaulē saņems antibaktēriju. Tad mums vēl būs iespēja izglābt pasauli.

Doneja brauca atpakaļ uz ciematu, cieši apņēmu­sies rīkoties tā, kā uzskatīja par pareizu, taču mil­zīgā atbildība viņu biedēja. Viņa vēlējās aprunāties ar Flemingu, kura kritiskais prāts viņai tagad šķita sevišķi nepieciešams.

Doneja atrada Flemingu darba telpā aiz skaitļo­tāja, kur viņš strādāja pie papīriem apkrauta galda.

— Hello, — viņš slinki apsveica Doneju — Es šeit ierakos, lai paslēptos no tuksneša vējiem un visādiem citādiem traucētājiem.

Flemings pameta skatienu rokas pulkstenī.

— Ak dievs, vai patiešām jau tik vēls? Es te mē­ģināju darboties ar to Andrē būšanu. Lielāko daļu skaitļu jau izteicu ķīmijas formulās. Nekas jē­dzīgs tur tomēr nesanāca.

Flemings nosvieda uz galda dažus papīrus. Do­neja tos steidzīgi pārskatīja.

— Ja tie būs nepareizi, tad Andrē noteikti aizies bojā, — Doneja īsi noteica.

— Viņa taču tik un tā aizies bojā, vai ne? Esmu izmēģinājis visas iespējas …

Doneja nepacietīgi pārtrauca Flemingu:

— Džon, tagad nav laika ar to nodarboties.

Flemings paskatījās uz viņu.

— Ak tā gan — pats uztaisi, pats salauz?

Doneja nosarka.

— Tagad pirmajā plānā izvirzījies kaut kas sva­rīgāks. Vai jūs esat aizmirsis, kas notiek gandrīz uz visas zemeslodes?

— Nē, neesmu aizmirsis, - Flemings atbildēja.

— Mēs esam daudzkārt kļūdījušies, — Doneja turpināja. — Mēs abi. Tagad es mēģinu kaut ko labot, jo tā ir mūsu vienīgā cerība. Mēs tagad esam atbildīgi par to, kas notiks ar visu pasauli. Vai nu uzvarēsim mēs, vai arī Kaufmanis.

Flemings sardoniski smīnēja.

— Vai tad skaitļotājs jūs apstrādājis tāpat kā savā laikā Gambulu?

— Gambula ir mirusi, — Doneja samierinoši teica.

— Mirusi? — Flemings pielēca kājās. — Tātad skaitļotājs pārrēķinājies! Tas mēģināja mūs iznīci­nāt, un tomēr cieta neveiksmi.

Doneja papurināja galvu.

— Mašīna nav kļūdījusies. Bija paredzēts, ka Gambula mūs aizstāvēs tikai tik ilgi, kamēr mēs paši spēsim visu izlemt.

Flemings pameta ar galvu uz skaitļotāja masīvo paneļu pusi.

— Vai ari tas tur. ..

— Nē, Džon, tagad mēs visu izlemsim paši, — viņa atkārtoja. — Vai tad jūs nesaprotat, ka tas var būt jaunas dzīves sākums?

Flemings savāca papīrus nekārtīgā kaudzē uz galda.

— Tikai ne Andrē, — viņš skarbi atteica. — Pie velna visu^ Mums labāk derētu mazliet pagulēt, iekams vējš nav paspējis noraut jumtu virs mūsu galvām.

Viņi izgāja no skaitļotaja ēkas abi kopā. Viss dzīvojamais rajons atgādināja piegružotu, dubļainu kaujas lauku. Viņu mājiņas tomēr sniedza vēl kaut kādu provizorisku patvērumu. Flemings novēlēja. Donejai labunakti un pats aizgāja uz savu pili. Tai vairs nebija logu, un aplauzītās' palmas viņam ta­gad brīvi ļāva redzēt pretējo ēku, kurā atradās la­zarete. Kopēja kaut kur bija sadabūjusi vējlukturi. Tas tagad bija vienīgais nespodri dzeltenais gais­mas plankumiņš piķa melnajā tumsā un kā mag­nēts pievilka Fleminga skatienu un hipnotizēja viņa domas. Viņš iegrima pusmiegā, domādams par sīko dzīvības dzirkstelīti, kas vēl drebēja šī gaismas plankumiņa tuvumā.

Viņu pamodināja Abu Zeķi.

— Tik daudz kas ir noticis, — Abu teica, cenz­damies savaldīties. — Vakardienas vētra kalnos bi­jusi briesmīga. Manas mājas vairs nav.

— Un jūsu ģimene? — Flemings piecēlās sēdus.

— Lemka un Jens abi ir dzīvi, bet mana sievas­māte mirusi. — Abu balss aizķērās. — Viņa bija no- gūlusies zemē, ar savu augumu aizsargājot bērnu. Kad es ierados, nodomāju, ka miruši abi. Bet tad Jens sāka raudāt. Viņš bija gluži samircis savas vec­māmiņas asinīs.