Freds Hoils - ANDROMĒDAS IZLAUŠANĀS

Tomēr tikai Lemka atradās pie Nīlsona, kad uz­bruka tornado. Viņa bija uzkāpusi kalnā ar pārtikas grozu, kuru ik dienas nesa Nīlsonam. Viņš nelāva Lemkai atgriezties mājup, pamanījis neparasto klu­sumu un mākoņus, kas mežonīgā ātrumā traucās uz dienvidiem.

Sākumā Lemka negribēja paklausīt. Viņa bažījās, ka māte un mazais Jens varētu pārbīties no vētras. Bez tam Jusels bija solījies atnākt, lai paziņotu, kā­das ir iespējas aizgādāt projām Nīlsonu ar kontra­bandas baktērijām. Bet, kad tornado, plosīdamies pilnā sparā, iedzina viņus dziļāk alā, Lemku sagrāba bailes un viņa apklusa.

— Nekas ļauns nenotiks ne Juselam, ne jūsu ģi­menei, — Nīlsons centās viņu bezrūpīgi mierināt, kaut arī pats nemaz nejutās tik mierīgs.

Tomēr ne Juselam, ne Lemkas mātei un mazajam Jenām neklājās labi. Jusels ieradās tūlīt pēc Lemkas aiziešanas. Viņš bija devies ceļā agrāk nekā pare­dzēts, gribēdams pavadīt māsīcu pie Nīlsona, lai pastāstītu labas ziņas: jau rīt viņš cerēja aizvest Nīlsonu atpakaļ uz Londonu kopā ar visu, kas tam bija jāņem līdzi.

Jauno ziņu satraukts, viņš devās ceļā diezgan ne­piesardzīgi. Lietū un smilšu vētrā viņš nemanīja, ka viņam seko kāda mašīna.

Un tā Kaufmanis, atraujot vaļā durvis un iedrā- žoties Abu mājā, pārsteidza Juselu pilnīgi nesagata­votu. Kaufmanim līdzi bija daži kareivji, kas, negai­dot pat pavēli, tūlīt metās virsū lidotājam, aizbāza viņam muti un, sasaistījuši rokas un kājas ar vir­vēm, piesēja Juselu pie krēsla.

Kamēr Lemkas māte ar bērnu rokās spiedās pie sienas, Kaufmanis sāka metodiski ar delnas virspusi sist Juselam pa seju. Viņš nesita pārāk spēcīgi, taču sitieni atkārtojās bez žēlastības. Vācietis sita vis­pirms pa sejas vienu pusi, tad atkal pa otru. Juselam acu priekšā viss sagriezās, un viņš zaudēja samaņu.

Smagi elsdams, Kaufmanis pakāpās atpakaļ. Vecās arābietes acīs vācietis pamanīja dīvainu izteiksmi. Tā atsauca atmiņā senus notikumus, kad ar tādu pašu skatienu bija raudzījušies viņa varā nodoti cilvēki, kas ārēji gan it kā centās izdabāt, bet kuru gara spēku viņam nebija izdevies salauzt.

— Aizvāciet veceni ar visu bērnu! — viņš norūca.

Tikko kareivji veco arābieti ar bērnu bija izgrū-

duši virtuvē, Kaufmanis izvilka Juselam no mutes lupatu vīkšķi. >

— Cerams, ka tagad esat nācis pie prāta, — Kauf­manis teica, vēlreiz iesizdams Juselam pa seju, lai tas kaut cik atžirgtu. — Esmu prātīgs cilvēks un nemīlu vardarbību, tomēr jums jāsaprot, ka var no­tikt vēl šis tas, kas nebūtu jums pa prātam. Tāpēc esiet prātīgs un atbildiet uz dažiem pavisam vien­kāršiem jautājumiem. Kas bija tas cilvēks, kuru jūs nelegāli ievedāt Azaranā?

Jusels, stiklainām acīm skatīdamies uz vāciet*, rīstīdamies tvēra gaisu un vilcinājās ar atbildi. Tad Kaufmanis sita atkal, un viss sākās no jauna. Jusela galva noslīga uz krūtīm, un šķita, ka viņš atkal zau­

dēs samaņu. Viens no kareivjiem sāpīgi iebikstīja viņam ar durkli, un Kaufmanis atkārtoja savu jau­tājumu.

— Tas bija profesors Nīlsons, — Tusels nomur­mināja.

Kaufmanim aizrāvās elpa.

— Nīlsons!

— Tēvs, — Jusels čukstēja. — Jaunā zinātnieka tēvs.

Kaufmanis atvieglojumā uz mirkli aizvēra acis. Sekundes simtdaļu viņam jau bija rēgojies spokains viņa upura tēls.

— Kāpēc jūs atvedāt viņu uz Azaranu? — Kauf­manis ņurdēja. — Kur viņš atrodas?

Jusels klusēja. Viņš vēroja, kā Kaufmaņa rokas savelkas dūrēs un lēni paceļas plecu augstumā. Ju- 1 sels nolieca galvu aiz bailēm un kauna.

— Nīlsons ir alā pie tempļa, — viņš čukstēja.

— Sīkāk! — Kaufmanis pavēlēja.

Tā kā Jusels jau bija sācis runāt, turpināt bija vieglāk. Tikko viņš sastomījās, Kaufmanis viņu atkal sita vai kareivis durstīja ar durkli, un tā drīz vien viņi zināja visu.

Apmierināti norūcies, Kaufmanis pavēlēja kareiv­jiem: — Viens no jums lai aizved viņu uz mašīnu. Lai paliek sasiets. Tu, — viņš teica otram karei­vim, — nāksi man līdzi. Mēs pievāksim to amerikāni.

Viņi izgāja laukā. Laiks vēl aizvien bija mierīgs, tikai no labās puses nāca tāda kā dīvaina dūkoņa, pamazām pastiprinoties, līdz sāka gaudot vētra. Kā­rodams ātrāk dabūt rokā savu laupījumu, Kaufmanis tik tikko ievēroja melno spirālveida masu, kas uz- \ virpuļoja virs attālajām kalnu grēdām.

Viņi jau varēja redzēt templi, kad tos panāca tor­nado. Gandrīz vai noslīcināti lietus lavīnā, viņi kaut kā rāpās uz priekšu, līdz atrada patvērumu pie kādas lielas nogāztas marmora kolonnas. Tur nu viņi abi, drebēdami nāves bailēs, gulēja un gaidīja, līdz vētra norima tikpat pēkšņi, kā bija sākusies.

— Iesim atpakaļ, — Kaufmanis elsa, — iekams vētra nav sākusies par jaunu. Paskatieties, kas noti­cis ar jūsu biedru un gūstekni. Es paraudzīšu, kā klā­jas vecenei un bērnam.

Kaufmanim bija neskaidra nojauta, ka arī vecā arābiete un mazulis ir viņa gūstekņi, bet, kad viņi nonāca atpakaļ ciematā, no mājas bija atlikušas tikai drupas. Tornado bija izkustinājis lēzeno akmens jumtu, un tas krizdams bija sagrāvis mājas sienas. Kaufmanis paskatījās pa caurumu, kas rēgojās bi­jušā loga vietā. Tūlīt pat viņš strauji atrāvās nostf sašķaidīts sievietes līķis nelikās nekāds jaukais skats…

Viņš atrada savus kareivjus noņemoties ap ma­šīnu. Aizdedzē bija iekļuvis ūdens, un pagāja kāda pusstunda, kamēr varēja iedarbināt motoru. Sasie­tais Jusels ar aizbāztu muti gulēja uz pakaļējā sē­dekļa. Beidzot motors nosprauslājās, atdzīvojās un 4 sāka vienmērīgi darboties. Kaufmanis apsēdās blakus šoferim.

— Brauciet, cik vien ātri varat, — viņš pavēlēja, — lai mūs tuksnesī nenoķer nākamais tornado. Brauciet tieši uz madmuazeles Gambulas rezidenci. Viņa droši vien pati gribēs nopratināt gūstekni.

Viņi nonāca pie mērķa tieši tad, kad debesis kļuva melnas kā naktī. Izkāpjot no mašīnas, Kaufmanis dzirdēja, ka no pilsētas otras puses kaukdams tuvo­jas otrs tornado. Viņš meklēja patvērumu ēkā, pa­mezdams Juselu mašīnā.

Gambula, kā parasti, sēdēja pie galda. Tumsā ne­skaidri vīdēja viņas seja. Elektriskās strāvas vairs nebija, un smagie aizkari pie logiem bija atvilkti uz abām pusēm; logos ar daudzajiem spraišļiem ne­bija vesela gandrīz vairs neviena rūts.

Kad Kaufmanis pienāca cieši pie galda, Gambula pacēla acis.

— Ā, beidzot esat ieradies, — viņa nepacietīgi teica. — Tikko vētra mazliet pierims, dodieties uz ciematu un piezvaniet uz Vīni. Pasakiet viņiem, ka tagad noteicēji esam mēs un viņiem jāklausa mūsu pavēles.

Kaufmanis neizrādīja nekādu pārsteigumu.

— Es nezvanīšu uz Vīni, — viņš lēni un apdomīgi * teica. — Ir tomēr dažas parādības, ar kurām arī jūs

nevarat tikt galā, un tornado ir viena no tām. Pirmo tornado uzbrukumu es jau pārdzīvoju tuksnesī. Un vispār man ir jaunas ziņas.

Gambula piecēlās un piegāja pie loga.

— Jūs taču esat galīgi nobijies, vai ne? — Viņa nicinoši pavīpsnāja. — Visi baidās no atbildības un riska. Šodien pēcpusdienā aizgāju pie Andrē. Mei­tene ilgi vairs nedzīvos un tagad ir sākusi murgot. Gribēja man iestāstīt, ka skaitļotājs esot kļūdījies, ka vēstījumā nekas tamlīdzīgs neesot paredzēts. Bet es zinu, Herr Kaufmani, es to zinu! Visa vara un visas zināšanas pieder tikai man, nevienam citam!

Kaufmanis pārgāja pāri istabai un nostājās blakus Gambulai. Kaut kur pilsētā trakoja ugunsgrēks. Par spīti lietus gāzei vētras brāzmas vērta to aizvien plašāku.