Freds Hoils - ANDROMĒDAS IZLAUŠANĀS

Premjerministrs pacēla roku.

— Pietiks, — viņš noguris teica. — Ieslēdziet, lū­dzu, apgaismojumu. \

Uz ekrāna izdzisa kadrs, kas rādīja milzīgu ūdens klāju tur, kur kādreiz bija atradušās Holandes vis­auglīgākās lauksaimniecības zemes.

— Vai ļausim rādīt to televīzijā? — iekšlietu mi­nistrs jautāja.

— Kāpēc gan ne? — atbildēja premjerministrs. — Lai skatās, kam vēl ir iespēja noskatīties. Var­būt tas, ka stāvoklis Eiropā daudz ļaunāks nekā pie mums, sniegs mūsu iedzīvotājiem kaut niecīgu mie­rinājumu. Katrā ziņā skatītāju nebūs daudz. Šaubos, vai pat viena desmitdaļa mūsu iedzīvotāju vēl sa­ņem elektrisko strāvu.

Viņš paņēma savu pīpi, tomēr tūlīt to atkal nolika: jau elpot bija grūti, kur nu vēl domāt par smēķē­šanu.

— Vai ir kādas ziņas no Nīlsona? — premjers ap­vaicājās.

— Pagaidām vēl ne, ser, — Osborns atbildēja. — Bet «Intel» transporti]dmašīna atveda jaunu pro­fesores Donejas ziņojumu. Profesore pierāda, ka baktērija ir bioķīmisks produkts, kura formulu savā laikā izstrādājis Tornesas skaitļotājs.

— Vai Doneja kaut ko dara?

— Viņa raksta, ka strādājot pie šīs problēmas, ser. Mēs ceram, ka viņa varēs dot Nīlsonam kā­dus norādījumus un ka arī viņš varēs palīdzēt.

— Vai tas arābu lidotājs nevar Nīlsonu atgādāt atpakaļ, ja jau Nīlsonam ir kādi materiāli, ko ap­strādāt?

Osborns godbijīgi nokāsējās.

— Šķiet, ka aprēķinus var izdarīt tikai Azaranā, ser. Skaitļotājs taču ir viņiem.

Premjerministrs piecēlās un aizgāja līdz lielā galda otram galam.

— Varbūt tagad būtu īstais laiks mums iejauk­ties, — viņš rāmi teica. — Man šķiet, ka jāsāk rī­koties enerģiskāk.

Zinātnes ministrs neveikli sakustējās.

— Mani eksperti jau apsvēruši šādu iespēju, ser. Viņi iesaka neko neuzsākt. Redziet, ser, skaitļo­tājs …

— … izveidojis tādu pašu aizsardzības sistēmu, kāda savā laikā bija mums, — premjerministrs pa­beidza teikumu. — Tātad mums neatliek nekas cits, kā apelēt pie viņu augstsirdības, vai ne?

— Jā, ser, — zinātnes ministrs noburkšķēja.

— Nu, tā nu gan nav sevišķi izdevīga politika, — premjerministrs teica. — Tomēr baidos, ka ne mēs, ne arī opozīcija neko labāku nevarētu izdomāt. Pa­rūpēšos, lai Centrālais informācijas dienests kaut ko uzskribelē B.B.C. raidījumam. Cerams, ka kāds no raidītājiem vēl darbojas un varēs to noraidīt?

— Deventrija vēl darbojas, ser, — zinātnes mi­nistrs atbildēja. — Tur ir armija ar vairākām pār­vietojamām elektrostacijām. Ar īsajiem viļņiem mēs noteikti varēsim raidīt Azaranai.

Speciālo vēstījumu angļu un arābu valodā B.B.C. raidīja visu nakti ik pēc stundas. Lielākā daļa no pirmā raidījuma sasniedza Azaranu. Tad pēc Gam- bulas personiska rīkojuma raidījumu sāka traucēt.

Gambula uzaicināja Kaufmani savā kabinetā no­klausīties raidījuma ierakstu.

«Londona raida Azaranas valdībai un tautai,» atskanēja tāla, atmosfēras traucējumu izkropļota balss. «Mums nepieciešama jūsu palīdzība. Eiropas kontinents ir izpostīts, visai pasaulei draud katas­trofālas atmosfēras izmaiņas, kas jau sasniegušas arī jūsu zemi. Gaisu, kas nepieciešams elpošanai, absorbē jūras ūdens. Ja tuvāko pāris nedēļu laikā šo postošo parādību nevarēs novērst, būs jāmirst miljoniem cilvēku. Desmitiem tūkstošu cilvēku mirst jau tagad. Mūsu zeme ir smagi izpostīta. Trīs ceturtdaļas no Holandes ir pārplūdinātas. Paisuma vilnis izpostījis Venēciju. Ruānas, Hamburgas, Di- seldorfas vairs nav.»

— Diseldorfa, — Kaufmanis atkārtoja šo vienu vārdu, un viņa sejas muskuļi saspringa.

Gambula nepievērsa viņam ne mazāko uzmanību, klausīdamās tikai ierakstu.

«Pašlaik Atlantijas okeānā trako milzīgas vētras, kas virzās uz Eiropu. Lai darītu galu šīm dabas katas­trofām, mums nepieciešama jūsu palīdzība.»

Balss pazuda juceklīgā, griezīgā troksnī. Gam­bula izslēdza atskaņotāju.

— Šai vietā mēs raidījumu sākām traucēt, — viņa paskaidroja. — Es gribu, lai jūs, Kaufmani, iz­skaidrotu man, kā viņi uzzinājuši, ka mums ar visu to ir kāds sakars.

Kaufmanis stulbi blenza uz viņu.

— Diseldorfa, — viņš atkārtoja. — Manas mā­jas… mans vecais tēvs . ..

— Skaitās, ka mums esot lielisks drošības die­nests, — Gambula viņam uzkliedza, — un jūs, Kauf- maņa kungs, esat atbildīgs par to.

— Mēs darījām, ko spējām, — viņš stūrgalvīgi teica.

Gambula paraustīja plecus.

— Tagad tam vairs nav nekādas nozīmes. Tikko Donejai būs jaunā baktērija, mēs šeit būsim dro­šībā un varēsim piegādāt antibaktēriju arī pārējiem. Protams, ar mums izdevīgiem noteikumiem.

11

Gambula turēja doto vārdu — Donejai visus pa­sūtījumus piegādāja ārpus kārtas. «Intel» iespējas bija tik lielas, ka pat haoss Eiropā nekavēja tā aģen­tus sameklēt visus vajadzīgos materiālus un iekārtas, iesaiņot tos un ar transportlidmašīnām nogādāt Azaranā. Vēl pārsteidzošāka bija veiklība, ar kādu «Intel» atrada jaunus un spējīgus ķīmiķus, bakterio­logus un nukleīnskābju molekulārās uzbūves spe­ciālistus. Divi bija tikko beiguši studijas Cīrihē, jauna ķīmiķe ieradās no Vācijas vislielākās medi­kamentu rūpnīcas pētījumu daļas. Kad Doneja ap­runājās ar viņiem, noskaidrojās, ka visi atbraukuši strādāt Azaranā pilnīgi brīvprātīgi un viņus kār­dina ne tikdaudz lielā alga kā iespēja nodarboties ar satraucošiem zinātniskiem pētījumiem pavisam jaunā nozarē, pie tam vēl tādā pasaules daļā, kas līdz šim bija vismazāk cietusi no vētrām. Jauna­jiem zinātniekiem nebija jie jausmas par «Intel» īs­tajiem mērķiem, ne arī par neiedomājamo katas­trofu, kas, iespējams, sekos klimata izmaiņām. Ļau­dis vēl aizvien cerēja, ka visļaunākais drīz vien būs pārdzīvots.

Doneja saviem jaunajiem palīgiem izskaidroja pašreizējo stāvokli, taču noklusēja hipotēzi par baktērijas izcelšanos. Viņa nodarbināja tos līdz pē­dējai izturības robežai. Jaunie zinātnieki, sapratuši, cik svarīgs ir šis darbs, kļuva par profesores uzti­camiem palīgiem. Kad viņi no rīta ieradās darbā, Doneja jau bija priekšā un vakarā, kad viņi nogu­ruši devās atpūsties, profesore vēl palika strādā­jot. Pirmie panākumi kļuva redzami agrāk, nekā profesore bija cerējusi. Tieši desmit dienas pēc tam, kad viņi pa īstam bija ķērušies pie darba, pirmās sintezētās baktērijas uzklāja uz maza vara ekrāna un ievietoja elektronu mikroskopā. Tas bija dra­matisks moments, kad Doneja, savu līdzstrādnieku ielenkta, palielinājumu vispirms nostādīja uz 500 000 reizēm, tad uz miljons reizēm un visbeidzot uz miljons un 250 000 reizēm. Te nu beidzot bija šis si­metriskais daudzskaldņu veidojums ar smailēm. Un tas bija nevis kristāls, bet gan dzīva baktērija.

Profesore klusēdama ļāva saviem līdzstrādnie­kiem citam pēc cita apskatīt viņu radīto bezgala niecīgo būtni un dalīties kopīgajā triumfā.

Gandrīz vai bikli Doneja un viņas asistenti ar piespiešanos atgriezās īstenībā. Pagaidām šī sīkā būtne bija tikai zinātnisks kuriozs. Tagad to vaja­dzēja reproducēt biljonos — tādā vairumā, lai tie varētu piepildīt vienu mēģeni. Un tad šī baktērija būs jāsūta cīņā pret otru baktēriju, tās predestinēto ienaidnieku.

Dārgos nedaudzos pilienus uzpilināja uz divpa­dsmit dažādām barotnēm. Veselas sešas stundas ne­varēja darīt neko citu kā tikai gaidīt. Nobeidzot mēģinājumu, izrādījās, ka deviņās mēģenēs baktē­rija nobeigusies, bet pārējās trijās sasniegusi mak­simālo piesātinājumu.