Freds Hoils - ANDROMĒDAS IZLAUŠANĀS

— Kur ir Lemka?

— Vētras laikā viņa atradās alā pie profesora Nīlsona. Viņa bija aiznesusi pārtiku. Kad sākusies vētra, Nīlsons nav Jāvis viņai aiziet. Viņi abi pār­radās mājās tūlīt pēc tam, kad biju atbrīvojis Jenu. Lemka ļaunojas par visu, ko jūs un profesore Do­neja, ko mēs visi esam šeit izdarījuši.

— Ļaunojas? Abu, viņai ir taisnība. — Flemings juta, ka viņu atkal pārņem tik ierastā nevarības sajūta. — Nebūtu nekādas nozīmes, ja es sacītu, ka visu |oti nožēloju. Kas ir ar Juselu un Nīlsonu?

— Jusels pagaidām atrodas drošībā. Viņš bija aiz­braucis uz manām mājām norunāt ar Nīlsonu, kā nokārtot antibaktērijas aizvešanu uz Londonu nāka­majā lidojumā. Kaufmanis izsekojis Juselu. Juselu piekāvuši un atveduši atpakaļ uz pilsētu. Man šķiet, ja nebūtu tā noticis, tad arī Jusels būtu aizgājis bojā kopā ar Lemkas māti. Šorīt pavisam agri no rīta, kamēr piemitināju Lemku un Jenu pie kaimiņiem, Jusels ieradās «Intel» mašīnā. Kaufmanis bija aiz­sūtījis viņu ar zīmīti Nīlsonam. Un tad Jusels mums pastāstīja, ka mirusi madmuazele Gambula.

— Zīmīti Nīlsonam? — Flemings iesaucās. — Ko viņš raksta?

— Kaufmanis grib sastapt Nīlsonu. Viņš sola, ka amerikānim nedraudot nekādas briesmas. Jusels pa­stāvēja uz to, ka tās esot lamatas, bet misters Nīl­sons teica, ka gribot iet. Es viņu atvedu. Patlaban viņš pieņemamajā telpā gaida Kaufmani ierodamies no pilsētas.

Flemings izlēca no gultas.

— Es iešu turp. Būtu labi, ja ari jūs, Abu, nāktu līdzi. Ja tas būs atkal viens no parastajiem Kauf- maņa trikiem ar dunci un revolveri, es gribu būt tur klāt.

Abi vīrieši steidzās uz administrācijas ēku. Asajā rītausmas gaismā tā izskatījās pārāk liela un bezgau­mīga. Lielais vestibils tūlīt aiz ieejas bija pamatīgi cietis, un šķita, ka arī demoralizētie sargi tur pieli­kuši savu roku un šo to pievākuši.

— Kaufmanis droši vien tagad sēdēs visvarenības tronī — Gambulas krēslā. Abu, jūs labāk palieciet tepat lejā. Brīdiniet mūs, ja kāds ierodas, — Fle­mings izrīkoja.

Viņš klusi uzskrēja augšā pa kāpnēm. Vienas no direktora kabineta dubultdurvīm bija tikai pievērtas, un Flemings klusi slīdēja gar sienu, līdz varēja sa­dzirdēt, ko iekšā runā.

Kaufmaņa rīkles balss izklausījās eļļaini pieglai- niīga un pieklājīga.

— Ceru, ka jau pavisam drīz ieradīsies lidmašīna no Vīnes, Herr Nīlson, — viņš teica. — To piekraus nekavējoties, jums jāsagatavojas neērtam lidoju­mam. Laika apstākļi vēl aizvien nav uzlabojušies.

— Un kā būs ar rakstisku pierādījumu par jūsu priekšlikumu? — Nīlsons dzedri jautāja.

— Man ir prezidenta vēstule. Tā šo lietu padara oficiālu, bet, protams, visu kārtosim mēs. .

Tieši tādu piezīmi Flemings bija gaidījis. Viņš at­grūda durvis un iegāja kabinetā. Kaufmanis iztrū­cies paskatījās uz viņu, taču runāja tālāk, it kā ne­būtu pamanījis Flemingu.

— Mēs, tas ir, «Intel», ražosim antibaktēriju un tiigosimies ar to, lai gan nedomājam aplaupīt cil­vēkus. To gribēja darīt Frāulein Gambula. Es šiem nodomiem pārvilku svītru.

Flemings pagāja uz priekšu. v

— Jums, Kaufmani, pašlaik nu gan nav nekādas iespējas nodarboties ar filantropiju.

— Un jums nav nekādu tiesību ienākt šai kabi­netā bez atļaujas, — Kaufmanis atcirta.

— Šeit vairs nav Azaranas kareivju, kas varētu jūs aizstāvēt, un vairs nav pat sekretāra.

Flemings piegāja pie Nīlsona, un tagad viņi abi atradās aci pret aci ar vācieti.

Kaufmanis izņēma no etvijas savu mazo cigāru. Degošo sērkociņu viņš paturēja pie tā ilgāk, nekā bija nepieciešams. Viņa roka mazliet drebēja.

— Nav nekādas jēgas atcerēties vecas nesaska­ņas, — viņš teica, izņēmis cigāru no mutes. — Es darīju tikai to, ko priekšniecība lika darīt. Es tikai izpildīju pavēles. Taču tai pašā laikā es centos darīt arī ko labu, — Kaufmanis teica žēli smilkstošā balsī, nedroši vērodams savus viesus.

Nīlsons piecēlās un krampjaini ieķērās galda malā. Viņa pirkstu kauliņi kļuva gluži balti no sasprin­guma.

— Jūs noslepkavojāt manu dēlu, — Nīlsons teica mānīgā mierā. — Manu dēlu nošāva viņa mātes un manu acu priekšā pēc jūsu pavēles. Ja man būtu iespējams un ja jūs vēl nebūtu vajadzīgs, lai es va­rētu tikt projām no šejienes, es būtu nogalinājis jūs tai pašā brīdī, kad ienācu šeit.

— Es jūs lūdzu! — Kaufmanis iesaucās.

— Kādu galu ņēma Gambula? — Flemings viņam uzkliedza.

— Viņa nogāzās kopā ar savas mājas balkonu. Es atrādos pie viņas, kad tas notika. Es to redzēja. Viņa bija traka, gluži traka. Es nevarēju viņu glābt.

— Bet vai jūs mēģinājāt viņu glābt?

— Nē, — vācietis iegaudojās. — Es būtu varējis ievilkt viņu atpakaļ istabā, kad balkons sāka brukt. Bet es to nedarīju. Es labāk gribēju izglābt…

— … pats savu ādu!

— Pasauli! — Kaufmanis pielēca kājās un pāri galdam izaicinoši skatījās uz viņiem.

Pirms Nīlsons vai Flemings bija paspējuši pakus­tēties, Kaufmanis veikli aizlocījās apkārt krēslam un metās uz mazām durtiņām, kas veda uz slepenām

kāpnēm. Atrāvis tās vaļā, viņš pēkšņi atlēca atpakaļ. Tur ar sastingušu seju stāvēja Jusels, sažņaudzis rokā mazu, izrotātu beduīnu dunci. Kaufmanis rāvās atpakaļ.

— Jūs nedrīkstat mani nogalināt! — viņš kliedza. — Es godīgi kārtoju darījumus. Es cenšos palīdzēt jums visiem!

Flemings piegāja pie loga.

— Laiks pieturas gluži labs, — viņš teica. — Lid­mašīna droši vien ieradīsies paredzētajā laikā. Pirms lidmašīnas ierašanās jūs mums palīdzēsiet tieši tā, kā pats teicāt. Jūs parakstīsiet rīkojumu, lai lidma­šīna aizved Nīlsonu tieši uz Londonu. Un tas tad būs pēdējais pasākums, kuru jūs šeit noorganizēsiet. Nu, ķerieties pie darba!

Kaufmanis brīdi vilcinājās, tad piekrītoši pamāja ar galvu. Paņēmis spalvu, viņš noliecās pie rakstām­galda atvilktnes, it kā lai sameklētu papīru.

Ar apbrīnojamu veiklību viņš pielēca kājās, tu- - rēdams rokā revolveri, un atmuguriski virzījās uz durvīm.

— Šai spēlītei jūs, džentlmeņi, nederat, — viņš ņirgājās. — Jums labāk nemaz nevajadzēja to uz­sākt. — Tad viņš pagriezās un metās uz kāpnēm.

Flemings un Nīlsons drāzās viņam pakaļ. Flemings redzēja, ka Abu paskatās uz augšu. Viņa brīdinā­juma kliedziens atskanēja reizē ar revolvera šāvienu. Abu saļima. Kaufmanis nepaspēja apstāties skrē­jienā un uzkrita virsū savam upurim.

Pirms viņš bija paguvis piecelties, Nīlsons un tūlīt pēc viņa Jusels arī bija jau klāt. Flemings do­māja tikai par Abu; viņš nometās ceļos un pacēla aiābu. Galva atslīga atpakaļ, no mutes sāka plūst asinis. Flemings nebija pārliecināts, vai Abu acis vēl redz vai arī mēģina viņam kaut ko pavēstīt. Lēnītēm viņš noguldīja Abu uz grīdas.

Nīlsons kā neprātīgs ar dūrēm apstrādāja Kauf­mani.

— Laidiet viņu vaļā, — Flemings uzsauca. Viņš piegāja pie dīcošā un vaimanājošā vācieša.

— Mēs nenogalināsim jūs, — Flemings teica. — Jums būs jāatbild par slepkavībām gan Zenēvā, gan citās vietās, ja tikai visas tiesas jau nav aizgā­jušas bojā.

— Es neesmu vainīgs slepkavībās, — Kaufmanis smilkstēja. — Es tikai klausīju pavēlēm.

Flemings novērsās, nespēdams ilgāk paciest kaut ko tik pretīgu.

— Pievāciet viņu, Jusel! — viņš pavēlēja. — Aiz­vediet viņu uz lidostu. Paņemiet viņa revolveri. Ta­gad Kaufmanis vairs nesagādās jums nekādas grū­tības.