A. Strugacki - Zilā planēta

— Kā jums tīk, — viņš paraustīja plecus, tad pavēra durvis un uzsauca: — Eider, Šrank, ienāciet!

— Ko jūs gribat ar mani darīt?

— Vispirms pārbaudīsim jūsu nervu sistēmas impulsu kodu.

— Ko tas nozīmē?

— Tas nozīmē, ka ierakstīsim īpašā veidlapā, kāda forma, intensitāte un frekvence piemīt impulsiem, kas atbilst ikvienai jūsu sajūtai un ikvienam noskaņojumam.

— Es to nepieļaušu! Es protestēšu. Es…

— Aizvediet profesoru uz izmēģinājumu laboratoriju! — vienaldzīgi noteica Bolcs un novērsās.

Ejot uz Kraftštuta firmas laboratoriju, es pieņēmu lēmumu, kas izšķiroši ietekmēja visus tālākos notikumus. Spriedu tā: Kraftštuts un viņa banda mēģinās noskaidrot, ar kādām elektromagnētiskās iedarbības formām manī var izraisīt dažādas emocijas un sajūtas. Ja tas izdosies, būšu pilnīgi viņu varā. Ja ne, tad varbūt saglabāšu zināmu patstāvību, kas turpmāk man lieti noderēs. Tātad jādara viss iespējamais, lai šiem pārgudrajiem bandītiem sajauktu kārtis…

Mani ieveda lielā istabā, kas bija pieblīvēta ar milzīgiem aparātiem un ierīcēm. Centrā atradās pults ar dažādiem slēdžiem un skalām. Pa kreisi, metala sietā — liels transformators, bet uz porcelāna paneļiem sarkanīgi kvēloja vairākas ģeneratora lampas. Pie ģeneratora bija piestiprināts voltmetrs un ampērmetrs. Istabas pretējā pusē pacēlās cilindriska metala kabīne, kas sastāvēja no trim savstarpēji izolētām daļām. Vidusdaļa bija no caurspīdīga materiāla.

Pie vadības pults stāvēja divi cilvēki. Pirmais bija tas pats ārsts, kas atveda mani pie Kraftštuta un pēc tam apdullināja ar narkozi, otrs — nepazīstams, sakumpis večuks ar gludi pieglaustiem, retiem matiem uz dzeltenīgi spīdošā pakauša.

— Es jau tā domāju, nepierunāja vis! — iesaucās ārsts. — Jūs slikti beigsiet, Rauh, — viņš pēc brītiņa piebilda.

— Jūs ari, — atcirtu.

— Nu, tas vēl nav zināms! Toties jūsu liktenis apzīmogots…

Es paraustīju plecus.

— Pakļausieties šai procedūrai labprātīgi, vai arī jūs vajadzēs piespiest? — viņš nekaunīgi jautāja.

— Protams, labprātīgi. Man kā fiziķim tas būs pat interesanti.

— Lieliski! Tādā gadījumā novelciet zābakus un izģērbieties līdz jostasvietai. Vispirms izmeklēšu jūs un izmērīšu asins spiedienu.

Izģērbos. «Spektra pārbaudes» pirmā daļa neko neatšķīrās no parastas ārsta apskates. Elpot, neelpot un tā tālāk.

Kad apskate bija galā, ārsts teica:

— Iekāpiet kabīnē un atbildiet mikrofonā uz visiem maniem jautājumiem. Starp citu, es brīdinu: tiklīdz ieslēgs zināmu frekvenci, jūs sajutīsiet neciešamas sāpes.

Taču tās nekavējoties pāries, tiklīdz iekliegsieties.

Ar kailām kājām nostājos uz kabīnes porcelāna grīdas. Virs galvas iedegās elektriska spuldzīte. Iedūcās ģenerators. Tā impulsiem bija zema frekvence, toties lauka intensitāte šķita ļoti liela. Es sajutu to pēc siltuma viļņiem, kas lēni apņēma manu ķermeni.

Ģeneratora jauda un līdz ar to siltuma viļņu frekvence pamazām pieauga.

«Sākas,» nodomāju. «Tagad tikai izturēt.»

Kad frekvence sasniedza astoņus hercus, man pēkšņi iegribējās gulēt. Vai tiešām nespēšu uzveikt miegu? Vai tiešām neizdosies viņus apmānīt?

Frekvence pieauga lēnām. Domās skaitīju, cik siltuma viļņu pieplūst sekundē. Viens, divi, trīs, četri, vairāk, vēl vairāk… Joprojām gurdenums žņaudza mani kā spīlēs. Miegs vēlās virsū kā bluķis, visos locekļos bija salijis svins, plaksti paši vērās ciet. Tūlīt, tūlīt es pakritīšu. Sakodu lūpas. Varbūt sāpes padarīs apziņu skaidrāku? Beidzot no tālienes sadzirdēju balsi:

— Rauh, kā jūtaties?

— Paldies, labi! Tikai mazliet salstu, — es atbildēju, bet sevī nodomāju: «Vēl mirklis, un novelšos tā kā maiss…»

Un tad pēkšņi no miegainības vairs nepalika ne vēsts. Ģeneratora frekvence, acīm redzot, bija pārkāpusi pirmo kritisko barjeru. Jutos atkal tik svaigs un možs, it kā nupat būtu lieliski izgulējies. «Lūk, tagad es iemigšu,» nolēmu un, aizvēris acis, skaļi iekrācos. Dzirdēju, kā ārsts uzrunā savu palīgu:

— Dīvains gadījums. Viņu iemidzina nevis astoņi ar pusi, bet gan desmit herci. Pfaf, atzīmējiet to! Rauh, kā jūtaties?

Atbildes vietā joprojām skaļi krācu.

— Labi, — teica doktors. — Pfaf, palieliniet frekvenci.

Pēc sekundes es «atmodos». Tālākajā frekvenču joslā pārdzīvoju visdažādāko noskaņu gammu, sākot ar dziļām sērām un beidzot ar nebēdnīgu jautrību.

«Tagad es kliegšu,» nez kāpēc pēkšņi nolēmu.

Mirklī, kad ģenerators iedūcās mazliet stiprāk, iekliedzos, cik vien spēka. Ārsts tūlīt nokomandēja:

— Izslēgt spriegumu! Pirmo reizi sastopu šādu anomāliju. Pierakstiet! Sāpes septiņdesmit piecu hercu frekvencē, kaut gan normāli cilvēki tās izjūt pie simt trīsdesmit herciem! Turpiniet!

«Tātad simt trīsdesmit hercu frekvence nav vēl bijusi… Izturēt!»

— Bet nu, Pfaf, pārbaudiet viņu ar deviņdesmit trešo.

Pēkšņi notika kaut kas ļoti dīvains. Es skaidri atcerējos vienādojumus, kurus nodevu Kraftštutam, un domās atkārtoju visu risinājuma gaitu. Deviņdesmit trīs herci, acīm redzot, bija frekvence, kas stimulē matemātiskās spējas.

— Rauh, nosauciet man Besela funkcijas pirmos piecus locekļus! — ārsts pavēlēja.

Nobēru atbildi kā no ložmetēja. Galva šķita kristālskaidra. Visu ķermeni pildīja brīnišķīga prieka sajūta, apziņa, ka visu zinu un visu atceros.

— Nosauciet skaitļa «pi» pirmās desmit zīmes pēc komata!

Atbildēju arī uz šo jautājumu.

— Atrisiniet kuba vienādojumu!

Ārsts nodiktēja man vienādojumu ar sarežģītiem daļskaitļu koeficientiem.

Pēc divām trim sekundēm es nosaucu visas trīs saknes.

— Turpinām! Vismaz attiecībā uz matemātiku viņš, šķiet, pilnīgi normāls.

Frekvence lēnām pieauga. Vienu brīdi man nez kādēļ gribējās raudāt. Kaklā savēlās rūgts kamols, acīs riesās asaras. Bet es iesmējos. Smējos tā, it kā mani kāds kutinātu.

— Tas nu tiešām par traku! Atkal viņam viss ačgārni! Interesanti, kad viņš sāks šņukstēt?

Šņukstēju tad, kad nepavisam negribējās to darīt. Sirdī pēkšņi ielija gaiša līksme. Gribējās dziedāt, smieties, lēkāt aiz prieka. Visi — ir Kraftštuts, ir Bolcs — likās labi un krietni ļaudis. Taču tūlīt sasprindzināju savu gribu, piespiedu sevi skaļi šņukstēt un šņaukāties.

Raudāju ārkārtīgi slikti, taču pietiekami pārliecinoši, lai izraisītu kārtējos ārsta komentārus:

— Pie joda! Te nav nekā līdzīga normālam spektram!

«Kad gan frekvence pieaugs līdz simt trīsdesmit herciem?» šausmās domāju, un drīz manu bezrūpīgo noskaņojumu aizstāja neizprotams satraukums, nojauta, ka nupat, nupat notiks kaut kas neizbēgams un drausmīgs… Šajā brīdī sāku dudināt kādu dziesmiņu. Darīju to tīri mehāniski, neko nedomādams, taču sirds pukstēja arvien straujāk, trauksmaināk.

Jā, nu laikam tuvojās frekvence, kas izraisa sāpes. Vispirms stipri iesmeldzās labās rokas lielā pirksta locītava, pēc tam sveloša sāpe iedzēla vecajā frontes rētā, tad neredzams zobārsts sāka man nežēlīgi urbt un bakstīt visus zobus.

Ausīs zvanīja un šalca asinis. Vai tiešām neizturēšu? Vai tiešām nepietiks gribas uzveikt šīs sāpes, savaldīt savas jūtas? Ir taču bijuši cilvēki, kas mira moku kambaros un tomēr neizdvesa ne skaņas. Vēsture pazīst varoņus, kas klusēdami gājuši bojā uz sārta…