A. Strugacki - Zilā planēta

— A, profesor Rauh! Priecājos jūs redzēt.

— Sveicināti! — es atturīgi atbildēju. — Ar ko man tas gods runāt?

— Sauciet mani vienkārši par Bolcu, Hansu Bolcu. Šefs uzticējis man visai nepatīkamu uzdevumu — viņa vietā atvainoties.

— Atvainoties? Vai tiešām arī jūsu šefu moka sirdsapziņas pārmetumi?

— Nezinu! Tiešām nezinu, Rauh! Lai nu kā, Kraftštuts lūdz atvainot, viņu par notikušo. Viņš esot iekarsis un tādēļ rīkojies pārsteidzīgi. Kraftštutam nepatīk, ja viņam atgādina pagātni.

Es pavīpsnāju.

— To es nemaz negribēju. Mani interesē gluži kas cits. Vēlos iepazīties ar cilvēkiem, kas tik lieliski atrisināja…

— Sēdieties taču, profesor! Tieši par to es gribu ar jums runāt.

Atsēdos un sāku vērot smaidošo Bolca kungu, kas sēdēja man pretī aiz plata rakstāmgalda. Viņš bija tipisks ziemeļvācietis ar iegarenu seju, gaišiem matiem un lielām, zilām acīm.

— Es šeit vadu matemātikas nodaļu, — Bolcs teica.

— Jūs? Vai tad jūs esat matemātiķis?

— Jā, mazliet. Katrā ziņā es kaut ko sajēdzu no tās.

— Tātad jūs iepazīstināsiet mani ar…

— Jūs taču jau pazīstat viņus, — Bolcs smīnēja.

Blenzu viņā, nekā nesaprazdams.

— Jūs bijāt kopā ar viņiem visu vakardienu un arī šonakt.

Atcerējos palātu, cilvēkus, kas murgoja par impulsiem un kodiem.

— Un jūs gribat man iestāstīt, ka šie ārprātīgie ir tie paši ģeniālie matemātiķi, kas atrisināja manus vienādojumus? — es nīgri iesmējos.

— Varat ticēt vai neticēt, bet tie ir viņi! Jūsu pēdējo uzdevumu atrisināja Deins. Tas pats, kas vakar stāstīja jums par neirokibernētiku.

Mirkli padomājis, paraustīju plecus:

— Tādā gadījumā es nekā vairs nesaprotu. Varbūt jūs paskaidrosiet?

— Labprāt, Rauh! Bet tikai pēc tam, kad būsiet izlasījis, lūk, šo, — un Bolcs sniedza man jaunāko rīta laikrakstu.

Lēnām atšķīru to un pēkšņi iepletu acis. Pirmajā lappusē man pretim raudzījās… mana paša seja melnā sēru ietvarā. Zem portreta liels virsraksts: «Profesora un fizikas doktora Rauha traģiskā nāve».

— Ko tas nozīmē, Bolc? Kas tā par komēdiju? — es izsaucos.

— Lūdzu, nomierinieties! Izskaidrojums pavisam vienkāršs. Vakar vakarā, kad jūs atgriezāties no pastaigas gar upmalu, jums uzbruka divi no «gudrinieku patversmes» izbēguši ārprātīgie, nogalināja jūs, sakropļoja līķi un iemeta upē. Šorīt jūs atrada pie aizsprosta. Apģērbs un dokumenti pierādīja, ka atrastais esat jūs. Tad policija ieradās «patversmē» un noskaidroja, ka visas ziņas par jūsu traģisko nāvi atbilst patiesībai.

Aplūkoju savas drēbes, iztaustīju kabatas un pārliecinājos, ka uzvalks tiešām nav mans un arī dokumenti pazuduši.

— Paklausieties, tā taču ir krāpšana, nelietība un…

— Jā, jā, jā! Esmu ar jums pilnīgi vienis prātis.

Bet ko lai dara, Rauh, ko lai dara? Kraftštuta firma bez jums var ciest nopietnus zaudējumus, pat krahu. Mums tik daudz pasūtījumu! Visi — militāra rakstura, un par tiem ļoti daudz maksā. Vajag skaitļot, skaitļot, skaitļot. Pēc tam kad bijām sekmīgi atrisinājuši pirmos uzdevumus kara ministrijai, mūs burtiski pārplūdināja ar šādiem pasūtījumiem.

— Un jūs gribat, lai es arī kļūtu tāds pats kā Deins un citi?

— Nē! Protams, nē, Rauha kungs!

— Jā, bet ko tad?

— Jūs esat mums vajadzīgs kā matemātikas pasniedzējs.

— Pasniedzējs?

Klusēdams raudzījos Bolcā. Tagad viņš man vairs nelikās tik simpātisks kā pirmīt. Viņa sejā pamanīju tikko jaušamus plēsoņas vaibstus, kas arvien vairāk nomāca tajā visu cilvēcīgo.

— Bet ja nu es atsakos?

— Tas būtu ļoti bēdīgi. Baidos, ka tad jums vajadzētu kļūt par vienu no mūsu… hm… hm… skaitļotājiem.

— Vai tad tas ir tik slikti?

— Jā, — Bolcs nocirta kā ar cirvi un piecēlās. — Tas nozīmē, ka jūs beigsiet savu dzīvi «gudrinieku patversmē».

Pasoļojis mazliet pa istabu, viņš iesāka lektora tonī:

— Cilvēka smadzenēm ir simttūkstoškārt lielākas matemātiskās iespējas nekā elektronu mašīnai. Miljards speciālu šūniņu, turklāt lielisks palīgaparāts — atmiņa, loģika, intuīcija un tā tālāk — tas viss padara cilvēka galvu nesalīdzināmi pārāku par jebkuru mašīnu. Un tomēr mašīnai ir viena būtiska priekšrocība.

— Kāda? — joprojām nesapratu, uz ko viņš tēmē.

— Ja elektronu mašīnai sabojājas, teiksim, viens relejs vai pat vesels reģistrs, jūs varat apmainīt lampas, ielikt jaunu pretestību vai kondensatoru, un mašīna atkal darbosies. Bet, ja galvā izbeidz darboties viena vai otra šūniņu grupa, tad aizstāt to diemžēl nav iespējams. Tai pašā laikā mēs esam spiesti izmantot smadzeņu trigerus ļoti intensīvi, un tādēļ to nolietošanās koeficients strauji pieaug. Dzīvs skaitļošanas aparāts ātri zaudē savas darba spējas un…

— Un tad?

— Tad skaitļotājs nonāk «patversmē».

— Bet tas taču ir necilvēcīgi! Tas ir noziegums!

Bolcs apstājās, uzlika man roku uz pleca un plati pasmaidīja:

— Rauh, šie vārdi un jēdzieni jums jāaizmirst. Un, ja neaizmirsīsiet pats, mēs tos izravēsim no jūsu atmiņas.

— Tas jums nekad neizdosies! — es iesaucos, nokratīdams viņa roku.

— Jūs esat slikti apguvis Deina lekciju. 2ēl… Viņš runāja ļoti prātīgi. Starp citu, vai zināt, kas ir atmiņa?

— Kāds tam sakars ar mūsu sarunu? Un vispār, kāda velna pēc jūs visi šeit ākstāties? Kādēļ…

— Atmiņa, profesor Rauh, ir ilgstoša elektroķīmisku kairinājumu jeb ierosu cirkulācija kādā neironu ķēdē. Jūs esat fiziķis, interesējaties par elektromagnētiskiem procesiem sarežģītās vidēs un tomēr nesaprotat, ka, radot ap jūsu galvu attiecīgu elektromagnētisko lauku, mēs varam apturēt kairinājumu cirkulāciju jebkurā vēlamā šūniņu grupā. Tik tiešām nav nekā vienkāršāka! Mēs varam likt jums ne tikai aizmirst visu, ko jūs zināt, bet arī atcerēties to, ko nekad neesat zinājis. Tomēr mūsu interesēs nav lietot šādus, hm, mākslīgus paņēmienus. Mēs ceram, ka būsiet saprātīgs. Firma maksās jums krietnu daļu no savām dividendēm.

— Un kas man būs jādara?

— Es jau teicu, jūs būsiet matemātikas pasniedzējs. No bezdarbniekiem, kuru, par laimi, mūsu zemē netrūkst, mēs savervēsim divdesmit līdz trīsdesmit cilvēkus ar labām dotībām matemātikā. Pēc tam divos trijos mēnešos jūs viņiem iemācīsiet augstāko matemātiku…

— Tas nav iespējams! Tas absolūti nav iespējams! Tik īsā laikā…

— Tas ir iespējams, Rauh! Ievērojiet, jums būs neparasti spējīga auditorija ar brīnišķīgu iztēli un fenomenālu atmiņu. Par to mēs parūpēsimies. Tas ir mūsu spēkos…

— Arī mākslīgi? Ar impulsu ģeneratoru? — es noprasīju.

Bolcs piekrītoši pamāja.

— Nu, vai esat ar mieru?

Uz mirkli es pievēru plakstus. Tātad Deins un viņa palātas biedri ir pilnīgi normāli cilvēki, un viss, ko viņi man vakar teica, atbilst patiesībai! Šī kompānija tiešām iemācījusies ar elektromagnētiskiem impulsiem regulēt cilvēku domas, gribu, jūtas. Un man, acīm redzot, nekavējoties jāizšķiras…

Tas bija drausmīgi grūti. Ja piekritīšu, man vajadzēs mācīt matemātiku cilvēkiem, kas lemti drošai bojā ejai trako namā. Ja atteikšos, mani pašu gaida šāds liktenis!

— Nu, vai esat ar mieru? — Bolcs vēlreiz jautāja, aizskardams manu plecu.

— Nē, — es noteikti atbildēju. — Negribu kļūt par šī nozieguma līdzdalībnieku.