A. Strugacki - Zilā planēta

Pabeidzis lasīt, atkal iegrimu domās.

Kur Kraftštuts atradis šādus ģēnijus? Tagad biju cieši pārliecināts, ka viņam tādu droši vien vesela brigāde. Patiešām, nevarēja taču dibināt firmu, ekspluatējot tikai dažus cilvēkus. Bet kādēļ viņa uzņēmums atrodas līdzās ārprātīgo namam? Kas un kādēļ kliedza tik drausmīgā balsī?

«Kraftštuts, Kraftštuts…» — šis vārds neatlaidīgi urbās smadzenēs. Kur un kad biju to dzirdējis? Kas aiz tā slēpjas?

Nē, šī asociācija tomēr nebija nejauša! Spīdzināta cilvēka kliedziens un Kraftštuts! Tie taču ir vienas ķēdes locekļi. Otrā pasaules kara laikā kāds Kraftštuts strādājis par izmeklētāju hitleriešu koncentrācijas nometnē Gracā. Nirnbergas procesā viņam par slepkavošanu un spīdzināšanu piespriests mūža ieslodzījums…

Atmiņā pavīdēja šī vīra portrets, ko bija ievietojuši visi laikraksti. SS oberšturmfīrera forma, degunkniebis, plati ieplestas, izbrīna pilnas acis, tukla seja. Neviens toreiz negribēja ticēt, ka šis cilvēks ir bende. Taču daudzas liecības un neapstrīdami pierādījumi izgaisināja visas šaubas.

Kas ar viņu noticis vēlāk? Varbūt tagad viņš atbrīvots tāpat kā daudzi kara noziedznieki?

Jā, bet kāds gan tam sakars ar matemātiku? Šeit minējumu ķēde acīm redzami pārtrūka, un es nevarēju to atkal sasaistīt. Kaut kā pietrūka, kaut kur bija noslēpums.

Jutos kā drudzī un tomēr neko nespēju izdomāt. Turklāt šī meitene, kas teica «viņi uzzina visu…». Cik tā iebiedēta un bikla!

Pagāja vairākas mokpilnas dienas. Un tad pēkšņi es skaidri sapratu: ja neatklāšu šo noslēpumu, noteikti sajukšu prātā!

Vispirms nolēmu pārliecināties, vai Kraftštuts no matemātiskās kompānijas un Kraftštuts — kara noziedznieks ir viena un tā pati persona.

Nokļuvis trešo reizi pie Kraftštuta firmas zemajām durvīm, sajutu, ka nupat notiķs kaut kas tāds, kas pašos pamatos izmainīs manu dzīvi. Nezinu pats, kādēļ, bet es atlaidu taksometru un piezvanīju tikai tad, kad mašīna bija pazudusi aiz ceļa līkuma.

Jaunais cilvēks ar sagurušo, gandrīz vecīgo fizionomiju, liekas, jau gaidīja. Neko nejautādams, viņš aizveda mani uz to pašu istabu, kurā agrāk bija pieņēmis manus pasūtījumus.

— Ko jūs šodien vēlaties? — viņš zobgalīgi apvaicājās.

— Gribu sastapt Kraftštuta kungu!

— Vai mūsu firmas pakalpojumi jūs neapmierina, profesor?

— Es gribu sastapt Kraftštuta kungu, — ietiepīgi atkārtoju un centos neskatīties melnajās acīs, kurās zibēja ļaunas, ņirdzīgas uguntiņas.

— Kā jums tīk! — jauneklis paraustīja plecus. — Pagaidiet šeit!

Gaidīju vairāk nekā pusstundu un biju gandrīz vai iesnaudies, kad pēkšņi sadzirdēju soļu švīkoņu. No puskrēslas iznira cilvēks baltā uzsvārcī ar stetoskopu rokā. «Laikam ārsts,» nodomāju. «Tūlīt mani izmeklēs. Vai tiešām tas nepieciešams, lai sastaptu Kraftštuta kungu?»

— Iesim! — baltajā uzsvārcī tērptais sacīja, un es viņam paklausīgi sekoju pa garu gaiteni.

Nonācis gaišā telpā ar platiem logiem, es neviļus piemiedzu acis.

— A, profesors Rauhs!

Pagriezos pa labi un tūdaļ ieraudzīju Kraftštutu, to pašu Kraftštutu, ko pazinu no daudzajiem fotoattēliem laikrakstos.

— Jūs gribējāt mani sastapt? — viņš teica. — Ar ko varu pakalpot?

Atri saņēmos un, norijis siekalas, piegāju cieši pie galda, aiz kura viņš sēdēja.

— Jūs, kā rādās, esat mainījis nodarbošanos? — teicu un cieši palūkojos viņā. Aizritējušajos piecpadsmit gados šis cilvēks bija krietni novecojis.

— Ko jūs ar to domājat, profesor? — viņa skatiens bija vērīgs, gandrīz caururbjošs.

— Es, Kraftštuta kungs, domāju vai, pareizāk, cerēju, ka jūs vēl joprojām…

— Aha, lūk, kur tas suns aprakts!

Un Kraftštuts iesmējās.

— Laiki mainījušies, Rauh! Jā, jā. Bet kādēļ jūs mani meklējāt?

•— Kraftštuta kungs, jums droši vien nebūs noslēpums, ka es sajēdzu kaut ko no matemātikas. Sākumā tiešām noticēju, ka esat organizējis parastu skaitļošanas centru, kas apgādāts ar elektronu mašīnām. Taču divi piemēri pārliecināja mani, ka tā tas nav. Matemātiskos uzdevumus jums risina cilvēki. Pie tam ģeniāli! Un visdīvainākais — drausmīgi, pārcilvēciski ātri. Atnācu, lai iepazītos ar šiem matemātiķiem, kas, bez šaubām, ir gluži neparasti, ģeniāli zinātnieki.

Kraftštuts vispirms pasmīnēja, pēc tam sāka klusi un tad arvien skaļāk un skaļāk smieties.

— Par ko jūs smejaties, Kraftštuta kungs? Es domāju, ka ikviens cilvēks, kam ir kaut niecīga sajēga par matemātiku, būtu pārsteigts, redzot atrisinājumus, ko man atsūtījusi jūsu firma.

— Es smejos par kaut ko citu, Rauh! Par jūsu provinciālo vientiesību. Par to, ka jūs, profesors, ko cienī visa pilsēta, tik bezcerīgi esat atpalicis no mūsdienu zinātnes.

Kādreizējā hitleriešu izmeklētāja nekaunība mani sakaitināja.

— Nu, vai zināt! Ne vairāk kā pirms piecpadsmit gadiem jūsu specialitāte bija spīdzināt nevainīgus cilvēkus ar nokaitētu dzelzi. Kādas jums vispār tiesības pļāpāt par zinātni? Esmu atnācis uzzināt, kā jūs piespiežat sev padotos cilvēkus vienā diennaktī paveikt to, ko normālos apstākļos pat ģēnijs spētu tikai pēc vairāku gadu spraiga darba.

Kraftštuts piecēlās un sarauca uzacis.

— Paklausieties, Rauh! Labāk nekaitiniet mani! Es zināju, ka agri vai vēlu jūs atnāksiet. Bet to nu gan nedomāju, ka sastapšu savā kabinetā idiotu. Atzīstos, es cerēju jūsos atrast sabiedroto un palīgu…

— Ko-o?! — man gandrīz aizrāvās elpa. — Vispirms paskaidrojiet, kā jūs ekspluatējat cilvēkus, kas pelna jums naudu!

Kraftštuta seja savilkās bezveidīgā, netīri dzeltenā kamolā. Ūdeņaini zilās acis aiz degunkniebja stikliem pārvērtās par divām šaurām spraudziņām, kas šķīla ļaunas, zaļganas liesmas. Vienu mirkli šķita, ka viņš apskata mani kā priekšmetu, ko nolēmis iegūt savā īpašumā.

— Tātad jūs gribat, lai paskaidroju, cik godīgi strādā mana firma? Tātad jums nepietiek ar to, ka divi jūsu idiotiskie uzdevumi atrisināti tā, kā tie jāatrisina divdesmitajā gadsimtā? Tātad jūs vēlaties uz paša ādas izbaudīt, ko nozīmē šādu uzdevumu risināšana? — Kraftštuts nošņācās un pamāja ar galvu ārstam, kas pirmīt bija ievedis mani šai kabinetā.

Mirkli vēlāk spēcīga roka man aizžņaudza muti, bet otra piespieda pie deguna asi smaržojošu vates kušķi. Es zaudēju samaņu.

Atjēdzos gultā un ilgi neiedrošinājos atvērt acis. Visapkārt skanēja balsis. Ļaudis par kaut ko dedzīgi strīdējās. Tas bija zinātnisks strīds, un labu laiku es nekā nesapratu. Tikai pamazām sāku apjaust dzirdētā jēgu.

— Nu, vai zini, tu ar savu Nikolsu nemaz nelielies! Ja gribi zināt, tad ierosu kodi ir visai individuāli! Tas, kas vienam ierosina gribas centrus, otram var ierosināt gluži ko citu. Tā, piemēram, elektrokairinājums, kas Nikolsam sagādā labsajūtu, padara mani kurlu.

— Un tomēr galvas smadzeņu neironu grupu darbības ritms ir daudziem cilvēkiem līdzīgs. Starp citu, tieši to arī izmanto mūsu skolotājs.

— Izmanto, bet ne pilnīgi, — kāds gurdi piezīmēja. — Tālāk par matemātisko analizi viņš pagaidām vēl nav ticis.

— Tas ir tikai laika jautājums. Šajā gadījumā netiešiem izmēģinājumiem daudz lielāka nozīme nekā tiešajiem. Neviens neuzdrošināsies ievadīt tavā paurī elektrodu un vērot, kādi impulsi tur izraisās, jo tā ievainotu smadzenes un reizē izkropļotu arī pašus impulsus. Cita lieta — ģenerators, ar kuru iespējams plašā diapazonā mainīt impulsu koda modulāciju. Tas ļauj izdarīt eksperimentus, neievainojot smadzeņu garozu…