A. Strugacki - Zilā planēta

Agri no rīta, kad saskaņā ar dienas kārtību visi aizgāja mazgāties, atvienoju lampas auklu un noglabāju to kabatā. Brokastu laikā pievācu nazi un, kad pārējie devās uz lūgšanu, iemuku tualetes istabā. Dažās minūtēs noplēsu auklai izolācijas kārtu un atšķetināju tievos vadiņus. Tad rūpīgi pāršķēlu zīmuli, izcēlu serdi, nolauzu tai trīs desmitdaļas. Atlikums bija tieši man vajadzīgā pretestība. Ar to pašu nazi ieskrāpēju grafīta stienīša galos nelielas rieviņas, ap kurām aptinu stiepļu galus. Atlika pievienot stieples kondensatora plātnei un zemei. Bet to varēja paveikt tikai darba laikā.

Skaitļotāji strādāja astoņas stundas dienā. Pulksten vienos parasti sākās pusdienas pārtraukums. Šajā laikā darba telpas vienmēr apstaigāja skaitļošanas centra vadītāji. Pats Kraftštuts allaž ar neslēptu patiku vē

roja, kā, uzdevumus risinādami, svīst un mokās viņa upuri. Tieši šis brīdis bija kā radīts, lai ieslēgtu ģeneratora ķēdē papildslodzi, kas pazeminās impulsu frekvenci, Kad ar gatavo pretestību kabatā devos uz darba vietu, mans noskaņojums bija sevišķi možs. Pie durvīm sastapu ārstu.

— Hallo, dakter, vienu mirkli! — es iesaucos.

Ārsts apstājās un aizdomīgi pavērās manī.

— Gribu ar jums mazliet aprunāties. Redziet, es nospriedu, ka nesavaldība izdarījusi man sliktu pakalpojumu. Lūdzu, pasakiet Bolca kungam, ka esmu ar mieru mācīt matemātiku Kraftštuta firmas jaunajiem kadriem.

— Par šo lēmumu priecājos, goda vārds! Es jau teicu šiem savādniekiem, ka ar tavu spektru vislabāk strādāt vai nu par uzraugu, vai par šīs matemātiķu bandas skolotāju. Mums ļoti vajadzīgs uzraugs. Un tu šim nolūkam esi kā radīts… Labs ir, es parunāšu ar Kraftštuta kungu. Un domāju, ka jau šodien pulksten vienos, kad mēs apstaigāsim skaitļošanas centru, tu saņemsi galīgo atbildi.

— Lieliski! Tādā gadījumā atļaujiet man ap šo laiku pijums pienākt.

Ārsts pamāja ar galvu.

Uz sava galda atradu papīra lapiņu ar jauna impulsu ģeneratora konstrukcijas noteikumiem. Sī ģeneratora jaudai vajadzēja četras reizes pārsniegt pašreizējo. No tā es secināju, ka Kraftštuts taisās četrreiz paplašināt savu uzņēmumu.

Aprēķinot visās detaļās jaunā ģeneratora shēmu, pārliecinājos, ka mani secinājumi par pašreizējo ģeneratoru bijuši pareizi. Tas iedvesa man vēl lielāku ticību saviem spēkiem. Kad sienas pulkstenis rādīja bez piecpadsmit minūtēm viens, izvilku no kabatas zīmuļa serdi un piestiprināju to ar stieplīti pie alumīnija ripas virs mana galda. Serdes otrajam galam pievienoju vēl dažus vada gabalus. Tagad tie brīvi sniedzās līdz centrālapkures caurulei istabas kaktā.

Pēdējās minūtes vilkās neciešami ilgi. Beidzot minūšu rādītājs pieskārās skaitlim «12», bet stundu rādītājs sasniedza ciparu «1». Steigšus pievienoju brīvo vada galu pie baterijas un izgāju gaitenī. Man pretī nāca Kraftštuts, inženieris Pfafs, Bolcs un ārsts. Viņi draudzīgi smaidīja. Bolcs pamāja, lai pienāku tuvāk. Pēc tam apstājāmies pie stikla durvīm, kas veda zālē, kur strādāja skaitjotāji.

Pfafa un Kraftštuta muguras aizsedza zāles durvis, tāpēc pagaidām nezināju, kas īsti tur notiek.

— Jūs rīkojaties ļoti saprātīgi, — Bolcs man pačukstēja. — Kraftštuta kungs jūsu priekšlikumu pieņem. Un jūs to nenožēlosiet!

— Velns lai parauj, kas tad tas? — Kraftštuts pēkšņi pagriezās pret saviem pavadoņiem. Inženieris Pfafs sabozās. Bet mana sirds sāka pukstēt kā negudra.

— Viņi nestrādāl Viņi glūn uz visām pusēm! — Pfafs sēca.

Beidzot arī man izdevās iemest skatienu zālē. Tas, ko tur ieraudzīju, pārspēja manas visdrošākās cerības. Vīri, kas vēl pirms mirkļa tik paklausīgi lieca muguras pār saviem rakstāmgaldiem, tagad izslējušies un skaļi un brīvi sarunājās.

— Biedri, laiks darīt galu šīm mokām un pazemojumiem! Jūs taču saprotat, ko viņi ar mums dara! — musināja Deins.

— Protams! Šie vampīri mums nemitīgi iedveš, ka esam laimīgi, padodamies viņu impulsu ģeneratora varai…

— Kas te notiek? — bargi uzkliedza Kraftštuts.

— Nav ne jausmas! — Pfafs neizpratnē blenza caur stiklu. — Viņi taču uzvedas kā normāli cilvēki! Kādēļ viņi nestrādā?

Kraftštuts pietvīka.

— Mēs laikā neizpildīsim militāros pasūtījumus. Tūlīt piespiediet viņus strādāt!

Bolcs atslēdza durvis, un visa kompānija iegāja zālē.

— Piecelties! Atnācis jūsu glābējs un skolotājs! — Bolcs skaļi uzsauca.

Zālē iestājās draudošs klusums. Mūsos naidīgi raudzījās divdesmit četras acis. Vajadzēja tikai niecīgas dzirksts, lai šo cilvēku sašutums pārvērstos naida liesmās. Mana sirds gavilēja. Lūk, kur slēpās Kraftštuta firmas krahs! Un tad es skaļi uzsaucu viņiem:

— Ko jūs vēl gaidāt! Pienākusi atbrīvošanās stunda! Jūsu liktenis ir jūsu pašu rokās. Iznīciniet šo nelietīgo bandu, kas dara visu, lai jūs sakropļotu un uz mūžu iedzītu trako namā…

Vienā mirklī skaitļotāji pielēca kājās, uzklupa apstulbušajam Kraftštutam un viņa svītai. Bolcu un ārstu nogāza gar zemi, Kraftštutu ietrieca kaktā, Deins uzmetās jāteniski uz Pfafa pleciem un sita viņam pa ģīmi. Citi tikmēr norāva no griestiem alumīnija plātnes un sašķaidīja logu stiklus.

Dusmās iekarsušie ļaudis grāva un postīja ienīsto telpu.

Jau sen bija beigusies impulsu ģeneratora iedarbība, bet skaitļotāju naids nerimās. Kraftštutu, Bolcu, Pfafu un ārstu izgrūda gaitenī. Lādēdami savus verdzinātājus, ļaudis vilka tos uz izeju.

Bijušie skaitļotāji kā lavīna iebrāzās istabā, kur pirmo reizi nodevu savus matemātiskos uzdevumus. Vēl dažas pazemes ejas, un beidzot visi nokļuvām uz ielas.

Mūs apžilbināja spilgtā pavasara saule. Mirkli stāvējām mēmi aiz pārsteiguma. Pie durvīm, kas veda uz Kraftštuta apartamentiem, bija sapulcējusies vai puse pilsētas. Ļaudis uzbudināti sarunājās. Mums parādoties, iestājās pilnīgs klusums. Tad kāds iesaucās:

— Tas taču profesors Rauhs! Viņš tiešām ir dzīvs!

Deins un viņa biedri pagrūda uz priekšu skaitļošanas centra barvežus. Kraftštuts, Bolcs, Pfafs un ārsts cits pēc cita uzslējās kājās. Viņi bailīgi lūkojās gan uz mums, gan uz draudīgo pūli.

Pēkšņi no drūzmas izspraucās sīka meitenīte. Viņai tomēr bija pieticis drosmes izpildīt manu lūgumu!

— Lūk, tas ir viņš, — meitene ar pirkstu norādīja uz Kraftštutu. — Un viņš, — viņa pavērsa pirkstu pret Pfafu. — Tie bija viņi, kas visu izdomāja!

Pūlis iedūcās. Atskanēja sašutuma saucieni. Aiz meitenes nostājās vīrieši. Vēl mirklis, un viņi būtu noziedzniekus saplosījuši gabalos. Taču es pacēlu roku:

— Godājamie pilsoņi! Izrēķināties ar šiem bandītiem nav mūsu uzdevums. Cilvēce iegūs vairāk, ja par viņu ļaundarībām uzzinās visa pasaule. Viņi bargi jāsoda, un tiesā mēs visi būsim liecinieki. Šeit, aiz šīm sienām, notika drausmīgas ļaundarības. Izmantojot zinātnes sasniegumus, šie noziedznieki gribēja padarīt cilvēkus par vergiem un ekspluatēt tos līdz pilnīgam sabrukumam!

— Sodīt noziedzniekus! — sauca visapkārt. — Uz tiesu!

Ciešā lokā ieslēdzis visu Kraftštuta kompāniju, pūlis atgriezās pilsētā. Man līdzās soļoja skaitļošanas centra mazā kurjere.

— Pēc mūsu pēdējās sarunas es ilgi domāju, — viņa čukstēja. — Manī pamodās nepārvarama vēlēšanās palīdzēt jums, jūsu biedriem, pašai sev. Tas, acīm redzot, izgaisināja manas bailes un biklumu…

Kraftštutu un viņa līdzzinātājus nodeva varas orgāniem. Mūsu pilsētas birģermeistars teica patētisku runu, kurā minēja daudzus bībeles citātus. Beigās viņš pasludināja, ka «par tik smagiem noziegumiem Kraftštutu un viņa kolēģus tiesās augstākā federālā tiesa».