A. Strugacki - Zilā planēta

Noziedzniekus aizveda slēgtās mašīnās. Kopš tā laika par viņiem nav ne ziņas, ne miņas. Arī laikraksti klusē. Taču pilsētiņā klīst baumas, ka Kraftštuts un viņa kompanjoni esot iestājušies valsts dienestā un taisoties tagad kara ministrijas uzdevumā organizēt jaunu, daudz lielāku skaitļošanas centru.

Lūk, kāpēc es ikreiz nodrebu, kad, atšķīris laikrakstu, atrodu pēdējā lappusē šādu paziņojumu: «Lielam skaitļošanas centram vajadzīgi 25 līdz 40 gadus veci vīrieši, kam ir zināšanas augstākajā matemātikā.»

Visi domāja, ka mēs esam gājuši bojā. Pirms gada, kad vēl darbojās radiostacijas uztverošais bloks, es pats to dzirdēju. Mums toreiz veltīja daudz labu vārdu, kurus diezin vai bijām pelnījuši. Kā pamatoti atzīmēja inženieris Šatovs, ziņas par mūsu bojā eju taču izrādījās stipri pārspīlētas!

Jāpiebilst, ka Šatovs gan darīja visu, lai šīs ziņas atbilstu patiesībai. Viņa zinātniskā darba tema bija šķietami nevainīga un pat zināmā mērā akadēmiska:

«Par dažu koeficientu izvēli, projektējot starpplanētu raķetes.» Praktiski tas nozīmēja, ka mūsu «Bulta» aizlido uz diviem gadiem, lai, tā sakot, uz savas ādas pārbaudītu konstrukcijas izturību.

Šatovs meklēja briesmas, un jāatzīstas, ka šajā ziņā viņam neparasti veicās. īsi pēc starta mēs nokļuvām mikrometeoru sablīvējumā. Divdesmit minūtēs «Bulta» pazaudēja reaktīvās stūres, oranžēriju, lokatora un raidītāja antenas. Raķetes korpusā izsistos caurumus lāpījām veselu nedēļu. Bet Šatovs bija apmierināts. Viņš svinīgi paziņoja, ka ārējā apvalka izturības rezervi var mierīgi samazināt par divdesmit piecām simtdaļām.

Pusotra mēneša vēlāk «Bulta», tuvodamās Merkura orbītai, šķērsoja ārkārtīgi spēcīgu gamma staru plūsmu. Uz Saules notika milzīgs izverdums, un gamma staru intensitāte aiz raķetes sienām desmitiem reižu pārsniedza cilvēkam maksimāli pieļaujamo devu. Šajā laikā Šatovs ierakstīja novērojumu žurnālā, ka aizsargekrānu drošības koeficients nepamatoti paaugstināts un jāsamazina caurmērā par trim desmitdaļām.

Pēc tam (mēs tieši atradāmies asteroīdu joslas tuvumā) «Bulta» nokļuva īstā meteoru krusā. Par laimi, meteoru ātrums bija neliels. Tomēr pusducis šo jauko debesķermeņu (apmēram laukakmeņa lielumā) sakropļoja manevrēšanas dzinēju sprauslas, sadragāja vienu no degvielas tvertnēm un iznīcināja pārtikas konteineru. Apskatījis bojājumus, Šatovs teica, ka iekšējā korpusa izturības rezervi var samazināt vismaz par piecpadsmit simtdaļām.

Jāsaka, ka, radot pašu Šatovu, daba gan nebija skopojusies ar visādiem koeficientiem. Šī cilvēka enerģijas rezerves likās patiesi neizsmeļamas. Būdams gara auguma un turklāt diezgan korpulents, viņš ieņēma gandrīz visu nelielo kuģa kajīti. Bet viņa balss dārdēja tā, it kā visas pasaules meteori reizē triektos pret «Bultas» sienām…

Pusotra gada laikā mēs paspējām sadraudzēties. Galu galā mums nebija izvēles: starpplanētu kuģa apkalpe sastāvēja no diviem cilvēkiem. Un es varu pilnīgi objektīvi teikt, ka Šatovam bija viens vienīgs trūkums — viņš mīlēja citēt Omāru Haijamu. Man, protams, nav iebildumu pret. poēziju, bet pusotra gada klausīties tikai Haijamu — tas tiešām nav viegli!

Vispār pasaulē, likās, nav tāda spēka, kas varētu samaitāt Šatova garastāvokli. Un tikai tad, kad aizgāja bojā pārtikas konteiners, inženieris uz brīdi nokāra degunu. Kopš tās dienas mēs ēdām vienīgi hlorellu. Šī strauji augošā aļģe piegādāja mums tiklab skābekli, kā uzturu. Šatovs ļoti ātri pierada pie tās. Notiesājis kotletes (cepta hlorella ar marinētas hlorellas piedevām) un uzdzēris vitaminizētu hlorellas uzliju, viņš moži deklamēja:

Astoņpadsmit mēnešus divatā! Tas bija mans pirmais ilgstošais lidojums. Un drīz vien es sāku saprast, kāpēc nosvērtību uzskata par astronauta svarīgāko īpašību.

Diendienā tā pati vienmuļā apkārtne. Pietiek aizvērt acis, un tūdaļ es redzu «Bultas» kajīti, visus priekšmetus, aparātus, ciparnīcas, sviras, kloķus un pogas, visu līdz pēdējam sīkumam… Iluminatorus atvērām reti. Melnais bezdibenis ar nemirgojošām zvaigznēm lidojuma pirmajā mēnesī izraisa jūsmīgu izbrīnu, otrajā — domīgas skumjas, pēc tam — smagu, nomācošu sajūtu. Reiz (liekas, tas bija lidojuma sestajā mēnesī) Šatovs, raudzīdamies iluminatorā, noritēja vienu no drūmākajiem Haijama pantiem:

Cik baismi naktī! Apmāts trīcu pats, Jo pārāk dižens bezdibeņu skats, Kad virpulī caur tumsas aklumu Uz mūžu mūžiem joņo zvaigžņu rats.

Kopš tā laika mēs atvērām iluminatorus tikai galējas nepieciešamības gadījumā.

Tomēr visnepatīkamākais šī vārda tiešajā nozīmē bija pastāvīgā briesmu nojauta, kas pazīstama visiem astronautiem. Mūs tā ietekmēja sevišķi stipri, varbūt tāpēc, ka gamma stari bija bezcerīgi sabojājuši radioiekārtu un gandrīz gadu «Bultai» nebija nekādu sakaru ar Zemi. Mēs strādājām, sarunājāmies, spēlējām šahu, bet, tiklīdz kāds no mums palika vienatnē, sirdī tūdaļ iezagās šī nolādētā sajūta. Parasti tā bija izplūdusi un neskaidra, taču reizēm uzliesmoja ar tādu spēku, ka likās, nupat — jau pēc mirkļa — notiks kaut kas drausmīgs, nelabojams…

Divus pēdējos mēnešus mūs vajāja neveiksmes. Nejaušs meteors iedragāja Saules bateriju, un kopš tā laika mēs dzīvojām pustumsā. Tad sāka niķoties navigācijas aparāti. Dažas reizes dienā trauksmaini iekaucās barografa sirēna, brīdinot, ka no raķetes korpusa izplūst gaiss. Visā visumā tas bija pilnīgi saprotami — «Bultai» nācās izciest daudz vairāk, nekā paredzēja tās konstruktori.

Neraugoties uz to, mēs noturētos vēl dažus mēnešus. Bet tad notika nelabojamais. Trijās degvielas tvertnēs sāka celties temperatūra. Šķidrais atomārais ūdeņradis ātri sasila. Tas nozīmēja, ka ūdeņraža atomi savienojas molekulās, izdalot siltuma enerģiju. Process aizvien vairāk paātrinājās un draudēja pāraugt ķēdes reakcijā. Laiku pa laikam, uzmezdams skatienu degvielas termometram, Šatovs skandēja:

Mēs izmēģinājāmies visādi: intensīvi dzesējām degvielu, ievadījām stabilizatorus, apstarojām ar ultraskaņu, bet temperatūra joprojām cēlās. Draudēja sprādziens. Un tad Šatovs pieņēma vienīgo pareizo lēmumu: ieslēgt sūkņus un atbrīvot trīs no piecām palikušajām degvielas tvertnēm. Tas tika izdarīts īstā laikā, jo drīz vien aiz «Bultas» uzliesmoja gigantiska gāzu aste, kurā dīvaini spulgoja sārtas un zaļganas svītras.

Par atgriešanos nebija vairs ko domāt. Izstrīdējušies vairākas stundas un galīgi nomocījuši elektronu skaitļojamo mašīnu, mēs beidzot atradām samērā ekonomisku trajektoriju uz tuvāko planētu — Marsu.

Dažas nedēļas vēlāk Šatovs reiz pamodināja mani un teica:

— Stūrman, saģērbieties! Es jums kaut ko parādīšu.

Mēs iegājām centrālajā komandpunktā. Šatovs iedarbināja pneimatisko mehānismu, un apakšējā iluminatora aizvirtņi lēni pašķīrās. Aiz iluminatora parādījās melnais izplatījums un tajā — prāvs Marsa sirpis. Bet uz šā sirpja neredzēja pazīstamo kontūru; ne kanālu tīkla, ne tumši zilo «jūru» jeb, pareizāk, aresitas krūmiem apaugušu zemieņu, ne arī dzeltenīgi sārto tuksnešu. Milzīgais debess ķermenis, kas aizņēma redzes lauka ceturto daļu, bija viscaur ietīts blīvā, zilganā dūmakā.