Leonīds Brežņevs - Mazā zeme

Bija pienācis laiks, ko mēs visi gaidījām 255 die­nas un naktis. Pavēlnieka novērošanas punkts bija iekārtots Markothas kalnu grēdā. No šejienes kā uz delnas redzams Cemesas līcis, redzama osta un prāva pilsētas daļa.

Nakts. Līdz operācijas sākumam vēl ir laika diezgan, taču šeit jau sapulcējušies daudz cilvēku. Armijas pavēlnieks, štāba priekšnieks ģenerālis N. Pavlovskis ar štāba virsnieku grupu, artilērijas pavēlnieks ģenerālis G. Kariofilli ar saviem palī­giem, citu ieroču šķiru pavēlnieki. Sasprindzināts klusums, ko brīžiem pārtrauc telefona zvans. Iz­lūki ziņoja: pretinieka pusē nekāda rosība nav vērojama. Laiku pa laikam norībēja atsevišķs liel­gabala bukšķis, kaut kur eksplodēja nomaldījies šāviņš — un atkal klusums. Visi nezin kāpēc ru­nāja klusu, gandrīz vai čukstus. Virsnieki un ģe­nerāļi laiku pa laikam ielūkojās pulksteņos.

Pienācis laiks «C» — 2.44. Es zināju, ka šajā mirklī saks runāt 800 lielgabali un 227 «katjušas», pacelsies gaisā pusotra simta bumbvedēju. Pro­tams, varēju iedomāties trieciena spēku. Taču tas, ko dzirdēju, mani pārsteidza. Likās, ka brūk kopā visa zeme.

Artilērijas sagatavošanas uguns ilga piecpa­dsmit minūtes. Šajā laikā tika raidīti 35 tūkstoši šāviņu uz iepriekš fiksētiem mērķiem. Triecienā devās flotes kājnieki un strēlnieku daļas no Mazās zemes — ne velti mēs tik ilgu laiku bijām noturējuši šo vērtīgo krasta joslas gabaliņu. No otras puses sākās uzbrukums cementa rūpnīcu rajonā, tur, kā mēs jau bijām paredzējuši, devas jūras desants.

Ugunsgrēki, kas bija izcēlušies pilsētā, ar savu blāzmu apspīdēja Cemesas līci. Es paskatījos gaisā — uz Gelendžikas pusi, taču tikai ostas tu­vumā ieraudzīju pirmo triecienkuteru grupu, kas brauca lielā ātrumā un iznīcināja aizsprostus. Tas notika sešas minūtes pēc artilērijas sagatavošanas uguns atklāšanas. Parādījās norunāta zīme — «ceļš brīvs». Pēc dažām minūtēm milzīgā ātrumā līcī ielauzās kuteri, kas izšāva smagās torpēdas pret rietumu un austrumu moliem. Tas bija pār­steidzošs trieciens, kas iznīcināja krasta nocietinā­jumus. Piekrasti pildīja dūmi un cementa putekļi. Tas maskēja desantkuterus no pretinieka, un tieši pēc piecpadsmit minūtēm, tas ir, artilērijas saga­tavošanas uguns beigu brīdī, Botiļeva bataljons jau cīnījās piestātnē. Pusstundas laikā, zem nik­nas pretinieka uguns, krastā izkāpa 800 cilvēku, kas bija apbruņoti ar balsta ložmetējiem, mīnme­tējiem un prettanku šautenēm.

Cemesas līcī viss šķita juceklī. No dažādam pu­sēm traucās kuteri, pagriezienos saceļot lielus viļ­ņus. Šķita, ka tie tūlīt sadursies. Taču vis sbija pakļauts precīzam aprēķinam. Tūlīt aiz torpedkuteriem brauca lielgaballaivas, sardzes kuteri un seineri — katrs kuģis pa savu maršrutu. Tie citi pēc cita uzbruka Ļesnajas, Elevatornajas, Ņeftenaļivnajas un Importnajas piestātnēm. Sprādzienu un ugunsgrēku liesmas labi apgaismoja līci ostas rajona. Ūdens tajā vārda pilnā nozīmē vārījās.

Gandrīz vienlaikus ar Botiļeva bataljonu, kas ieņēma Ļesnajas piestātni, Cementnajas piestātnei uzbruka 1339. strēlnieku pulks, ko komandēja S. Kadančiks. Kaut gan visam pulkam neizdevās izcelties malā, tie, kas bija nostiprinājušies krastā, vienotā triecienā uzbruka ienaidnieka nocietināju­miem. Līdz rītam viņu rokās jau bija spēcīgais atbalsta punkts — cementa rūpnīca «Proļetarij». Nākamajā naktī viņiem pievienojās pārējās pulka apakšvienības.

Novērošanas punktā nemitējās telefona zvani. Ar visām vienībām tika uzturēti droši sakari. Ar diženu mieru un stingrību kauju vadīja talantīgais armijas komandieris. Kaujas gaitā viņš operatīvi pārgrupēja daļas, ievadīja cīņā rezerves, pārvie­toja pastiprinājumus uz turieni, kur radās bries­mas.

Ienaidnieks, kas pirmajās minūtēs bija pār­steigts, pamazām attapās. Ar uguni atbildēja katra māja, katrs kvartāls. Konstatējuši mūsu ieņemtā placdarma robežas, hitlerieši pret to atklāja arti­lērijas uguni. Taču arī mūsu artilērija atbalstīja uzbrukošās daļas. Mūsu lidotāji savu darbību plā­noja tādējādi, lai bez pārtraukuma bombardētu pretinieka ieņemto teritoriju. Debesīs visu laiku bija triecienlidmašīnas — dienā tās izdarīja sešus līdz septiņus lidojumus.

Otrā naktī elektrostacijas rajonā izcēlās malā 1337. pulks. Kopā ar to bija arī pulkvedis V. Vruckis, 318. strēlnieku divīzijas komandieris. Taču sakari ar viņu pārtrūka. Pēc pavēlnieka sejas es redzēju, cik viņš ir satraukts. Nevis rota, nevis bataljons, bet gandrīz vesela divīzija, kas turklāt tika raidīta galvenā trieciena virzienā, nedeva par sevi nekādas ziņas.

Leselidze pavēlēja sūtīt atbildīgu virsnieku uz elektrostacijas rajonu, atrast Vrucki, noskaidrot stāvokli un nekavējoties ziņot. Es padomāju un ieteicu pavēlniekam uzticēt šo uzdevumu manam vietniekam Pahomovam. Pavēlnieks viņu labi pa­zina un ātri piekrita, taču pavēlēja operatīvas no­daļas priekšniekam no šīs nodaļas sūtīt kopā ar viņu kapteini Pušicki.

— Ņemiet manu «vilīti», — viņš piebilda.

Viņiem bija jāiekļūst pilsētā pāri priekšējai līnijai, pārvarot stipri apšaudītu joslu, jaatrod Vruckis, ar pieredzējušu aci viss jānovērtē, jāiezīmē kartē un pēc iespējas drīzāk jāatgriežas. Par laimi, abi atgriezās neskarti, kaut gan pavēlnieka mašīna, ko viņi bija atstājuši rūpnīcas «Oktjabrj» rajonā, bija sabombardēta. Pārvarējuši daudzus šķēršļus, lavīdamies pa ūdens noteku gar pašu krastmalu, viņi bija nonākuši kaut kādā laukumā, kam tieši pretim bijusi elektrostacija, bet pa labi — gara ēka, no kuras fašisti nepārtraukti šāvuši. Līdz elektrostacijai palikuši kadi septiņdesmit metri, taču ceļš uz to gājis vai nu tikai pari klajam laukumam, vai arī gar ēku, aiz ogļu kaudzēm. Lēmumu pieņēmuši ātri. Pušickis virzīsies līšus, slēpdamies aiz ogļukaudzēm, bet Pahomovs trakā ātrumā pārskries pāri bīstamajam posmam. Kā viņš pēc tam nopietni apgalvoja, viņu nebūtu panācis pasaules labākais sprinteris. Par spīti briesmām, viņi tādā pašā veidā atgriezušies atpakaļ, turklāt nevis ar vienu karti, bet ar divām kar­tēm un ziņojumiem, lai būtu garantēts, ka armijas Kara padomei tiks nogādātas ziņas par stāvokli. Viņi atnesa arī bēdīgu vēsti: pulkvedis Vruckis smagi kontuzēts, zaudējis aci un ievainots rokā. Tūlīt tika gādāts par palīdzības sniegšanu divīzi­jas daļām, kas lēni, bet neatlaidīgi virzījās uz priekšu. Pildīt divīzijas komandiera pienākumus pagaidām uzdeva štāba priekšniekam.

Ielās risinājās kaujas. Cits pēc cita pienāca zi­ņojumi: ieņemta stacija, un tur pacelts flotes ka­rogs; ieņemta «Pelēkā savrupmāja»; iegūts «Sar­kanais nams»; mūsējie ielauzušies skolā; atbrīvots 103. kvartāls... Un katru no tiem pavadīja rūg­tas vēstis: kritis 318. divīzijas politdaļas priekš­nieks apakšpulkvedis A. Tihostups... kritis armi­jas politdaļas instruktors majors P. Isajevs... kritis armijas politdaļas inspektors majors A. Cedriks... īsi pirms tam krita M. Vidovs, vēlāk pie Anapas gāja bojā 83. flotes brigādes politdaļas priekšnieks K. Lukins.

Atceros, mēs kopā ar viņu iegājām kādā no ru­māņu blindāžām, kas bija izbūvētas smilšainajā krastā. Bija ļoti karsts, un Leselidze, es, Zarelua un Lukins gribējām kaut mazliet patverties ēnā. Taču blindāžā bija dzirdama kaut kāda čirkstoņa, nepārtraukta tikšķēšana, pavisam klusa. Es teicu:

— Tas, liekas, ir pulksteņa mehānisms. Droši vien paslēpuši bumbu. Iesim no šejienes laukā!