SNIEGAVĪRS

Rūķu pilsētā Lulliņu visi labi ieredzēja. Viņu sauca par Mī­līti Lulliņu, jo viņai bija savāda paraša. Ja kāds viņai stāstīja, ka nupat viņas vista izperējusi veselus divdesmit cāļus, Lulliņa priecājās:

«Mīlīt, mīlīt! Cik tas ir jauki!»

Ja kāds no rūķiem viņai stāstīja, ka tam nobeigusies govs, viņa pārdzīvoja līdzi:

«Mīlīt, mīlīt! Cik tas ir bēdīgi!»

Lulliņai bija laba sirds, un viņa pastāvīgi turēja mājās tū- tiņu ar konfektēm, lai būtu pie rokas, ar ko uzcienāt rūķu bēr­nus, ja atnāk paciemoties.

Viņa prata arī ļoti garšīgas kūkas cept. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka Smaidis, tas jautrais un dzīvespriecīgais rūķis, bija sadomājis viņu precēt.

Kādā jaukā rudens vakarā Smaidis ieradās pie Lulliņas un pasniedza viņai veselu virteni skaistu, dzeltenu sīpolu.

«Mīlīt, mīlīt! Cik tas ir laipni no tevis!» — viņa teica.

«Es tev gribēju ko lūgt,» — Smaidis teica un apmulsis grozīja cepuri rokā. «Vai tu būtu ar mieru mani precēt?»

«Mīlīt, mīlīt!» — Lulliņa iesaucās un izlikās, ka ir ļoti pārsteigta. Bet pie sevis viņa domāja:

«Patikt jau nu viņš man patīk gan. Bet kā tad tas izska­tīsies, ja es tūliņ sacīšu, ka esmu ar mieru… Lai pagaida.»

Un tāpēc viņa teica:

«Mīlīt, mīlīt…» un likās būt lielā nesaprašanā.

«Es darīšu tev visu pa prātam!» — Smaidis solījās.

Pie pašiem Lulliņas mājas vārtiem bija zibens ķerts no­kaltis koka stumbrs. Lulliņa paraudzījās uz koku, šķelmīgi paskatījās uz Smaidi un sacīja:

«Mīlīt, mīlīt, cik tu esi laipns! Vai zini, tas nokaltušais koks man nepatīk. Kad viņš būs atkal skaits, tad es tevi pre­cēšu.»

Gluži apjucis, Smaidis gāja prom. Tuvējā pļavā viņš sas­tapa rūķi Kumpi un pastāstīja visu par Lulliņu un par sevi.

«Nu Smaidi, tu Lulliņu nekad nedabūsi,» — sacīja Kumpis. «Tas koks nekad vairs nebūs skaists.»

«Es pats viņu pataisīšu skaistu!» — solījās Smaidis.

Nākamajā dienā viņš paņēma cirvi un zāģi un aizgāja pie nokaltušā koka. Pakāpies, viņš apzāģēja sausos zarus, lai iz­skatās glītāk, tad rūpīgi saslaucīja nobirušās lapas un visas smalkās zāģuskaidas un gāja pie Lulliņas.

«Paskaties, ko es izdarīju!» — sacīja Smaidis.

«Mīlīt, mīlīt, cik glīti!» — Lulliņa priecājās, kad bija ap­skatījusi koku.

«Precēsimies!» — Smaidis smaidīja.

«Mīlīt, mīlīt, to nu gan ne,» — Lulliņa nebija ar mieru. «Tas koks jau nu ir gan daudz glītāks, bet par skaistu to vēl nevar saukt.»

Smaidis gāja prom un pa ceļam satika rūķi Zilaci, kam šī lieta jau bija labi zināma — Kumpis to bija izstāstījis pa visu Rūķu pilsētu.

«Tu taču nevari pataisīt vecu koku par skaistu, tas nav iespējams,» — sacīja Zilacis. .

«Es tomēr pamēģināšu,» — Smaidis atbildēja un sakoda zobus.

Otrā dienā viņš atkal atnāca pie koka. Viņam bija lāpsta, kaplis un dakšas. Lielā ķerrā viņš kaut ko veda šurp no savas mājas, raka, kaplēja un laistīja.

Pret vakaru Lulliņa iznāca dārzā.

«Mīlīt, mīlīt, cik tu dūšīgi strādā! Un kā tu esi nosmērē­jies ar zemēm!»

«Pagaidi mazuliet, gan tu ko redzēsi!» — teica Smaidis.

Nākamajā rītā labi paagri viņš klauvēja pie Lulliņas loga.

«Paskaties pa logu!»

Lulliņa paskatījās. Visapkārt koka stumbram bija sastādī­tas puķes. Visas savas puķes Smaidis bija atvedis un pār­stādījis šeit. Te bija lepnās dālijas un staltās gladiolas, un vēlīnās asteres piecām šķirnēm un desmit krāsām, un košās kreses, un dzeltenās kliņģerītēs.

«Ko nu tu teiksi?» — lepni prasīja Smaidis.

«Mīlīt, mīlīt, tās puķes jau ir jaukas, bet tas koks gan tik­pat nejauks.»

Pagāja nedēļa un pagāja vesels mēnesis, bet Smaidis vairs nerādījās. Rudens lietū sačākstēja asteres un gladiolas. Uz­nāca salnas, un dāliju galvas nolaidās, bet kreses saplaka. Vispēdīgās beidza ziedēt arī kliņģerītes.

Lulliņa kļuva glūži bēdīga. Smaidis nenāca un nenāca.

Bet Smaidis vēl nebija zaudējis cerības. Aprunājies ar Rū­ķu pilsētas visvecākajiem un visgudrākajiem rūķiem, viņš bija vēl ko izdomājis, bet to nu gan viņš negribēja Lulliņai darīt zi­nāmu pirms laika.

Tuvojās Ziemassvētki.

Ziemelis pūta savu auksto dvašu visos logos. Rūķi kurinā­ja krāsnis un sprieda, cik liela katram būs svētku eglīte, un kādas spožas mantiņas viņi kārs eglīšu zaros. Rūķu bērni jau čāpstināja muti, par piparkūkām domādami.

Svētku rītā Lulliņa pamodās, gaismai austot. Kāds sauca!

Jā, patiešām, ārā kāda balss sauca:

«Lulliņ, pienāc pie loga!»

Basām kājām Lulliņa izlēca no gultas un pieskrēja pie loga.

Vecais neglītais koks bija brīnišķīgi skaists. Sarma tas vi­zuļoja un mirdzēja. Pie katra nokaltušā zara Smaidis bija piestiprinājis mazus egļu zariņus, un nu vecais koks izskatī­jās kā varena svētku eglīte.

Nevienam visā Rūķu pilsētā togad neesot bijis lielākas un krāšņākas egles, vēlāk stāstīja Kumpis, kurš bija apstaigājis daudzas rūķu ģimenes un visu pamatīgi izpētījis.

Smaidis pārsteidza Lulliņu vēl arī ar kokā sakārtajiem sār­tajiem āboliem, bet visvairāk — ar divām īstām, dzīvām vā­verēm, kuras viņš bija pierunājis uz kādu brīdi pārnākt šurp no meža un palēkāt, apsolīdams, ka vēlāk, pašam Ziemassvēt­ku vakaram tuvojoties, jau viņas atkal varēšot doties mājup, i Vāveru bērniem Smaidis piesolīja pat riekstus aizsūtīt, un tad nu vairs vāveres viņam nevarēja atteikt un lēkāja, ka as­tes vien gāja pa gaisu.

«Nu, vai tagad tu mani precēsi?» — prasīja Smaidis.

«Mīlīt, mīlīt, pagaidi, kamēr apģērbjos!» — sauca Lulliņa. Bet Smaidis jau bija aizskrējis aprunāties ar mācītāju, lai Jaungada pirmajās dienās varētu ar Lulliņu rīkot kāzas.

Maza, maza eskimosu meitene teica:

«Rīt būs Ziemassvētki. Roņi jau rotaļājas, Valzivis svētku sajūsmā jau peras pa ūdeni un šļāc gaisā ūdens strūklas. Pingvīni tīra savus melnos kamzoļus un iestērķelē savas baltās vestes. Bet man, mazajai eskimosu meitenei, nav pat tauku sveces galiņa, ko iedegt pa svētkiem…»

Un viņa sāka raudāt, un asaras viņai ritēja pa vaigiem un sasalušas spīdēja pie viņas deguntiņa.

Jūras teliņš dzirdēja viņas raudas un ierūcās:

«Neraudi, citādi arī man sāks birt asaras! Es tevi pazīstu jau kopš tavas dzimšanas, un mana māte, lielā jūras govs, ir tevi barojusi ar savu pienu. Rīt es tev sagādāšu viskošāko dā­vanu, kādu vien var sadabūt šajā ledus valstībā.»

Mazā eskimosu meitene vairs neraudāja.

Nākamajā dienā bija Ziemassvētki. Pa ledu atlīda jūras teliņš un iedeva meitenei kaut ko apaļu un dzeltenu.

«Ak!» — mazā eskimosu meitene iesaucās. «Kas tas tāds dzeltens… sarkans… zeltīts?»

«Tas ir kaut kas līdzīgs saulei,» jūras teliņš lepni atbildē­ja.

Maza eskimosu meitene saka lekat un gavilēt no prieka un sirsnīgi, mīļi noskūpstīja jūras teliņa slapjo purnu.

Tad viņa aizskrēja pie savas mātes un teica:

«Māmiņ! Māmiņ! Man te ir kaut kas līdzīgs saulei!»

Māte bija redzējusi, ka cilvēki no garām braucošajiem ku­ģiem met jūrā apelsīnu mizas un pazina šo apaļo, zeltaini dzelteni sārto augli.