SNIEGAVĪRS

Viņš pacilāja vienu kāju, tad otru, un lēnām sāka čāpot uz rietošās saules pusi.

Pēc kāda brīža sniegavīrs panāca čigānieti, kura gāja uz to pašu pusi un bija tērpusies spilgti sarkanā lakatā.

«Tāds lakats gan droši vien ir ļoti silts,» — nosprieda snie­gavīrs. «To man vajag dabūt!»

Viņš piegāja pie čigānietes un cik vien mācēdams bargā balsī sacīja:

«Atdod man to sarkano lakatu!»

«Ko vēl ne! Kā tad es iztikšu bez lakata tik aukstā laikā?» — čigāniete teica. «Man pat ar visu lakatu vēl ir auksti.»

«Ak tev ir auksti? Būtu labāk kaunējusies tā zunāt!» — sauca sniegavīrs. «Bet vai tev ir tik ļoti auksti kā man? Vai tu esi viscaur sasalusi par ledusgabalu gan no ārpuses, gan no iekšpuses?»

«Par ledusgabalu jau nu gan nē,» — čigāniete saprata, ka sniegavr r am salst vairāk nekā viņai, un tā noņēma no pleciem savu lakatu. Ne paldies nepateicis, sniegavīrs uzsedza sev lakatu un čāpoja tālāk. Čigāniete gāja nopakaj, aukstajā vējā gluži čokurā savilkusies.

Pēc kāda brīža sniegavīrs panāca kādu puiku, kas soļoja, sabāzis rokas siltos, vecmāmuļas adītos vilnas dūraiņos.

«Tos man vajag dabūt!» — atkal nosprieda sniegavīrs.

Viņš papurināja puiku pie pleca:

«Atdod man savus dūraiņus!»

«Nekā nebija!» — puika atteica. «Tie ir manas vecmāmuļas dāvinātie cimdi, un viņa man piekodināja, lai es tos nekādā gadījumā nevelku nost, kad staigāju pa āru tik aukstā laikā.»

«Bet vai tev salst tik ļoti kā man?» — sniegavīrs neatlai­dās. «Vai tev rokas ir sasalušas kā ledus gabali?»

«Tik ļoti jau nu nē,» — noņurdēja puika.

«Nu tad uz vietas atdod man savus cimdus! Cifādi dabūsi ar kūju!» — sniegavīrs mācās puikam virsū. Un puika kurnē­dams vilka nost siltos dūraiņus.

Sniegavīrs ne paldies nepateica, stīvēja tik cimdus sev rokā un čāpoja tālāk. Čigāniete un puika gāja viņam nopakaļ, aukstajā vējā sabozušies.

Pēc brīža sniegavīrs panāca laupītāju, bet tas bija ļoti go­dīgs laupītājs. Viņam galvā bija bieza, sarkana laupītāju ce­pure ar skaistu pušķi, kas nokarājās pār muguru.

«Tāda cepure gan man derētu!» — nosprieda sniegavīrs, piegāja pie godīgā laupītāja, paraustīja viņu aiz pušķa un teica: ,

«Atdod cepuri!»

«Nekādā gadījumā!» — sacīja laupītājs. «Tad taču es sa­saldēšu galvu!»

«Ak tu sasaldēsi galvu!» — sauca sniegavīrs. «Bet tu la­bāk paskaties uz manu galvu. Vai tava galva ir viens vienīgs ledus gabals, kas skan, ja piesit ar kūju?»

Sniegavīrs vairākas reizes iesita pats sev ar kūju pa galvu tā, ka nobūkšēja vien.

«Redzi, kā mana galva ir apledojusi!» — sauca sniega­vīrs. «Ja tu man tūlīt neatdosi savu cepuri, tad es tev vēl ne tā vien uzbūkšināšu!» — un viņš vicināja savu kūju laupītā­jam pie deguna. Laupītājs tajā brīdī ļoti nožēloja, ka viņš pa­visam nesen bija palicis par godīgu laupītāju. Tad, kad viņš

vēl nebija godīgs, viņš pats pirmais visiem bija brucis virsū un no tādām kājām nenieka nebija baidījies, bet tagad — «u kas viņam atlika? Un godīgais laupītājs noņēma savu cepuri ar pušķi galā un pastiepa sniegavīram.

Sniegavīrs uzmauca sev cepuri galvā, ne paldies nepatei­cis, un čāpoja tālāk. Čigāniete, puika un godīgais laupītājs gāja nopakaļ, aukstajā vējā drebēdami un trīcēdami.

Visbeidzot sniegavīrs nonāca pie skolas nama. Skolotājs stāvēja uz sliekšņa un skatījās, kā saule riet. Skolotājam kā­jās bija mīkstas sarkana samta tupeles.

«Tās gan laikam ir siltas tupeles,» — nosprieda sniegavīrs. «Tādas es gribētu sev!»

Piegājis tuvāk, sniegavīrs sacīja skolotājam:

«Atdod man savas tupeles!»

«Ņemiet vien, ja jums vajag,» — atbildēja skolotājs. «Ir jau arī par aukstu, lai tā staigātu basām kājām.»

Viņš pieliecās un noāva tupeles. Kļuva redzams, ka viņam ir skaistas sarkanas zeķes.

«Dod tas arī!» — sniegavīrs rādīja uz zeķēm.

«Tad, lūdzu, ienāciet iekšā,» — sacīja skolotājs. «Te, dur­vju priekšā, es nevaru aut zeķes nost, ieiesim priekšnamā.»

«Nu tad labi ātri!» — skubināja sniegavīrs, stāvēdams priekšnamā uz paklāja. «Manas kājas ir kā ledus gabali.»

«Nāciet dziļāk,» — aicināja skolotājs. «Apsēdieties istabā pie krāsns, uzsedziet uz kājām šo te segu, uzlieciet kājas uz soliņa.»

Sniegavīrs iegāja istabā, apsēdās uz krēsla pie krāsns, uz­lika kājas uz soliņa, un skolotājs vēl uzsedza segu. Čigāniete, puika un godīgais laupītājs bija ārpusē pie loga un raudzījās iekšā, kas te notiek.

«Nu, vai tagad ir siltāk?» — skolotājs vaicāja sniegavī­ram.

«Nē. Es esmu sasalis kā tāds leduskalns.»

Skolotājs piemeta krāsnī vēl dažas pagales.

«Vai ir siltāk?»

«Nē. Es jūtos tā, it kā manas kājas būtu iemērktas ledainā ūdenī.»

Skolotājs piestūma sniegavīra krēslu mazliet tuvāk ugunij. «Tā. Vai tagad ir siltāk?»

«Nu nemaz arī nē. Es vispār vairs nejūtu savas kājas,» — teica sniegavīrs.

Mēj,

Skolotājs piegrūda krēslu pavisam tuvu krāsnij. ~ «Un kā tagad?» — viņš prasīja.

Atbildes nebija, tikai savāda šļūcoša skaņa. Sniegavīra galva grima aizvien dziļāk plecos. Deguns slīdēja aizvien ze­māk.

«Man kūja izkrita no rokām!» — ierunājās sniegavīrs pa­visam dīvainā, gārdzošā balsī. «Un man tupeles peld ūdens peļķē. Un mans plecu lakats krīt nost. Un mana pušķainā ce­pure slīd zemē. Un mana galva… un mana galva…»

Blauks! Pļekš… Un sniegavīra uz soliņa vairs nebija.

«Jāatnes grīdas lupata,» — noteica skolotājs un aizgāja. Tad čigāniete, puika un godīgais laupītājs ienāca istabā, pa­ņēma katrs savu un pakāra pie krāsns izžāvēt. Arī skolotājs, uzkopis peļķi krāsns priekšā, nolika savas sarkanās tupeles žāvēties.

Tad viņš pacēla lielo, resno, zaraino kūju un sabikstīja uguni.

Mazajai Elizabetei bija pieci gadi, un dzīve viņai likās ļoti jauka. Vienīgās bēdas — viņai trūka brālīša, tādas īstas, dzī­vas lelles! Dažkārt uznāca garlaicība kā jau vienīgajam bēr­nam visā mājā, jo bērnu nebija arī ārstiem Krauzēm, kuri nesen kā sāka dzīvot augšējā stāvā.

Tomēr ārsta kundze bija ļoti mīļa. Elizabete dažreiz drīk­stēja uziet pie viņas, un tad Krauzes kundze labprāt rotaļājās ar viņu, it kā pati vēl būtu bijusi pavisam maza meitenīte.

Ziemassvētki nāca aizvien tuvāk.

«Nu mums ir labi jāpārdomā, ko uz Ziemassvētkiem varētu vēlēties,» — sacīja Elizabetes mamma. «Uzrakstīsim vēstuli, ieliksim aploksnē un nosūtīsim Ziemassvētku vecītim, varbūt viņš mūsu lūgumus izpildīs.»

Elizabete pati vēl rakstīt neprata, viņa aicināja mammu palīgā. Bet tā iznāca krietni gara rakstīšana. Viņas izdomāja, ka vajadzētu jaunu grāmatu papum, siltu plecu lakatu mam­mai un kaut ko garšīgu Elizabetei. Viņa pati gribēja konfek­tes. Mamma teica, ka labāk būtu gribēt riekstus. Beidzot ierak­stīja gan to, gan to.

«Marku es pati drīkstēšu nolaizīt, vai ne?» — prasīja Eli­zabete.

«Ziemassvētku vecīša vēstulēm jau markas nemaz nevajag, viņam pastnieks piegādā tāpat,» — sacīja mamma.

Elizabete tā nebija ar mieru. Drošības pēc marku uz ap­loksnes tomēr uzlīmēja, tikai laizīt gan mamma neieteica, aiz­

sūtīja meiteni pie ūdenskrāna saslapināt pirkstu un pamācīja, kā marku uzlikt taisni un glīti.