SNIEGAVĪRS

«Māmiņ!» — eskimosu meitene nerimās. «Tagad taču es varu vilkt nost savus smagos un biezos kažokus? Tagad, kad man ir saules gabaliņš, es varēšu apsildīties?»

«Nē, bērniņ. Tas nav saules gabaliņš, tas ir kāds auglis, kas aug tālu tālu no mums, karstajos, saulainajos dienvidos.»

Meitenīte kļuva domīga.

«Kas tas ir — auglis, māmiņ?»

Māte viņai to paskaidroja. Bet mazā eskimosu meitene vēl aizvien domāja, ka ar šo mazo dzeltenzeltaino bumbuli var apsildīties. Viņa atgāja nostāk aiz savas ledus būdas, apstā­jās plašajā baltā sniega klajumā, nolika apelsīnu sniegā un ilgi par to priecājās. Cik brīnišķīgi šī zeltainā miziņa spīdēja uz zilganbaltā sniega!

Meitene nolēma pasildīties pati savā saulītē. Viņa noņēma ziemeļlāča ādas cepuH un novilka briežādas kažociņu.

«Brrr!.. Māmiņai bijusi taisnība, ka tas dzeltenais bumbu­lis īsti labi tomēr nesilda…»

- Kaut arī mazā eskimosu meitene atkal aoģērbās diezgan žigli, tomēr, uz māju iedama, viņa jau pāris reižu nošķaudījās. Eskimosu meitenes ir veselīgas un izturīgas, bet iesnas viņa tomēr bija noķērusi.

Otrā rītā pēc Ziemassvētkiem, kad eskimosu meitene pa­modās, turēdama cieši sev piespiestu dzeltenzeltīto bumbuli, viņa juta vieglu, patīkamu smaržu. Šī smarža nāca no viņas mazā, apaļā saules gabaliņa.

«Varbūt pamēģināt?» — mazā eskimosu meitene nodomāja

un sāka lupināt. Kripatiņa pēc kripatiņas, kumosiņš pēc kumo­siņa pazuda viņas mutē.

Cik tas bija gards! Savā mūžā viņa neko tik smaržīgu un saldu nebija ēdusi.

Pēc dažām dienām mazā eskimosu meitene atkal sastapa jūras teliņu.

«Nu, kas no jauna?» — jūras teliņš apvaicājās.«Kā klājas tavam saules gabaliņam?»

«Es viņu apē'du!» — mazā eskimosu meitene priecīgi sacī­ja. «Paldies tev!»

«Ja man palaimēsies, es tev uz nākamajiem Ziemassvētkiem vēl kaut ko garšīgu sameklēšu,» — apsolīja jūras teliņš.

«Nē, nē, vecīt,» — Ziemassvētku vecīša sieva teica. «Tu šo­vakar nekur nevari iet. Nemaz nerunā.»

«Kas par muļķībām,» — Ziemassvētku vecītis tielējās pre­tī. «Man ir jāiet un es iešu. Es vēl nevienus Ziemassvētkus ne­esmu palaidis garām. Ko tad bērni teiks?»

«Nu tad laid mani,» — sacīja Ziemassvētku vecīša sieva. «Tu taču esi tā saaukstējies, ka nevari istabu atstāt. Gan es tāpat visu izdarīšu. Es jau tev palīdzēju visas dāvanas kārtot un labi zinu, kam kas jāatdod.»

«Ko nu niekus runā!» — Ziemassvētku vecītis nebija pie­runājams. «Vai tad tu proti ar grožiem rīkoties un ziemeļbrie­žus izvadīt caur pilsētas šaurajām ielām? Visur tagad savil­kuši elektrības, un telegrāfa, un tālruņa vadus tā, ka namiem ne klāt tikt. Nē, nē, tas nav sieviešu darbs. Gan es palikšu vesels. Sataisi tik man labi karstu tēju ar citronu un avenēm, es vēl minūtes piecas te pie krāsniņas nosnaudīšos un tad došos ceļā.»

Ziemassvētku vecīša sieva neteica vair^ne vārda, tikai maisīja tēju. Viņai acis bija tādas šķelmīgas. Es domāju, ka viņa tur pielika klāt ne tikai citronu un avenes, bet arī kaut ko citu, jo Ziemassvētku vecītis, iedzēris tēju, gulēja un vēl sāka šņākt.

Ziemassvētku vecīša sieva pa to laiku klusiņām un ātri rī­kojās pa istabu. Viņa savilka mugurā visādus adītus, siltus apģērba gabalus un visbeidzot — bērniem labi pazīstamo Zie­massvētku vecīša sarkano kažoku. Uzlikusi galva Ziemassvētku vecīša cepuri ar balto malu, viņa izšmauca pa durvīm.

Klap, klap, klap, ziemeļbriežu nagu klaboņa viegli noska­nēja uz cietās sniega sērsnas.

Klap, klap, klap, jau skanēja pēc brītiņa no laba attāluma.

Bet Ziemassvētku vecītis saldi gulēja savā šūpuļkrēslā pie krāsns.

Kad viņš pamodās, ārā jau bija gluži satumsis. Viņš no sā­kuma nemaz nevarēja attapties, kur atrodas, tad uztrūkās kā­jās un metās pa durvīm laukā uz ziemeļbriežu stalli.

Stallis bija tukšs.

Sniegs sniga lielām pārslām. Ziemassvētku vecītis bija ārkārtīgi uztraukts. Ko nu darīt? Otru kamanu un otra pāra ziemeļbriežu viņam nebija, un kājām iedams viņš jau nu ne­nonāks pie bērniem ātrāk par savu sievu.

Ziemassvētku vecītis piezvanīja pa tālruni Sniega Karalie­nei. Allaž Sniega Karaliene bijusi laipna un izpalīdzīga, var­būt arī šoreiz izlīdzēs.

«Jūsu Karaliskā Augstība,» — sacīja Ziemassvētku vecītis, «man ir lielas nepatikšanas. Mana sieva ir aizbraukusi ar vi­sām Ziemassvētku dāvanām, jo es biju mazuliet apslimis, bet es baidos, ka viņa ar tiem briežiem nu nekā netiks galā. Ka tik pa ceļam nenotiek kāda nelaime!»

«Ak tu mī un žē!» — iesaucās Sniega Karaliene. «Pagaidi drusku, es ievākšu ziņas.»

Sniega Karaliene uzdeva savam Visu Jautājumu Noskaidro­šanas nodaļas vadītājam uzlikt visstiprākās radiovideotelesko- piskās brilles un apskatīties, kas notiek pasaulē.

Pēc pāris minūtēm ziņa bija klāt.

«Tava sieva ir aizķērusies aiz telegrāfa vadiem, aizjūgs un brieži — viss vienā juceklī un mudžeklī. Ko tu gribi, lai es tagad daru?» — Sniega karaliene vaicāja Ziemassvētku vecī­tim.

«Vai, vai…», — Ziemassvētku vecītis nopūtas. «Ko tad citu vairs var darīt, kā tie vadi jāgriež pušu. Lielās vadu grieža­mās šķēres ir zem kamanu sēdekļa, bet mana sieva jau to ne­zina.»

«Vai lai es viņai to paziņoju?» — Sniega Karaliene pra­sīja.

«Ja nu Jūsu Augstība būtu tik laipna…» — Ziemassvētku vecītis lūdza.

Pa to laiku Ziemassvētku vecīša sieva jutās ļoti nelaimīga. Ziemeļbrieži raustījās un spārdījās, viņa pati bija iesprūdusi kamanas starp davanu maisiem un nevarēja izkļūt laukā.

Lielas sniega pārslas krita viņai uz deguna. Viena uzsēdās uz pašas auss. Ziemassvētku vecīša sieva jau pacēla roku, lai šo sniegpārslu nokratītu.

«Pag, pag, tu nesaspied mani!» — teica kāda smalka bal- stiņa. «Ta tu ar mani neapejies! Es esmu Karalienes ziņnesis.»

Mazs balts vīriņš nolēca no Ziemassvētku vecīša sievas auss un ieleca kamanās. Viņš bija veikls un kustīgs, augumā gan maziņš gluži kā sniegpārsla, bet ar diezgan skanīgu balsi.

«Paskaties zem kamanu sēdekļa!» — viņš nokomandēja un tūlīt pazuda. Nu skaidrs, ka viņam nebija nekādas patikas te ilgi uzkavēties vējā un aukstumā, kad mājās, Sniega Karalie­nes pilī, visi jau pulcējās pie svētku eglītes.

Ziemassvētku vecīša sieva atrada lielās šķēres, pārgrieza vadus un atbrīvoja ziemeļbriežus.

Kaut arī ar krietnu novēlošanos, bērni tovakar dāvanas tomēr saņēma.

Laimīgi izdalījusi visus maisus tukšus, Ziemassvētku vecīša sieva atgriezās mājās. Jūs varat gan iedomāties, cik dusmīgi viņu tur saņēma.

«Vakarnakt laikam bijusi liela vētra,» — sprieda, cilvēki otrā rītā. «Re, kā vadi saraustīti…»

Kad Sniega Karalienei to pastāstīja Visu Jautājumu No­skaidrošanas nodaļas vadītājs, viņa esot gardi smējusies.

Uz pakalna stāvēja sniegavīrs, ar seju uz saules rieta pusi. Tas bija skaists sniegavīrs, stalts kā karavīrs, tikai daudz resnāks. Divi stikla gabali viņam spīdēja tur, kur acis. Par degunu viņam bija iesprausts burkāns, un vairāki melni ogles gabaliņi iezīmēja muti. Rokā tas turēja resnu, zarainu kūju.

Bet drēbju gan viņam nebija, pat cepures nē, un vējš kal­na galā pūta tik ass un griezīgs.

«Vai, cik auksti! Es esmu sasalis ledū!» — sniegavīrs tei­ca. «Bet tur pamalē, kur tas sarkanais mākonis, tur gan iz­skatās tik jauki un silti…»