SNIEGAVĪRS

«Es esmu tikpat kā no jauna piedzimis!» — kādu vakaru Ziemassvētku vecītis sacīja savai sievai. «Kas to būtu domā­jis!»

īsi pirms Ziemassvētkiem kādā rītā Ziemassvētku vecīti pa­modināja tāda kā taure.

«Tu-tū!» — kaut kas taurēja pie mājiņas.

Ziemassvētku vecītis piegāja pie loga. Kā jums šķiet, ko viņš tur ieraudzīja? Mazu, skaistu automobīli!

Pie stūres sēdēja Asskatis, viņam blakus — skaistā lau- miņa Rītarasa.

Ziemassvētku vecītis pakratīja ar pirkstu:

«Nu, nu, brauc prātīgi! Ja pārāk trakosi, iešausi vēl grāvī!»

«Tu-tū!» — Asskatis notaurēja vēlreiz.

Rītarasa izkāpa un ienāca paviesoties, bet Asskatis vēl gribēja pavizināties savā jaunajā mašīnā.

Kamēr Ziemassvētku vecītis ar Ritarasu dzēra tēju, ārā atskanēja kaut kāda dūkoņa.

Debesīs brauca Ātrītis ar paštaisītu lidmašīnu. Nonācis virs Ziemassvētku vecīša pagalma, Ātrītis kaut ko paķimerēja savā lidmašīnā, abi spārni,sakļāvās un lidmašīna gluži kā tāda va­bole lēni slīdēja lejup un skaisti nolaidās tieši Ziemassvētku vecīša sievas zirņu dobē. Par laimi, zirņi jau sen rudenspusē , bija novākti.

Bet vislielākais pārsteigums nāca pievakarē.

Ieradās Dzirdītis un atstiepa lielu kasti.

«Lūdzu visus uz koncertu!» — teica Dzirdītis. «Pēc maza brītiņa viss būs gatavs.»

Dzirdītis bija paaicinājis sev līdzi arī Zirnekli, tas veikli rapoja pa Ziemassvētku vecīša istabas sienu uz augšu un leju un vilka kaut kādus tīklus. Dzirdītis skrūvēja savai kastei klāt tādus kā spoguļus, lielākus un mazākus.

«Bērniem mēs gatavosim un dāvināsim līdzīgus mūzikas aparātus, tikai mazākus,» — sacīja Dzirdītis. — «Bet tev būs šis te, pats labākais. Palūkojies — ja nospiež te to melno po­gu, tad viņš spēlē deju mūziku un saucas radio. Ja pavelk uz augšu šo te puļķīti un savieno kopā ar Zirnekļa darināto an- tēnu, tad spogulis sāk dzirksteļot un spīdēt. Pagaidi vēl mazu- liet, un spogulī parādīsies bilde ar gluži kā dzīviem dejotā­jiem. Ja kāds neprot pareizi dejot, lai skatās un taisa pakaļ. Tas saucas televizors un ir izgudrots tieši tāpēc, lai visi varē­tu iemācīties pareizi un skaisti dejot. Bet ja šo te apaļo kār­biņu piespiež pie auss, tad tas viss saucas par tālruni un tu varēsi aprunāties ar visiem, ar ko vien vēlēsies. Katram rū­ķim mājā pie gultas būs tāds tālrunis, un Jēzuliņam arī tu varēsi piezvanīt ikreiz, kad būs kaut kas jānoskaidro.»

Ziemassvētku vecītis to gribēja tūlīt pārbaudīt. Bet viņam ! nācās labu brītiņu pagaidīt, jo klausuli pacēla Pēteris un sa­cīja, ka Jēzuliņš pašlaik stiprinot pie debesīm klāt savu nesen nospodrināto zvaigzni un vajadzēšot tikmēr paciesties.

Kad Jēzuliņš beidzot pienāca, viņa balss skanēja tik jaut- i ri kā vēl nekad. Viņš vaicāja Ziemassvētku vecītim:

«Nu ko, vai arī tagad tu vēl gribi atteikties no sava amata?»

«Nē, es esmu to lietu pārlicis un domāju, ka vēl jau kādus simt vai pārsimt gadus varēšu pastrādāt.* Rūķi un laumiņas arī man labi palīdz. Paklausies, kā viņi strādā!»

Tālruņa klausulē patiesi bija dzirdami sprakšķi un burkšķi, j Tā kā zāģa dziesma, tā kā āmura klaudzieni, tā kā vīles čirk- stoņa.

Ir Jaungada priekšvakars, un Iksis, Riksis un Biksis sēž savā būdiņā, kas līdz pat jumtam ieputināta mīkstā, dzirkstošā sniegā. Ārā ir auksts, bet būdiņā ir silts. Visas četras sienas izgreznotas ar skujiņām, bet uz galda nolikta liela, apaļa kū­ka. Visapkārt gar ārmalu kūkai Iksis, Riksis un Biksis ir sa­spraudījuši mazas svecītes, tās viņi drīz iedegs.

Iksis, Riksis un Biksis šovakar rīko viesības.

Tuk! Tuk! Tuk!

Klau, tur jau pirmais ciemiņš klauvē pie durvīm.

«Iekšā!» — iksis, Riksis un Biksis visi trīs sauc reizē, visi trīs viņi skrien atvērt un visi trīs, klupdami un krisdami, cits citam pa kājām pidamies, metas pie durvju kliņķa.

Pirmie atnācēji ir Bolacis un Visgribis, nūja, šie abi rūķi jau dzīvo tepat vistuvāk kaimiņos. Cik tad te ko nākt, bet tik un tā abiem vaigi sarkani. Acis skraida uz visām pusēm un, protams, tūlīt pamana kūku. Bolacis un Visgribis ir ļoti ēde­līgi rūķi.

«Ak Iksi, Riksi un Biksi, kāda jums ir skaista kūka!» — Bolacis un Visgribis spiežas tik tuvāk pie galda. «Laikam jau ļoti garšīga, ko?»

«Re, Visgribi, ko es pamanīju!» — Bolacis no sajūsmas lē­kā uz vienas kājas. «Tas taču būs ķīselis, vai ne? Tur, tur, ta­jā lielajā bļodā!»

Bolacis paceļ degunu uz augšu un osta gaisu. «Tas ir ze­meņu ķīselis,» — viņš priecīgā balsī uzsauc.

Visgribis tikmēr soļo ap galdu un skaita mazās piparkūku sirsniņas, kas noliktas tur, kur būs katram ciemiņam jāsēž. Viņš grib saskaitīt, cik viesu šovakar gaidāmi.

Pie durvīm atskan skaļš rībiens. Ak nē, tas tomēr ir klau­vējiens, bet varen skaļš gan. Ar milzīgu blaukšķi durvis at­veras, pirms vēl kāds paspējis muti atvērt, lai aicinātu nākt iekšā. Pāri slieksnim jau nāk kareivis sarkanā mundierī un melnā, augstā cepurē, kā sper soli, tā grīda norīb. Vēl nesen viņš bija tikai rotaļu zaldātiņš, bet kādu nakti aizbēga kopā ar laumiņām un tagad apsargā laumiņu karalienes pili.

«Labvakar visapkārt!» — viņš sauc skaļā un jautrā balsī. Nopietns viņš ir tikai tad, kad stāv sardzē, bet visu pārējo laiku — bezbēdīgs un vieglprātīgs. «Es atvedu pilnas ragavas ar ciemiņiem!»

Kareivis pieturēja durvis un pasniedza roku pretī, jo paš­laik nāca iekšā laurniņa Delfīnija. Vasarās Delfīnija līksmoja un rotaļājās ar puķēm, bet ziemā viņai bija garlaicīgi, tāpēc tā gaidīt gaidīja, vai kāds nerīkos viesības.

Vectēvs Viendienis kā allaž bija ieradies kopā ar savu ka­ķi Murkšķi. *

Kad ciemiņi bija mazliet apsildījušies, sākās spēles un ro­taļas. Viņi ķēra vistiņas, gāja kurpniekos un pastniekos, jaut­rības un joku bija bez gala.

Beidzot visi bija piekusuši un apsēdās tēju dzert.

Iksis, Biksļs un Riksis aizdedzināja visas krāsainās svecītes un sagrieza kūku gabalos.

«Kūkā ir iecepts pārsteigums,» — saka Riksis un viltīgi pamirkšķina ar aci. «Kam tas kritīs, tas nākamgad varēs par velti ahbraukt uz mēnesi un atpakaļ.»

Visgribis paķer vislielāko kūkas gabalu, cerēdams, ka tad nu viņam varētu būt vislielākā cerība dabūt pārsteigumu.

Visi ciemiņi ēd kūku, ka čāpst vien. Iksis, Biksis un Riksis ēd'lēnām un prātīgi, lai pārsteigumu nenoritu.

«Man ir, man ir!» — iesaucas Delfīnija. Viņas kūkas gaba­lā kaut kas mirdz, spožā papīriņā ietīts. Iksis, Biksis un Rik­sis redz un pazīst jau pa gabalu — tā ir biļete braucienam uz mēnesi. Kamēr Delfīnija priecājas un visiem rāda, ko atradusi, tikmēr pie ārdurvīm atkal klauvē.

Riksis steidzas atvērt.

Tavu prieku! No kaimiņu ciema, cauri vai pus mežam, at­braukusi vecmāmuļa Circiņa. Tagad viņa stāv uz sliekšņa ar milzīgu kurvi rokā.

«Man nāca ausīs, ka jūs šovakar te rīkojot viesības,» — saka vecmāmuļa. «Iznāca uz šo pusi braukšana, domāju, jā­iegriežas paraudzīties. Man te kurvī ir šis tas jums noderīgs. Ar sarkanajām lentēm apsietās, ņemiet vien ņemiet, tās ir dā­vanas. Bet ar zilajām lentēm apsietās, lūk, šīs te, tās ir vēlē­šanās.»

Visi sastājās rindā un pēc kārtas bāza roku kurvī.

Delfīnija bija pirmā. Viņa izvilka paciņu, apsietu ar sarka­nu lentīti. Rūpīgi saiņoja vaļā. Tas bija mazs zelta būrītis ar vēl mazāku, koši dzeltenu putniņu.