Alans Milns: Vinnijs Pūks un viņa draugi

Tas bija balons!

— Ak vai! — noelsās Sivēns. — Ak vai manu, vaimanu, vaimandieniņ, vai! Viss pagalam! Atpakaļ iet ir jau par vēlu, un cita balona man arī nav... Bet varbūt ēzelītim ne sevišķi patīk baloni?

Un tā nu viņš bēdīgi rikšoja tālāk, līdz nonāca strautmalā, kur vēl arvien, galvu nokāris, stāvēja ēzelītis I-ā.

— Labrīt, I-ā! —Sivēns uzsauca.

— Labrīt, labrīt, Sivēntiņ, — sacīja I-ā. — Ja šis rīts vispār ir labs. Par ko es šaubos. Bet tam jau nav nekādas nozīmes, — viņš piebilda.

— Daudz laimes dzimšanas dienā! — tuvāk pienācis, novēlēja Sivēns.

— I-ā pacēla acis no strauta, kurā bija tik sērīgi spoguļojies, un neizprotoši skatījās uz Sivēnu.

— Ko tu teici? — viņš jautāja.

— Daudz laimes...

— Vienu brīdi!

Grīļodamies uz trim kājām, viņš pūlējās ceturto kāju pacelt pie auss. — Vakar es tā izdarīju, — viņš paskaidroja, kad bija nokritis zemē jau trešo reizi. — Tas ir pavisam viegli. Un tad es labāk dzirdu... Tā, gatavs ir! Nu, ko tu man gribēji sacīt, Sivēntiņ? — jautāja I-ā, paslējis ausi ar pakavu.

— Daudz laimes dzimšanas dienā! — Sivēns atkārtoja.

— Tu man to saki?

— Nu protams, I-ā.

— Manā dzimšanas dienā? -Jā.

— Tātad man ir īsta dzimšanas diena — kā visiem?

— Jā, un es tev atnesu dāvanu.

I-ā atņēma labo pakavu no labās auss un ar lielām grūtībām pacēla kreiso pie kreisās auss.

— To man vajadzētu dzirdēt ar otru ausi arī, — viņš teica. — Atkārto, lūdzu.

— Dāvanu! — kliedza Sivēns.

— Arī man? -Jā.

— Manā dzimšanas dienā?

— Protams, I-ā.

— Un mana dzimšanas diena patiešām būs kā īsta?

— Jā. Es atnesu tev balonu.

— Balonu? — jautāja I-ā. — Tu teici: balonu? Tas ir tāds krāsains bumbulis, kas lido pa gaisu? Prieks un gaviles, vai ne? Mēs dejojam un dejojam, un citus neievērojam...

— Jā, bet es baidos... man ļoti žēl, I-ā... bet, kad es skrēju pie tevis ar balonu, es pakritu.

— Vai, Sivēntiņ, cik nelaimīgi tev tas atgadījies. Tu pārak ātri skrēji, ko? Vai tu stipri sasities, Sivēntiņ?

— Nē. Bet es... bet man, I-ā... saplīsa balons.

Iestājās ilgs, nepatīkams klusums.

— Mans balons? — I-ā beidzot jautāja. Sivēns pamāja ar galvu.

— Mans dzimšanas dienas balons?

— Jā, — Sivēns iešņukstējās. — Te nu tas ir. Daudz laimes dzimšanas dienā... — Viņš pastiepa ēzelītim mitro lupatiņu.

— Tas ir balons? — I-ā izskatījās mazliet pārsteigts. Sivēns pamāja ar galvu.

— Mana dāvana? Sivēns atkal pamāja.

— Balons? — Jā.

— Paldies, Sivēn, — teica I-ā. — Neņem, lūdzu, ļaunā, — viņš turpināja, — bet kādā krāsā šis balons bija, kad tas vēl bija balons?

— Sarkanā.

— Es taisni tā domāju... Sarkans, — viņš pie sevis murmināja. — Mana mīļākā krāsa... Un cik liels tas bija?

— Gandrīz tikpat liels kā es.

— Es jau domāju... Gandrīz tik liels kā Sivēns, — viņš bēdīgi runāja. — Mans mīļākais lielums. Jā, jā...

Sivēns jutās bezgala nelaimīgs un nezināja, ko teikt. Viņš jau pavēra muti, lai sacītu vismaz kaut ko, bet tūlīt iedomājās, ka nekas labs viņam no tādas sacīšanas neiznāks. Šajā brīdī strauta otrā krastā atskanēja priecīga balss. Tas bija Pūks.

— Daudz laimes dzimšanas dienā! — Pūks kliedza, aizmirsis, ka ir to jau vienreiz teicis.

— Paldies, Pūk, man jau ir, — I-ā drūmi atbildēja.

— Es atnesu tev mazu dāvanu! — jautri paziņoja Pūks.

— Man jau ir, — teica I-ā.

Pūks pašlaik brida pāri strautam pie ēzelīša, bet Sivēns, galvu priekškājās iespiedis, sēdēja maliņā un klusi šņukstēja.

— Tas ir ļoti noderīgs podiņš, — Pūks sacīja. — Lūdzu! Un virsū ir rakstīts: «Ļoti daudz laimes dzimšanas dienā vēlē Pūks.» Tā tur ir rakstīts! Un iekšā vari likt, ko gribi! Paskaties!

Kad I-ā ieraudzīja podiņu, viņš apskurba no prieka.

— O! — viņš iesaucās. — Es tur varēšu ielikt savu balonu!

— Nē jau, I-ā, — sacīja Pūks. — Baloni ir par lieliem, lai tos varētu glabāt podiņos. Balonu vajag turēt aiz aukliņas vai...

— Tikai ne manējo, — I-ā lepni atbildēja. — Paskaties, Sivēn! — Un, kad Sivēns paskatījās uz viņu ar saraudātām acīm, I-ā paņēma zobos balona skrandiņu un rūpīgi ielika to podiņā, tad tikpat uzmanīgi izvilka to laukā un nolika zemē, tad atkal lika podiņā un atkal ņēma laukā...

— Patiešām! — iesaucās Pūks. — Iet gan iekšā!

— Patiešām! — iesaucās Sivēns. — Un nāk ārā!

— Redziet nu! — I-ā teica. — Iet iekšā un nāk ārā tik labi, ka labāk nevajag.

— Es ļoti priecājos, ka man ienāca prātā uzdāvināt tev noderīgu podiņu, kurā tu vari likt, ko gribi, — laimīgi sacīja Pūks.

— Un es atkal priecājos, — Sivēns tikpat laimīgi piebilda, — ka man ienāca prātā uzdāvināt kaut ko tādu, ko tu vari ielikt noderīgajā podiņā.

Bet I-ā neklausījās. Viņš ņēma balonu ārā, lika atkal iekšā un bija tik laimīgs, cik vien tas iespējams.

— Un es viņam neko neuzdāvināju? — Kristofers Robins bēdīgi jautāja.

— Kā tad ne, — es atbildēju, — tu ēzelītim uzdāvināji... man piemirsās... dažus...

— Es viņam iedevu krāsu kasti, lai viņš var krāsot.

— Pareizi.

— Bet kāpēc es viņam to neiedevu jau no paša rīta?

— Tev bija ļoti daudz darba, rīkojot viņam viesību galdu. Tur bija torte ar glazūru, trim svecēm un viņa vārdu, kas bija uzrakstīts uz tortes ar rožaina cukura burtiem, un...

— Jā, es atceros, — sacīja Kristofers Robins.

Liekas, neviens nezināja, no kurienes viņi uzklīda, bet klāt viņi bija. Pa Mežu staigāja Kenga un Mazulītis Rū. Kad Pūks jautāja Kristoferam Robinam, kā viņi te nokļuvuši, Kristofers Robins atbildēja: — Vistaisnākajā ceļā, ja tu saproti, ko tas nozīmē, Pūk. — Un Pūks, kas to nesaprata vis, izvairīgi norūca: — O! — Tad viņš divas reizes pakratīja galvu un piebilda: — Vistaisnākajā ceļā! Skaidrs!

Un Pūks gāja apciemot savu draugu Sivēnu, lai uzzinātu, ko Sivēns par to domā. Pie Sivēna viņš satika Trusīti. Tā nu viņi apsprieda jautājumu trijatā.

— Redziet, kas man visā šajā lietā sevišķi nepatīk, — teica Trusītis. — Mēs te dzīvojam Mežā: tu, Pūk, un tu, Sivēn, un es, un tad pēkšņi...

— Un I-ā, — sacīja Pūks.

— Un I-ā, un tad pēkšņi...

— Un Pūce, — piebilda Pūks.

— Un Pūce, un tad pavisam negaidot...

— Ak, un I-ā, — teica Pūks. — Es biju viņu aizmirsis.

— Mēs te dzīvojam Mežā, — Trusītis ļoti lēni un svinīgi teica, — mēs visi kopā, un tad mēs pēkšņi kādu rītu pamostamies, un ko mēs redzam? Mēs redzam starp mums Savādu Dzīvnieku. Dzīvnieku, par ko mums pat dzirdēt nav gadījies! Dzīvnieku, kas staigā apkārt ar savu ģimeni kabatā. Iedomājieties, ka es sāktu staigāt ar savu ģimeni kabatā! Cik kabatu man vajadzētu?

— Sešpadsmit! — teica Sivēns.

— Septiņpadsmit, vai ne? — Trusītis piekrita. — Un vēl vienu mutautiņam, tātad astoņpadsmit. Astoņpadsmit! Astoņpadsmit kabatu vienā uzvalkā! Galvu var pazaudēt!

Iestājās ilgs un domīgs klusums... un tad Pūks, kurš jau labu brīdi bija raucis pieri, sacīja: — Man iznāk piecpadsmit.