Alans Milns: Vinnijs Pūks un viņa draugi

Kenga piekrita, ka tā laikam patiešām būs, un sacīja, ka viņiem vajadzētu dot jaunatnākušajam radiniekam kādu vārdu.

— Sauksim viņu par Pūteli, —ierosināja Kristofers Robins. — īsi un skaidri: Henrijs Pūtelis.

Tikko tas bija nolemts, Henrijs Pūtelis izrāvās no Kengas ķepam un nolēca uz grīdas. Durvis, viņam par lielu atvieglojumu, Kristofers Robins bija atstājis vaļā. Nekad savā mūžā Henrijs Pūtelis Sivēns nebija tik ātri skrējis, viņš apstājās un atvilka elpu, nonācis gandrīz jau pie savas mājas.

Kādus simt jardus (*angļu garuma mērs, vienāds ar 91,4cm) no tās viņš nolikās zemē un velšus vēlās līdz pašām durvīm, lai atkal būtu patīkami pierastā Sivēna krāsā...

Tā Kenga un Rū palika Mežā. Un katru otrdienu Rū pavadīja ar savu sirdsdraugu Trusīti, katru otrdienu Kenga pavadīja ar savu sirdsdraugu Pūku, mācīdama viņu lēkāt ķenguru modē, un katru otrdienu Sivēns pavadīja ar savu sirdsdraugu Kristoferu Robinu. Tā viņi visi atkal bija laimīgi.

Kādā jaukā dienā Pūks čāpoja uz Meža vidu, lai paskatītos, vai viņa draugs Kristofers Robins vēl lāčus arī atceras. Šī rīta brokastis ēdot (pieticīga, maza uzkoda ar marmelādi, uztrieptu vienam vai diviem medus šūnu gabaliņiem), viņam pēkšņi bija iešāvusies prata jauna dziesma. Tā sākās šādi:

Šo rindu izdomājis, Pūks pakasīja pakausi un pie sevis noprātoja: «Tas ir ļoti labs sākums dziesmai, bet kas nāks tālāk?» Viņš divas vai trīs reizes mēģināja nodziedāt: «Lai dzīvo sveiks!» — bet tas neko nelīdzēja. «Varbūt labāk izklausītos ja es dziedātu: «Sveiks lai dzīvo Lācis...» Pūks domāja. Viņš dziedāja tā, bet labāk nebija. «Nu ko,» viņš nolēma, «es dziedāšu pirmo rindu divreiz, un, ja dziedāšu to ļoti ātri, varbūt izrādīsies, ka es jau esmu sācis dziedāt arī trešo un ceturto rindu, nepaspēdams ne padomāt, un tad tā būs Laba Dziesma. Tātad:

Pūkam tik ļoti bija iepatikusies šī dziesma, ka viņš to dziedāja gandrīz visu ceļu, bet tad attapās. «Ja es to dziedāšu vēl ilgāk,» viņš domāja, «tad vēders būs tukšs un pēdējā rinda vairs neskanēs pareizi.» Tāpēc viņš pēdējo rindu sāka dungot tāpat vien, bez vārdiem.

Kristofers Robins sēdēja ārā pie savas mājas durvīm un vilka kājas Lielos Zābakus. Tikko Pūks bija ieraudzījis Lielos Zābakus, viņš saprata, ka nu jānotiek Piedzīvojumam, tāpēc viņš noslaucīja medaino degunu ar ķepas virspusi un sakopās, cik glīti vien varēdams, lai izskatītos gatavs uz visu.

— Labrīt, Kristofer Robin! — viņš braši uzsauca.

— Sveiks, Lāci Pūk! Es nevaru dabūt šos zābakus kājās.

— Tas ir slikti, — teica Pūks.

— Vai tu nevarētu būt tik laipns un atspiesties man pret muguru? Es velku tik stipri, ka citādi krītu atpakaļ.

Pūks nosēdās, ieurba kājas zemē un cieši atspiedās pret Kristofera Robina muguru. Kristofers Robins savukārt cieši atspiedās pret Pūka muguru un vilka, un vilka, kamēr uzvilka zābaku.

— Tas nu ir nodarīts, — sacīja Pūks. — Ko mēs darīsim tālāk?

— Mēs visi dosimies Ekspedīcijā, — teica Kristofers Robins, kad bija piecelies un nopurinājis putekļus no drānām. — Paldies, Pūk.

— Iesim Ekspotīcijā? — Pūks dedzīgi jautāja. — Man liekas, es vel nekad tur neesmu bijis. Kur tā Ekspotīcija ir?

— Ekspedīcija, vecais, dumjais Lāci! Tur ir iekšā «ks» saproti?

— Jā, — teica Pūks, — zinu. — Bet viņš nezināja vis.

— Mēs iesim atklāt Ziemeļpolu.

— Ā! — sacīja Pūks. — Un kas ir Ziemeļpols? — viņš vaicāja.

— Tā ir tāda lieta, ko atklāj, — nevērīgi paskaidroja Kristofers Robins, lai gan viņam pašam tas nebūt nebija īsti skaidrs.

— Ā! Es saprotu, —teica Pūks. —Lāči arī var to atklāt?

— Protams, ka var. Un citi arī var — Trusītis, Kenga, visi. Jo ta ir Ekspedīcija. Tāpēc jau to sauc par Ekspedīciju, ka visi iet garā rindā. Tu labāk pasaki citiem, lai viņi sataisās, kamēr es apskatos, vai mana šautene ir kārtībā. Un katram jāņem līdzi Provīzija.

— Kas jāņem?

— Ēdamlietas.

— Ā! — Pūks nopriecājās. — Man izklausījās, ka tu teici Provīzija. Es iešu un viņiem pasacīšu. — Un viņš lāčoja projām.

Pirmo viņš satika Trusīti.

— Sveiks, Trusīti— viņš iesaucas. — Tas esi tu?

— Izliksimies, ka ne, — atbildēja Trusītis, — un paskatīsimies, kas no tā iznāk.

— Man jānodod tev ziņa.

— Es Trusītim pasacīšu.

— Mēs visi ejam Ekspotīcijā ar Kristoferu Robinu!

— Kas tā tāda ir?

— Man liekas, kaut kas laivai līdzīgs, —teica Pūks.

— Ā! Laivai līdzīgs...

— Jā. Un ar to mums vajadzēs atklāt Polu vai ko citu. Jeb varbūt Olu? Šā vai tā, bet mēs ejam to atklāt.

— Tu domā — mēs patiešām atklāsim? — jautajā Trusītis.

— Jā. Un vēl katram jāņem līdzi Pro — lietas, ko ēst. Gadījumā, ja mēs gribēsim tās ēst. Es tagad iešu pie Sivēna. Kengai tu pateiksi, jā?

Viņš atstāja Trusīti un steidzās uz Sivēna māju. Sivēns sēdēja mauriņā pie savām durvīm un laimīgi pūta uz pienenes galviņu, zīlēdams: šogad — nākošgad — citugad — nekad... Nupat viņš bija uzzinājis, ka «nekad», un nu mēģināja atcerēties, ko īsti viņš bija vēlējies, cerēdams, ka tā nebūs bijusi pārāk skaista vēlēšanās. Tajā brīdī parādījās Pūks.

— Klausies, Sivēn! — uztraukti paziņoja Pūks. — Mēs ejam Ekspotīcijā, visi, visi, ar lietām, ko var ēst. Kaut ko atklāt!

— Ko atklāt? — Sivēns bažīgi apvaicājās.

— Tāpat vien kaut ko.

— Neko plēsīgu?

— Kristofers Robins par plēsīgumu neko neteica. Viņš tikai sacīja, ka tur iekšā ir «ks».

— Ja kis kis, tad nekas, — nopietni teica Sivēns. — Ka tikai nekož un neskrāpē. Bet, ja mēs ejam kopā ar Kristoferu Robinu, man vispār nekas nav pretim.

Nepagāja ilgs laiks, kad visi bija gatavi, sapulcējušies Meža vidū, un Ekspotīcija varēja sākties. Pa priekšu gāja Kristofers Robins ar Trusīti, tad Sivēns ar Pūku, tad Kenga ar Mazulīti Rū kabatā, tad Pūce, I-ā un, beidzot, garā virtenē visi Trusīša radi un draugi.

— Es viņus neesmu aicinājis, — Trusītis nicīgi nosprauslojās. — Viņi paši atnāca. Viņi vienmēr tā dara. Lai viņi iet Ekspotīcijas galā aiz I-ā.

— Ja kāds grib zināt, — iebilda I-ā, — tad tas krīt uz nerviem. Man nav nekāda prieka iet tajā Ekspo, vai kā nu Pūks to nosauca. Es atnācu tikai pienākuma pēc. Bet klāt es esmu, un, ja man jābūt Ekspogalā, vai kā nu to sauc, tad ļaujiet man būt galā. Ja katru reizi, kad man iegribēsies drusciņ apsēsties un atpūsties, man vispirms vajadzēs izslaucīt no zāles duci Trusīša mazāko radu un draugu, tad tas vairs nav nekāds Ekspo — vai kā nu to sauc —, bet Spiedzieni un Kviecieni. Pieminiet manus vārdus!