Alans Milns: Vinnijs Pūks un viņa draugi

Ja jums ir gadījies lasīt citas grāmatas par Kristoferu Robinu, jūs varbūt atcerēsieties, ka viņam reiz bija gulbis (vai arī gulbim bija Kristofers Robins, es īsti labi nezinu) un ka šo gulbi viņš sauca par Pūku. Tas bija ļoti sen, un šķiroties mēs vārdu paņēmām līdzi, jo nospriedām, ka gulbim tas vairs nebūs vajadzīgs. Toties vēlāk, kad mūsu Lācis ieminējās, ka viņš arī gribētu sev īstu vārdu, tādu — kā nevienam citam, Kristofers Robins, galvu nelauzīdams, paziņoja, ka šis vārds ir Vinnijs Pūks. Un tā tas palika. Nu jūs zināt, kā radies Pūks, un es varu pastāstīt, kā radies Vinnijs.

Dzīvot Londonā un laiku pa laikam neaiziet uz Zooloģisko dārzu vispār nav iespējams. Bet vai visi māk to pareizi darīt? Daži sāk no sākuma, ko sauc par Ieeju, tad skrien, ko kājas nes, gar visiem būriem uz Izeju — un cauri ir. Prātīgs cilvēks iet tieši pie sava vismīļākā zvēra un paliek tur. Tāpēc arī Kristofers Robins, Zooloģiskajā dārzā nonācis, tūlīt dodas pie lāčiem. Viņš pačukst dažus vārdus trešajam uzraugam pa kreisi, durvis atveras, mēs ejam pa tumšiem gaiteņiem un stāvām kāpnēm, kamēr nonākam pie zināmā būra. Būris atsprāgst vaļā, no tā izveļas kaut kas brūns un spalvains, un Kristofers Robins ar laimīgu kliedzienu «Lācīt!» metas pūkaina apkampienos. Lāču māti sauc par Vinniju, kas lieku reizi pierāda, cik ļoti šis vārds piederas lāčiem vispār. Dīvainā kārtā mēs nevaram atcerēties tikai vienu: lācim dots Vinnija vārds par godu Pūkam vai Pūka vārds par godu Vinnijai? Mēs kādreiz to zinājām gan, nu esam aizmirsuši...

Tik tālu bija uzrakstīts, kad no pagaldes izbāza šņukuru sivēns un aizvainoti iekviecās: «Bet es?» — «Dārgo Sivēn,» es atbildēju, «visa grāmata būs par tevi.» — «Nekā, par Pūku,» viņš tiepās. Jūs, protams, esat uzminējuši, ko Sivēns ņēmis ļaunā. Viņš dusmojas, ka Lielais Ievads runā tikai par Pūku vien.

Labi, būsim taisnīgi. Mēs neslēpjam, ka Pūks ir mūsu mīlulis, tomēr Sivēnam ir savas priekšrocības, kuru nav Pūkam. Pūku, piemēram, nepaņemsi uz skolu līdzi tā, lai neviens to neuzzinātu, bet Sivēns ir tik mazs, ka viņu var ielikt kabatā, un grūtā brīdī, kad nav īsti skaidrs, cik ir divreiz septiņi — divpadsmit vai divdesmit divi, kļūst vieglāka sirds, slepus paglaudot viņa muguru. Reizēm Sivēns izlien no kabatas un ilgi sēž pie tintnīcas, skatīdamies tintē, tāpēc izglītība viņam augstāka nekā Pūkam, bet Pūks to neņem pie sirds. — Vienam galvā smadzenes, otram — zāģu skaidas, — viņš saka, un taisnība vien ir.

Bet nu arī citi sāka jautāt: «Un mēs?» Tāpēc prātīgāk būs pielikt punktu Ievadam un ķerties tieši pie grāmatas.

A. A. Milns

Bums! Bums! Bums! — viens nāk pa kāpnēm lejā. Pakaļkājas viņam gaisā, pakausis — bums! bums! — sitas pa pakāpieniem, jo Kristofers Robins velk viņu aiz priekšķepas. Cik viņam zināms, nekādas citas iespējas tikt pa kāpnēm lejā nav, kaut gan reizēm liekas, ka ir un viņš šo iespēju atrastu, ja vien varētu kādu mirkli nebumsīties un par to padomāt. Bet padomāt nevar — bums! bums! —tāpēc skaidrs, ka laikam nav vis. Šā vai tā, bet nu viņš ir lejā. Iepazīstieties ar Vinniju Pūku!

Dzirdot šo vardu pirmoreiz, es jautāju, kā butu jautājis ikviens no jums: — Vai tad viņš ir meitene?

— Nē, — atbildēja Kristofers Robins.

— Tad kāpēc tu sauc viņu meitenes vārdā par Vinniju?

— Es nesaucu.

— Bet tu nupat teici...

— Es teicu, ka viņš ir Vinnijs Pūks. Vai tu nezini, ko tas nozīmē, ja vārdam galā «s»?

— Pareizi, pareizi, — es attapos un ceru, ka jūs attapāties tikpat ātri, jo vairāk nekādu paskaidrojumu nebūs.

Reizēm, kad Vinnijs Pūks ticis pa kāpnēm lejā, viņš grib rotaļāties, bet reizēm viņam labāk patīk mierīgi sēdēt pie uguns un klausīties kādu stāstu. Šovakar...

— Ko tu mums stāstīsi? — jautāja Kristofers Robins.

— Kas man būtu jāstāsta? — es apvaicājos.

— Tu vari pastāstīt kaut ko jauku Vinnijam Pūkam?

— Domāju, ka varu, — es teicu. — Kādi stāsti Pūkam patīk?

— Par viņu pašu. Jo viņš ir tāds lācis.

— Ā, es saprotu.

— Kaut ko jauku, jauku.

— Jāpamēģina, — es sacīju. Un tad es mēģināju.

Reiz senos, senos laikos, varbūt pat tik ļoti senos kā pagājusī piektdiena, Vinnijs Pūks pavisam viens dzīvoja mežā zem vārda Sanders.

— Ko tas nozīmē «zem vārda»? —jautāja Kristofers Robins.

— Tas nozīmē, ka šis vārds bija rakstīts ar zelta burtiem uz durvju plāksnītes. Plāksnīte bija augšā, un pats viņš dzīvoja apakšā.

— Vinnijam Pūkam tas nebija īsti skaidrs, — sacīja Kristofers Robins.

— Nu man ir, — noņurdēja Pūks.

— Labi, tad stāstīšu tālāk, — es teicu.

Kādu dienu pastaigādamies viņš iznāca klajumā, kas bija pašā meža vidū, bet pašā klajuma vidū bija liels ozols, un pašā ozola galā kaut kas skaļi dūca.

Vinnijs Pūks nosēdās zem koka, saņēma galvu abās ķepās un sāka domāt.

Pirmā doma bija tāda: «Šī dūkšana kaut ko nozīmē. Nevar taču dūkt tāpat vien, lai tas neko nenozīmētu. Ja es dzirdu dūkšanu, tad ir kāds, kas dūc, un viņam ir savi iemesli dūkt. Bet es zinu tikai vienu iemeslu: ja tu dūc, tad tāpēc, ka tu esi bite.»Viņš atkal ilgi domāja un teica: — Cik es zinu, vienīgais iemesls būt par biti ir medus vākšana.

Nu Pūks cēlās kājās un sacīja: — Un vienīgais iemesls vākt medu ir, lai es to apēdu. — Tā nospriedis, viņš sāka rāpties kokā.

Viņš kāpa un kāpa, un kāpa, un kāpa, un kāpdams viņš dziedāja pie sevis medus dziesmiņu, kas skanēja apmēram tā:

Viņš pakāpās vēl kādu gabaliņu... un vēl kādu gabaliņu... un tad vēl mazliet augstāk. Pa to laiku viņam ienāca prātā cita dziesma:

Tik augstu rāpdamies, Pūks jau bija krietni noguris un tāpēc dziedāja Žēlabu Dziesmu. Viņš bija gandrīz klāt, un ja vēl pakāptos uz tā tur zariņa...

KRAKŠ!

— Glābiet! — noelšas Pūks, atsizdamies pret zaru, kas bija kādas desmit pēdas zemāk.

— Ja es nebūtu... viņš teica, ietriekdamies nākamajā zarā, vēl kādas divdesmit pēdas zemāk.