Alans Milns: Vinnijs Pūks un viņa draugi

— Man tas arī patīk, — teica Kristofers Robins, — bet tomēr vislabāk man patīk darīt Neko.

— Kā tu dari Neko? — jautāja Pūks pēc ilgām un pamatīgām pārdomām.

— Ļoti vienkārši. Kad es taisos to darīt, kāds parasti jautā: «Ko tu domā darīt?» Un es viņam atbildu: «Neko!» Pēc tam es eju un to daru.

— Ā, es saprotu, — nedroši teica Pūks.

— Pašlaik mēs darām Neko.

— Es saprotu, — atkārtoja Pūks.

— Tas nozīmē, ka mēs tāpat vien ejam, klausāmies, cik mežā ir kluss un ka neko nevar dzirdēt, un ne par ko nebēdājam.

— Ā! — teica Pūks.

Tā viņi gāja, domādami par Šo un To, līdz sasniedza Meža vidū apburto vietu, ko sauc par Komandtiltiņu. Te auga sešdesmit-un-nezin-cik augstu priežu, un Kristofers Robins zināja, ka šī vieta ir apburta, jo nevienam nebija izdevies saskaitīt, vai te ir sešdesmit trīs vai sešdesmit četri koki, pat ja apsēja aukliņu katram saskaitītam kokam. Un tāpēc, ka šī vieta bija apburta, te neauga, kā citur Mežā, irbulenes, papardes un virši, bet biezi nodīdzis mauriņš, mīksts, līdzens un zaļš. Tā bija vienīgā vieta Mežā, kur varēja savā nodabā sēdēt un sēdēt, neceļoties tūlīt augšā un neskrienot paskatīties, kas notiek citur. Te sēžot varēja vērot visu plašo pasauli līdz pat tai vietai, kur tā aizsniedz debesis, un, lai kas plašajā pasaulē notiktu, no Komandtiltiņa to varēja redzēt.

Tad Kristofers Robins sāka stāstīt Pūkam par Cilvēkiem, ko sauc Karaļi un Karalienes, un par citiem, ko sauc Aģenti, un par vietu, ko sauc Eiropa, un par salu jūras vidū, kur nepiestājas neviens kuģis, un kā var iztaisīt Sūkņa Pumpi (ja grib), un kad Bruņiniekus Iesvēta par Bruņiniekiem, un kādas mantas nāk no Brazīlijas. Pūks, atspiedies pret vienu no sešdesmit-un-nezin-cik priedēm un salicis rokas uz vēdera, sēdēja un klausījās, pa reizei iesaukdamies: «O!» — un: «Es to nemaz nezināju!» —un domāja, cik labi būtu, ja viņam galva būtu Īstas Smadzenes un viņš tik daudz zinātu. Pa to laiku Kristofers Robins bija visu izstāstījis un apklusis un sēdēja, skatīdamies plašajā pasaulē un vēlēdamies, kaut vienmēr tā būtu.

Bet Pūks domāja savas domas un pēkšņi jautajā Kristoferam Robinam:

— Vai tas ir Augsts Gods būt tādam Bruņiniekam, par ko tu stāstīji?

— Kādam? — izklaidīgi pārvaicāja Kristofers Robins, kurš pašlaik domāja kaut ko citu.

— Kas uz zirga, — Pūks paskaidroja.

— Bruņiniekam?

— Pareizi, bruņiniekam, — teica Pūks. — Es domāju, vai tas ir tikpat Augsts Gods kā būt Karalim, Aģentam un citiem, ko tu nosauci?

— Gluži tik augsts gods kā karalim tas nav, — atbildēja Kristofers Robins. Redzēdams, ka Pūks izskatās vīlies, viņš piebilda: — Bet augstāks nekā Aģentiem.

— Vai Lācis var būt Bruņinieks?

— Protams, ka var, — teica Kristofers Robins. — Es tevi tūlīt iesvētīšu. — Viņš paņēma žagariņu, uzsita Pūkam pa plecu un sacīja: — Celies, Ser Pūk fon Lāci, uzticamākais no visiem maniem bruņiniekiem!

Pūks piecēlās, atkal apsēdās un teica: — Paldies! — kā pieklājas, kad esi iesvētīts par Bruņinieku. Viņš iegrima pussnaudas sapnī, kurā viņš, Sers Pumpis, Sers Brazīlija un Aģenti dzīvoja Mežā ar zirgu un bija (izņemot Aģentus, kas baroja zirgu) ļoti uzticami bruņinieki Labajam Karalim Kristoferam Robinam. Laiku pa laikam viņš miegaini papurināja galvu un pie sevis noteica: — Nē, kaut kas tur nesanāk... — Pūks sāka domāt par visām tām brīnumainajām lietām, ko Kristofers Robins gribēs viņam izstāstīt, kad atgriezīsies no turienes, uz kurieni bija sataisījies aiziet. Pūks jau tagad bēdājās, ka viņš ir tikai Lācis ar Zāģu Skaidām Galvā un viņam būs ļoti grūti kaut ko saprast. — Bet varbūt, — viņš skumīgi prātoja, — Kristofers Robins man neko vairs nestāstīs? — Un Pūks sāka domāt, vai Uzticams Bruņinieks vairs ir uzticams, ja viņam nestāsta visādas gudras lietas?

Un tad pēkšņi Kristofers Robins, kas, zodu plauksta atspiedis, sēdēja un skatījās plašajā pasaulē, ierunājās: — Pūk!

— Jā? — Pūks atsaucās.

— Redzi, kad es būšu... kad... Pūk...

— Jā, Kristofer Robin?

— Es vairs nevarēšu darīt Neko.

— Nekad? Nepavisam?

— Ļoti reti. Man nebūs laika.

Pūks gaidīja, ko Kristofers Robins sacīs tālāk, bet viņš klusēja.

— Jā, Kristofer Robin? — Pūks skubināja.

— Pūk, kad es būšu... nu, kad es nevarēšu darīt Neko, tu reizēm atnāksi šurp?

— Viens pats?

— Jā, Pūk.

— Un tu tad arī atnāksi?

— Jā, Pūk, noteikti. To es tev apsolu, Pūk.

— Tas ir labi, — teica Pūks.

— Pūk, apsoli tu arī, ka tu mani nekad neaizmirsīsi. Nekad, nekad. Pat ja man būs jau simt gadu.

Pūks brīdi padomāja.

— Un cik tad man būs gadu?

— Deviņdesmit deviņi.

Pūks pamāja ar galvu.

— Es apsolu, — viņš teica.

Vēl arvien skatīdamies plašajā pasaulē, Kristofers Robins pastiepa roku un saņēma Pūka ķepu.

— Pūk, — Kristofers Robins nopietni sacīja, — ja es... ja es nebūšu gluži... — Viņš apklusa un tad sāka vēlreiz: — Pūk, lai kas arī notiktu, tu sapratīsi, vai ne?

— Ko sapratīšu?

— Ak, neko! — viņš iesmējās un uzlēca kājās. — Ejam!

— Kur? — jautāja Pūks.

— Pasaulē! — teica Kristofers Robins.

Roku rokā viņi aizgāja. Bet, lai kurp viņi ietu, lai kas ar viņiem ceļa notiktu, pašā Meža vidū, apburtā vietā, kāds mazs zēns vienmēr rotaļāsies ar savu Lāci.

Alans Aleksandrs Milns

VINNIJS PŪKS UN VIŅA DRAUGI

1926/1928

No angļu valodas tulkojusi Vizma Belševica

1990