Alans Milns - Vinnijs Pūks un viņa draugi

— Vienu brīdi, — Pūks pacēla ķepu. — Ko tu teici, mums vajag darīt, lai to izdarītu? Tu nošķaudījies, un es nekā nesapratu. Atkārto, lūdzu.

— Es nešķaudīju.

— Šķaudīji gan, Pūce.

— Atvaino, Pūk, bet nešķaudīju vis. Neviens nevar nošķaudīties tā, lai pats to nepamanītu.

— Bet neviens nevar dzirdēt šķaudienu, ja kāds nav šķaudījis.

— Es atkārtoju. Pirmkārt izsludināt atlīdzību.

— Atkal tu šķaudi, — Pūks bēdīgi sacīja.

— Atlīdzību! — Pūce brēca. — Mums jāuzraksta zīmīte, lai paziņotu, ka mēs dosim kaut ko lielu tam, kas atradīs I-ā asti.

— Saprotu, saprotu. — Pūks pamāja ar galvu. — Bet, runājot par kaut ko lielu, — viņš sapņaini piebilda, — es katru rītu ap šo laiku esmu pieradis pie kāda maza... — Viņš ilgu pilnām acīm paskatījās uz bufeti Pūces viesistabas stūrī. — Pie kādas mazas lāsītes salda krējuma vai kaut kā cita, teiksim, maza šķīvīša medus...

— Nu redzi, — Pūce sacīja. — Tātad mēs rakstām šīs zīmītes un izspraužam pa visu mežu.

— Mazdrusciņ medus, — lācītis pie sevis murmināja, — vai nu jā, vai arī nē... neko darīt. — Viņš dziļi nopūtās un ļoti pūlējās saprast, ko Pūce viņam stāsta.

Bet Pūce tikai runāja un runāja — arvien garākos un garākos vārdos, kamēr atkal nonāca pie tā, ar ko bija sākusi, un paskaidroja, ka vienīgais cilvēks, kas var šos sludinājumus uzrakstīt, ir Kristofers Robins.

— Tas bija viņš, kas uzrakstīja man abas zīmītes durvīm. Tu tās redzēji, Pūk?

Pūkam nu jau labu laiku acis ciet vien lipa, un uz visu, ko Pūce sacīja, viņš pēc kārtas atbildēja tikai «jā» vai «nē». Tā kā pagājušo reizi viņš bija teicis «jā, jā», tad tagad nomurmināja — «nē, nepavisam», kaut gan nebija īsti sapratis, ko Pūce jautāja.

— Kā, patiešām tu neievēroji? — Pūce, mazliet izbrīnījusies, pārvaicāja. — Nu tad nāc un paskaties!

Viņi izgāja ārā. Pūks skatījās uz klauvējamo riņķi un zīmīti zem tā, viņš skatījās uz zvana auklu un zīmīti zem tās, un, jo ilgāk viņš skatījās uz zvana auklu, jo vairāk viņam likās, ka tā atgādina pavisam ko citu, iepriekš redzētu un pazīstamu.

— Glīta aukla, vai ne? — Pūce sacīja. Pūks pamāja.

— Šī aukla man kaut ko atgādina, — viņš teica, — es tikai nevaru iedomāties, ko īsti. Kur tu to dabūji?

— Pavisam nejauši atradu mežā. Tā karājās krūmā, un sākumā es nodomāju, ka tur kāds dzīvo, un piezvanīju, bet neviens neatsaucās, un tad es zvanīju vēlreiz, no visa spēka, un aukla notrūka. Es nopratu, ka tā nevienam nav vajadzīga, atnesu to mājās un...

— Pūce, tu esi kļūdījusies, — Pūks svinīgi teica. — Ir viens, kam šī aukla ļoti vajadzīga.

— Kam?

— I-ā. Manam dārgajam draugam I-ā. Viņš visai... Viņš visai to mīlēja.

— Mīlēja?

Viņš bija tai ļoti pieķēries, — Vinnijs Pūks bēdīgi nopūtās. To pateicis, viņš noņēma zvana auklu un aiznesa atpakaļ ēzelītim I-ā, un, kad Kristofers Robins bija atkal pienaglojis to īstajā vietā, I-ā spriņģoja pa mežu, vicinādams savu asti tik laimīgi, ka Pūks no sirds izpriecājās viņam līdzi. Pavisam saguris no līksmības, viņš steidzās mājas, lai mazliet iestiprinātos. Pēc pusstundas, muti slaucīdams, viņš lepni nodziedāja:

Kādu dienu, kad Kristofers Robins, Vinnijs Pūks un Sivēns tērzēdami ieturēja kopīgu launagu, Kristofers Robins izēda muti tukšu un tāpat, starp citu, piebilda: — Es šodien redzēju Milzu Lempi, Sivēn.

— Ko viņš darīja? — Sivēns apjautājās.

— Tāpat vien aizlempoja, — teica Kristofers Robins. — Jādomā, viņš mani nepamanīja.

— Es arī reiz redzēju, — Sivēns sacīja. — Vismaz man likās, ka tas bija viņš. Bet varbūt nebija. Nezinu.

— Es tāpat, — teica Pūks, domādams, kā tāds Milzu Lempis varētu izskatīties.

— Viņus nemaz tik bieži nedabū redzēt, — nevērīgi iebilda Kristofers Robins.

— Nav manīti, — teica Sivēns.

— Vismaz šajā gadalaikā ne, — Pūks sacīja.

Viņi pļāpāja par šo un par to, kamēr Pūkam un Sivēnam vajadzēja iet mājās. Čāpojot pa šauro taciņu gar Septiņjūdžu Mežu, viņi neko daudz nerunāja, bet, kad, pa akmeņiem laipodami un viens otru pieturēdami, bija tikuši pāri upītei un nonāca viršu laukos, kur varēja atkal draudzīgi iet blakus, viņi sāka runāties, un Sivēns teica: — Ja tu saproti, uz ko tas zīmējas... — Bet Pūks sacīja: — Es arī nupat par to domāju. — Un Sivēns sprieda: — Bet, no otras puses, Pūk, to vajag paturēt prātā. — Un Pūks piekrita: — Pareizi, Sivēn, kaut gan vienu brīdi es biju pavisam aizmirsis... Kad viņi bija nonākuši pie Sešām Priedēm, Pūks paskatījās apkārt, vai kāds nenoklausās, un ļoti svinīgā balsī paziņoja:

— Sivēn, es esmu apņēmies!

— Ko tu esi apņēmies, Pūk?

— Es apņēmos noķert Milzu Lempi.

To pateicis, Pūks vairākas reizes nopietni pamāja ar galvu un gaidīja, ka Sivēns iekliegsies: «Kā?» — vai: «Ko tu runā, Pūk?!» —vai kaut ko citu tikpat uzmundrinošu, bet Sivēns klusēja. Tas bija tāpēc, ka Sivēnam gribējās, kaut viņam pirmajam būtu ienācis prātā noķert Milzu Lempi.

— Es to izdarīšu, — veltīgi izgaidījies, turpināja Pūks, — ar Lamatām. Tām jābūt Ļoti Viltīgām Lamatām, tāpēc tev vajadzēs nākt man palīgā, Sivēn.

— Protams, Pūk, — Sivēns teica un jutās atkal laimīgs, — es palīdzēšu. — Tad viņš apvaicājās: — Kā mēs to izdarīsim? — Un Pūks sacīja: — Patiešām, kā? — Tad viņi abi apsēdās un sāka domāt.

Pūkam pirmā doma bija izrakt Ļoti Dziļu Bedri, un tad Milzu Lempis nāks un iekritīs Bedrē, un...

— Kāpēc? — Sivēns jautāja.

— Kas par kāpēc? — Pūks atjautāja.

— Kāpēc lai viņš iekristu?

Pūks paberzēja degunu ar ķepu un teica, ka Milzu Lempis varētu nākt, dungodams kādu dziesmiņu un skatīdamies gaisā, vai tikai netaisās uz lietu, un ka tā viņš nemaz nepamanīs Ļoti Dziļo Bedri, kamēr nebūs iekritis iekšā, un tad jau būs par vēlu.

Sivēns sacīja, ka tādas Lamatas esot gan ļoti labas, bet ja nu lietus jau līs?

Pūks bēdīgi paberzēja degunu un atzinās, ka par to viņš neesot padomājis. Bet tad viņš kļuva atkal priecīgs un teica — ja lietus jau līšot, Milzu Lempis varēšot skatīties gaisā, vai nesāk skaidroties, un nepamanīšot Ļoti Dziļo Bedri, kamēr nebūšot tur iekritis... Un tad jau, kā zināms, ir par vēlu.

Sivēns sacīja, ka nu viņam tā lieta ir skaidra un ka, pēc viņa domām, tādas Lamatas ir patiešām viltīgas.

Pūks bija ļoti lepns, dzirdēdams Sivēna uzslavu, un viņam sāka likties, ka Milzu Lempis ir jau gandrīz vai noķerts. Viņiem vēl vajadzēja izlemt tikai vienu: kur rakt Ļoti Dziļo Bedri?

Sivēns teica, ka vislabākā vieta būtu tur, kur tieši pirms iekrišanas stāvētu Milzu Lempis, tikai apmēram kādu metru nostāk.

— Bet tad jau viņš redzēs, ka mēs rokam, — iebilda Pūks.

— Ja viņš skatīsies gaisā, tad neredzēs vis.

— Bet, ja Milzu Lempis nejauši paskatīsies lejā, — Pūks teica, — viņam radīsies aizdomas. — Viņš ilgi domāja un beidzot skumji sacīja: — Tas nebūs tik viegli, kā man likās. Droši vien tāpēc Milzu Lempjus reti var noķert.