Alans Milns: Vinnijs Pūks un viņa draugi

— Vai tad es ko sliktu... — viņš taisnojās, apmezdams kūleni pret nākamo zaru, trīsdesmit pēdu zemāk, — es tikai gribēju... Man, protams, nevajadzēja, — viņš atzinās, izlidodams cauri sešām pazarēm.

— Un viss tikai tāpēc, es domāju, — Pūks nosprieda, kad pēdējais zars bija garām un viņš, trīs reizes apgriezies gaisā, beidzot iekrita ērkšķu krūmā, — tāpēc, ka esmu ļoti kārs uz medu. Vai dieniņ, vai!

Viņš izlīda no ērkšķu krūma, vilkdams laukā dzeloņus, kas bija sadūrušies degunā, un atkal sāka domāt. Pirmais, kas viņam ienāca prātā, bija Kristofers Robins.

— Vai patiešām es? — Kristoferam Robinam uztraukumā aizrāvās balss, jo viņš gandrīz neuzdrošinājās ticēt tādai laimei.

— Patiešām tu.

Kristofers Robins nekā vairs neteica, bet acis viņam pletās arvien platākas un vaigi piesarka.

Tā nu Vinnijs Pūks gāja pie sava drauga Kristofera Robina, kas dzīvoja aiz zaļām durvīm otrā meža malā.

— Labrīt, Kristofer Robin, — viņš teica.

— Labrīt, Vinnij Pūk, — tu atbildēji.

— Vai tev nav kāds balons?

— Balons?

— Jā. Es nupat vēl, šurp nākdams, domāju, vai Kristoferam Robinam ir kāds balons vai nav. Visu ceļu lauzīju galvu par baloniem.

— Kam tev vajadzīgs balons? — tu jautāji.

Vinnijs Pūks paskatījās apkārt, vai neviens nenoklausās, pielika ķepu pie mutes un aizžņaugtā balsī nočukstēja: — Medus!

— Vai tad kāds iet pēc medus ar balonu?

— Es eju, — sacīja Pūks.

Labi, ka dienu iepriekš tu biji viesībās pie sava drauga Sivēna un Sivēns katram ciemiņam uzdāvināja balonu. Tev tika liels, zaļš balons, bet vienam no Trusīša radiem liels, zils balons, kas palika pāri, jo Trusīša radinieks bija tik maziņš, ka vispār vēl pa viesībām nestaigāja, un tu pārnāci mājās ar abiem baloniem — zilo un zaļo.

— Kurš tev patīk labāk? — tu jautāji Pūkam. Viņš saņēma galvu ķepās un ilgi domāja.

— Kas ir galvenais, ejot pēc medus ar balonu? — viņš prātoja. — Galvenais ir, lai bites nepamana. Ja man būs zaļš balons, tas izskatīsies pēc koku lapām — un viņas neko nenojautīs. Ja man būs zils balons, tas izskatīsies pēc debesīm — un viņas atkal nenojautīs. Vajag tikai izvēlēties, kā būtu labāk.

— Bet vai bites neredzēs, ka zem balona esi tu?

— Varbūt redzēs, bet varbūt arī neredzēs, — teica Vinnijs Pūks. — Ar bitēm nekad neko nevar zināt. — Viņš brīdi padomāja un piebilda: — Es izlikšos par mazu, melnu mākonīti un piemānīšu bites.

— Tad labāk ņem zilo balonu, — tu teici.

Sacīts — darīts. Jūs paņēmāt zilo balonu un gājāt. Katram gadījumam tu paņēmi arī šauteni, kā tu to parasti dari. Pa ceļam Vinnijs Pūks uzmeklēja lielu peļķi un vārtījās pa dubļiem tikmēr, kamēr bija pavisam melns. Zem ozola tu piepūti balonu, cik vien lielu varēji, un Pūks tev palīdzēja turēt to aiz aukliņas. Tad tu aukliņu palaidi vaļā. Pūks ar balonu uzlidoja gaisā un palika karājamies pie pašas ozola galotnes, tikai labu gabaliņu nostāk.

— Urrā! — tu kliedzi.

— Vai nav vareni? — Vinnijs Pūks no augšas apvaicājas. — Pēc kā es izskatos?

— Pēc lāča, kas lido ar balonu, — tu atbildēji.

— Ko tu saki? — uztraucās Pūks. — Vai tad pēc maza, melna mākonīša zilās debesīs es neizskatos?

— Ne visai.

— Nu, nekas. Varbūt no šejienes izskatās citādāk. Un, ka jau es teicu, ar bitēm nekad neko nevar zināt.

Vēja, kas Pūku aizpūstu pie koka, todien nebija, un tā viņš palika gaisā karājamies. Viņš gan redzēja medu un saoda medu, bet klāt netika.

Pēc kāda laika viņš no augšas tevi uzrunāja.

— Kristofer Robin! — viņš skaļi čukstēja.

— Nu?

— Man liekas, ka bites ir aizdomīgas.

— Kāpēc tu tā domā?

— Es nezinu. Bet viņas izskatās aizdomīgas.

— Varbūt viņas jūt, ka tu gribi tikt pie medus?

— Droši vien. Ar bitēm jau nekad neko nevar zināt. — Kādu brīdi bija klusums, tad Pūks atkal pasauca tevi:

— Kristofer Robin!

— Jā!

— Tev ir mājas lietussargs?

— Liekas, ka ir gan.

— Lūdzu, atnes lietussargu un tad staigā ap koku, skaties augšā uz mani un saki: «Ai-ja-jā! Drīz būs lietus!» Ja tu to izdarīsi, tu palīdzēsi man piemānīt bites.

Tu pasmējies pie sevis un nodomāji: «Vecais, dumjais lācis!» Bet balsī to neteici, jo tu viņu ļoti mīli, un aizgāji pēc lietussarga.

— Beidzot! — no debesīm atskanēja Vinnija Pūka balss, tikko tu parādījies zem ozola. — Es jau sāku uztraukties. Nu es redzu pavisam skaidri, ka bites ir noteikti aizdomīgas.

— Taisīt lietussargu vaļā?

— Jā, bet pagaidi mazliet. Mums jābūt ļoti viltīgiem. Galvenais ir apmānīt bišu māti. Vai tu no apakšas redzi viņu?

— Nē.

— Žēl. Sāc vien staigāt šurp un turp ar lietussargu un saki: «Ai-ja-jā, tūlīt būs lietus!» Bet es darīšu visu, ko varu te augšā. Es dziedāšu Mazā Mākonīša dziesmu, kā pieklājas kārtīgam mākonim. Sāc!

Tad tu staigāji ap koku ar savu lietussargu un runāji, ka būs lietus, bet Vinnijs Pūks dziedāja tādu dziesmu:

Bet bites dūca aizvien aizdomīgāk. Vēl vairāk — dažas sāka riņķot ap mākonīti. Kamēr mākonītis dziedāja otro pantu, kāda bite pat nometās viņam uz deguna. Nometās un tūlīt aizlidoja.

— Kristofer! Vai! Robin! — iebrēcās mākonītis.

— Jā?

— Es te domāju un domāju, kamēr sapratu. Tās ir nepareizas bites.

— Patiešām?

— Galīgi nepareizas. Un tāpēc viņām noteikti ir nepareizs medus, vai ne?

— Nepareizs medus?

— Nu jā. Es domāju, ka man labāk jānāk lejā.

— Bet kā? —tu jautāji.

Par to Vinnijs Pūks nebija padomājis. Ja viņš palaistu aukliņu vaļā, tad nokristu, un bumsīšanās viņam pietika jau no pagājušās reizes. Viņš padomāja un teica:

— Kristofer Robin, tev vajadzēs sašaut balonu. Šautene tev ir?

— Protams, ka ir, — tu atbildēji. — Bet, ja es to darīšu, balons būs pagalam.

— Ja tu to nedarīsi, es būšu pagalam.

Kad jautājums bija nostādīts tā, tu saprati, ka cits nekas neatliek, rūpīgi notēmēji un izšāvi.

— Vai! — iekliedzās Pūks.

— Es netrāpīju? —tu jautāji.

— Nevar teikt, ka tu pavisam netrāpīji, — atbildēja Pūks, — bet tu netrāpīji balonam.

— Es ļoti atvainojos, — tu teici un izšāvi vēlreiz. Nu tu trāpīji balonam, gaiss lēnām nāca laukā, un Vinnijs Pūks laimīgi nolaidās zemē.

Tikai rokas viņam bija pavisam stīvas no ilgās turēšanās aukliņas galā. Veselu nedēļu viņš staigāja ar rokām gaisā, jo nevarēja tās nolaist, un, ja Pūkam uz deguna nosēdās muša, viņam vajadzēja aizpūst to projām ar pūšanu — pu! pu! Un es reizēm domāju, ka viņu varbūt arī tāpēc nosauca par Pūku.

— Stāsts ir beidzies? — jautāja Kristofers Robins.

— Šis stāsts ir beidzies, bet būs vēl citi.

— Par Pūku un mani?

— Par Sivēnu, Trusīti un jums visiem. Vai tad tu neatceries?

— Atceros gan. Bet, kad es ļoti, ļoti gribu atcerēties, es atkal aizmirstu.

— Tajā dienā, kad Pūks un Sivēns gribēja noķert Milzu Lempi...