Alans Milns - Vinnijs Pūks un viņa draugi

— Nu es saprotu, — sacīja Pūks.

— Pietiek jau ar to, — tik tikko valdīdams asaras, runāja I-ā, — ka es pats esmu nelaimīgs, bez dāvanām, bez dzimšanas dienas tortes un svecēm, bez kādas ievērības no savu draugu puses... Lai arī citi vēl būtu nelaimīgi šajā dienā...

Tas nu bija vairāk, nekā Pūks varēja izturēt.

— Pagaidi tepat! — viņš uzsauca ēzelītim un skrēja uz mājām, cik ātri vien varēdams, jo viņš juta, ka noteikti vajag atnest nabaga ēzelītim kaut vai kādu dāvanu tūlīt, lai pēc tam viņam būtu laiks izdomāt īsti labu dāvanu.

Pie savas mājas durvīm viņš ieraudzīja Sivēnu, kas veltīgi lēkāja gar zvanu, pūlēdamies to aizsniegt.

— Sveiks, Sivēn! — viņš teica.

— Sveiks, Pūk! — sacīja Sivēns.

— Ko tu te lēkā?

— Es gribu aizsniegt zvanu, — Sivēns atbildēja. — Es tāpat garāmejot pienācu...

— Ļauj, es tev palīdzēšu, — laipni piedāvājās Pūks un piezvanīja pie durvīm. — Es nupat biju pie I-ā, — viņš stāstīja, — un nabaga ēzelītim ir ļoti bēdīgs prāts, jo viņam ir dzimšanas diena, bet neviens par to neliekas ne zinis, un viņš ir pavisam drūms - tu jau zini, kāds I-ā vienmēr ir, — un viņš tur stāv, galvu nokāris, un... Kāds sliņķis te dzīvo, ka nevar vien pienākt pie durvīm? — Pūks piezvanīja vēlreiz.

— Bet, Pūk, — teica sivēns, — šī taču ir tava māja!

— Ā! Patiešām! —Pūks attapās. — Nu tad iesim iekšā!

Viņi iegāja. Pūka pirmās rūpes bija pārmeklēt savu pieliekamo, vai tur nav vēl paglabājies kāds medus podiņš. Viens podiņš tur tiešām atradās, un Pūks nocēla to no plaukta. — To es aiznesīšu ēzelītim, — viņš teica, — un uzdāvināšu dzimšanas dienā. Ko tu viņam dāvināsi?

— Vai mēs nevarētu šo podiņu dāvināt kopīgi, — Sivēns jautāja, — no mums abiem?

— Nē, — atbildēja Pūks. — Tas nebūs gluži labi.

— Nu ko, tad es uzdāvināšu viņam balonu. Man viens ir palicis pāri no viesībām. Es aizskriešu pakaļ, jā?

— Ļoti prātīga doma, Sivēn. Tā ir īstā dāvana, kas ēzelīti iepriecinās. Vai kāds vispār var justies neiepriecināts, ja viņam ir balons?

Tā viņi izšķīrās. Sivēns aizrikšoja uz vienu pusi, Pūks ar savu medus podiņu — uz otru.

Diena bija karsta un ceļš — tāls... Pūks vēl ne pusi nebija nogājis, kad viņu pārņēma ļoti savāda sajūta. Tā sākās ar deguna galiņu, tad kņudēdama laidās arvien zemāk un zemāk, līdz arī pēdas saka kņudēt.

Bija taisni tā, it kā iekšā viņam kāds sacītu: «Būtu laiks mazliet iestiprināties, Pūk...»

— Vai dieniņ, — teica Pūks, — es nemaz nezināju, ka ir jau tik vēls! Viņš apsēdās un noņēma podiņam vāku.

— Kāda laime, ka man ir medus līdzi, — viņš prātoja. — Ne katrs lacis, iziedams karstā dienā pastaigāt, iedomājas paņemt kaut ko uzkožamu. — Tā nopriecājies, Pūks ķērās pie medus poda.

— Pagaidi, pagaidi, — viņš gudroja, kad bija izlaizījis podiņu pavisam sausu, — uz kurieni es taisījos iet? Ak jā, pie ēzelīša!

Pūks smagi piecēla savu pilno vēderu.

Un tad pēkšņi viņš atcerējās. Viņš bija apēdis I-ā dzimšanas dienas dāvanu!

— Sasodīts! — bēdājas Pūks. — Ko nu lai dara? Man taču vajag viņam kaut ko uzdāvināt!

Labu laiku Pūks vispār nespēja domāt. Tad viņam ienāca prātā, ka galu gala tas ir ļoti glīts podiņš, pat ja tur iekšā nav medus, ka to var izmazgāt un vel palūgt kādu, lai uzraksta uz podiņa «Daudz laimes dzimšanas dienā». I-ā varētu likt podiņā, ko vien gribētu, jo podiņš ir saimniecībā derīga manta.

Šī doma nomierināja Pūku. Viņš pašlaik bija netālu no Septiņjūdžu Meža un nolēma iegriezties pie Pūces, kas tepat dzīvoja.

— Labrīt, Pūce, — viņš sveicināja.

— Labrīt, Pūk, —viņa atbildēja.

— Daudz laimes ēzelīša dzimšanas dienā! — sacīja Pūks.

— Ak tad viņam ir dzimšanas diena?

— Ko tu viņam dāvināsi?

— Un tu, Pūk?

— Es dāvināšu viņam saimniecībā derīgu podiņu, kur ielikt visādas lietas, un es gribēju palūgt...

— Šo te? — Pūce izņēma podiņu no Pūka ķepām.

— Jā, un es gribēju palūgt, lai tu...

— Kādam tajā podiņā ir bijis medus, — sacīja Pūce.

— Bet tur var glabāt visu ko, —Pūks nopietni paskaidroja. — Tāda manta vienmēr noder. Un es gribēju tevi palūgt...

— Uz podiņa vajag uzrakstīt «Daudz laimes dzimšanas diena».

— Taisni to es gribēju lūgt, — Pūks teica. — Es gan arī pats protu rakstīt, bet ar maniem burtiem vienmēr kaut kas notiek — tie lēkā un lēkā, kamēr salēkā nepareizās vietās. Vai tu varētu man te uzrakstīt «Daudz laimes dzimšanas dienā»?

— Ļoti glīts podiņš, — sacīja Pūce, apskatījusi to no visam pusēm. — Vai tā nevarētu būt kopīga dāvana? No mums abiem?

— Nē, — Pūks atbildēja. — Tas nebūtu īsti labi. Es tagad podiņu izmazgāšu, un tad tu varēsi uzrakstīt.

Kamēr Pūks cītīgi mazgāja un slaucīja podiņu, Pūce laizīja zīmuļa galu un gudroja, kā īsti jāraksta «dzimšanas diena».

— Vai tu lasīt proti, Pūk? — viņa bažīgi apvaicājas — Pie durvīm man ir klauvēšanas un zvanīšanas zīmītes, ko rakstīja Kristofers Robins. Vai tu varēji tās izlasīt?

— Kad Kristofers Robins man pateica, kas tur rakstīts, tad es varēju.

— Labi, tad es arī tev pateikšu, kas būs uzrakstīts uz podiņa, lai tu vari izlasīt.

Pūce sāka rakstīt un uzrakstīja tā:

DAUCT LAMU DZIŠINDIN DINĀĀ

Pūks sajūsmā acis vien iepleta.

— Te ir sacīts: «Daudz laimes dzimšanas dienā,» — Pūce nevainīgi noteica.

— Cik brīnišķīgi garš uzraksts! — iesaucās Pūks, kas juta lielu bijību pret gariem vārdiem.

— Nu, protams, jo te ir sacīts: «Ļoti daudz laimes dzimšanas dienā no sirds vēlē Pūks.» Paskaties, cik daudz zīmuļa man izgājis, lai uzrakstītu tik garu novēlējumu.

— O, patiešām, — teica Pūks.

Kamēr Pūces mājā tika sacerēts garais laimes vēlējums, Sivēns bija aizgājis uz savu māju un paņēmis balonu. Viņš nesa to, cieši piespiedis pie vēdera, lai balons neizspruktu un neaizlidotu projām. Sivēns ļoti steidzās, jo viņam gribējās nokļūt pie ēzelīša ātrāk par Pūku un pirmajam atnest dāvanu, it kā viņam neviens neko nebūtu teicis un dzimšanas dienu viņš būtu atcerējies pats no sevis.

Tā skriedams un iztēlodamies, cik priecīgs būs I-ā, Sivēns nemaz neskatījās zemē un nepamanīja, ka ceļā ir truša ala, paklupa un nostiepās garšļaukus ar degunu smiltīs.

BLAUKS!!!

Sivēns gulēja smiltīs, nesaprazdams, kas noticis. No sākuma viņam likās, ka visa pasaule uzsprāgusi gaisā, tad — ka gaisā uzsprādzis viņu Mežs, bet vēl pēc brīža —ka tikai viņš pats un ka nu viņš viens ir uzsviests kaut kur uz mēness un nekad vairs neredzēs ne Kristoferu Robinu, ne Pūku, ne I-ā. Beidzot viņš nosprieda: — Ja arī es esmu uz mēness, tad tāpēc vien man nav jāguļ visu laiku ar degunu smiltīs. — Sivēns bailīgi piecēlās un paskatījās apkārt.

Viņš vēl arvien bija Mežā!

— Neiedomājami! — viņš prātoja. — Kas tas varēja būt par sprādzienu? Es taču nebūtu kritis ar tik briesmīgu troksni. Un kur ir mans balons? Un kas tā par nožēlojamu, slapju lupatiņu, kas te pinas man pa kājām?