Alans Milns - Vinnijs Pūks un viņa draugi

Un tad Sivēnam ienāca prātā Gudra Ideja. Viņš aizies uz Sešām Priedēm tūlīt, ļoti piesardzīgi palūrēs Lamatās, lai uzzinātu, vai Milzu Lempis tur vispār ir. Ja būs, tad Sivēns ies atpakaļ un liksies gultā, bet, ja nebūs, tad ne.

Tā nospriedis, Sivēns devās ceļā. Brīžiem viņš bija cieši pārliecināts, ka Milzu Lempja bedrē nebūs, brīžiem atkal, ka noteikti būs, bet, jo tuvāk viņš nāca, jo skaidrāk zināja, ka lamatās kāds ir, tāpēc ka no bedres skanēja briesmīga milžošanās un lempjošanas.

— Vai dieniņ, vai dieniņ, vai dieniņ, — Sivēns klusītēm vaimanāja. Viņam gribējās bēgt, ko kājas nes. Un tomēr, ja reiz viņš bija pienācis tik tuvu bedrei, vajadzēja kaut ar vienu aci palūrēt, kā īsti tāds Milzu Lempis izskatās. Sivēns piezagās pie bedres malas un paraudzījās iekšā...

Visu šo laiku Vinnijs Pūks bija veltīgi pūlējies izvilkt galvu no meduspoda. Bet, jo vairāk viņš to purināja, jo ciešāk galva iesprūda.

— Sasodīts! — no poda skanēja Pūka balss. — Vai, glābiet! — Un bieža kunkstēšana: — O! O! — Viņš mēģināja podu pret kaut ko sasist, bet, tā kā viņš pats neredzēja, pret ko sit, tad nekas neiznāca. Pūks mēģināja izkāpt no bedres, bet acu priekšā viņam bija tikai poda mala un tā pati tumša, tāpēc viņš nevarēja atrast ceļu. Beidzot nelaimīgais Pūks pacēla podā iespīlēto galvu un izrēca skaļu un dārdošu Bēdu un Izmisuma rēcienu... un tas notika tieši tajā brīdī, kad Sivēns skatījās lejā.

— Palīgā! Palīgā! — iekviecās Sivēns. — Milzis! Briesmīgais Lempis! — Pa kaklu pa galvu Sivēns metās projām, brēkdams: — Palīgā, palīgā! Lusmīgais Lempis! Blies... blies... iesmīgais lempis! Lem... lem... lemzis! — Tā vaimanādams, viņš vienā rāvienā noskrēja visu ceļu līdz Kristofera Robina mājai un ieklupa pa durvīm istabā.

— Kaut kas noticis, Sivēn? — jautāja Kristofers Robins, kurš nupat tikai cēlās augšā.

— Smī!... — nokviecās Sivēns, aizelsies tā, ka gandrīz nevarēja parunāt. — Lemzis! Milpis! Milzu Lempis! — viņš beidzot izdvesa.

— Kur?

— Tur... — Sivēns pamāja uz Priežu pusi.

— Pēc kā viņš izskatās?

— Pēc... pēc... Tu nevari iedomāties, kas viņam par galvu, Kristofer Robin! Briesmīgi milzīgs nezinkas. Izskatās pēc milzonīgi briesmīga nezinkā... Pēc poda!

— Labi, — teica Kristofers Robins, uzvilkdams kurpes. — Iešu un paskatīšos pats. Nāc līdzi.

Kopā ar Kristoferu Robinu Sivēnam nebija bail, un viņi devās ceļā.

— Es viņu jau dzirdu, — bažīgi sacīja Sivēns, kad viņi bija pienākuši tuvāk. — Un tu?

— Es arī kaut ko dzirdu, — Kristofers Robins atbildēja.

Tas bija Pūks, kas dauzīja galvu pret priedes sakni, ko bija uztaustījis bedres sānā.

— Redzi! — Sivēns nočukstēja. — Vai nav briesmīgs? — Un viņš cieši ieķērās Kristofera Robina rokā.

Pēkšņi Kristofers Robins sāka smieties. Viņš smējās un smejas, un smējās, un, kamēr viņš smējās, Milzu Lempja galva nobrakšķēja pret priedes sakni, pods saplīsa — un parādījās Pūka galva.Tad Sivēns redzēja, kāds Muļķa Sivēns viņš ir bijis, un sakaunējās tā, ka tūlīt aizbēga uz mājām un nolikās gultā. Tagad viņam patiešam sāpēja galva. Bet Kristofers Robins ar Pūku devās ieturēt draudzīgas brokastis.

— Lāci, lāci, — teica Kristofers Robins, — kā es tevi mīlu!

— Es tevi arī, — Pūks sacīja.

I-ā, vecais, pelēkais ēzelis, stāvēja strautiņa malā un skatījās uz savu atspīdumu ūdenī.

— Nožēlojami, —viņš teica. —Tā nu tas reiz ir. Nožēlojami. Viņš pagriezās un lēnām pagājās pa strautmalu kādu gabaliņu uz leju, pārbrida strautam pāri un pa otru krastu atkal tikpat lēni atnāca atpakaļ. Tad viņš vēlreiz paskatījās ūdenī uz savu atspīdumu.

— Tā jau es domāju, — viņš teica. — Skaties, no kuras puses gribi, tas pats vien būs. Bet nevienam jau nav nekādas daļas. Kas tad viņiem? Bēdīgi. Ne vairāk, ne mazāk.

Ēzelītim aiz muguras nobrikšķējās papardes, un no krūmiem parādījās Pūks.

— Labrīt, I-ā, — teica Pūks.

— Labrīt, lāci, — I-ā drūmi atsaucās. — Ja šo rītu var saukt par labu. Par ko es šaubos, — viņš īdzīgi piebilda.

— Kas noticis, I-ā?

— Nekas, lāci, nekas. Visi jau nevar. Dažiem jau nepienākas. Un tur neko nevar darīt.

— Kas nepienākas? — Pūks apjucis paberzēja degunu.

— Līksmība. Visi tie «Tūdaliņ—tagadiņ» un «Zaļā dārzā bijām mēs».

— O! — teica Pūks. Viņš ilgi domāja un tad pajautāja: — Kas tas ir par dārzu?

— Labsirdība, — vēl drūmāk atbildēja I-ā. — Reti lietots svešvārds: «labsirdība». Es, protams, nežēlojos, bet tā nu tas reiz ir.

Pūks nosēdās uz liela akmens un pūlējās apdomāt, ko ēzelītis gribēja ar to sacīt. Tas izklausījās ļoti mīklaini, bet mīklas nebija Pūka stiprā puse, jo viņš jau bija tikai lācītis ar zāģu skaidām galvā. Tāpēc viņš nolēma uzdziedāt ēzelītim «Rabarberu rausi»:

Tā skanēja pirmais pants. Kad tas bija nodziedāts un I-ā savukārt nebija teicis, ka viņam šī dziesma nepatīk, Pūks visā sirsnībā nodziedāja ēzelītim arī otru pantu:

Ēzelītis vēl arvien neko neteica, un tāpēc Pūks omulīgi nodungoja arī trešo pantu:

— Pareizi, — I-ā teica. — Dziedi vien. Trādi-rīdi-ral-la-lā, viss ir jauks vasarā. Dziedi un līksmojies.

— Es līksmojos, — sacīja Pūks.

— Daži jau var. — Ezelītis nokāra galvu.

— Nē, patiešām, kas tev noticis?

— Vai tad kam būtu jānotiek?

— Tu izskaties tik bēdīgs, I-ā.

— Bēdīgs? Kāpēc lai es būtu bēdīgs sava dzimšanas dienā? Vai tad tā nav vislaimīgākā diena gadā?

— Tev ir dzimšanas diena? — Pūks, ārkārtīgi izbrīnījies, jautāja.

— Nu, protams, ka ir. Vai tad tu neredzi? Paskaties uz šīm dāvanām, ko esmu saņēmis. — Viņš pamāja ar priekškāju uz visām pusēm: — Paskaties uz dzimšanas dienas torti! Skaisti, vai ne, — ar svecēm un zemeņu glazūru!

Pūks skatījās pa labi un pa kreisi, pa kreisi un pa labi.

— Dāvanas? — jautāja Pūks. — Dzimšanas dienas torte? Kur tad?

— Tu tiešām neredzi?

— Nē, — Pūks sacīja.

— Es arī ne, — teica I-ā. — Tas bija tikai joks, — viņš paskaidroja. — Ha ha!

Pūks kasīja pakausi un bija galīgi apjucis.

— Tev pa īstam ir dzimšanas diena?

— Pa īstam.

— O! Nu tad daudz laimes dzimšanas dienā, I-ā!

— Daudz laimes tev arī, lācīt!

— Šī jau nav mana dzimšanas diena.

— Nē, mana.

— Bet tu teici: daudz laimes...

— Kāpēc ne? Tu taču negribēsi būt nelaimīgs manā dzimšanas dienā?