Dažādi autori: Burvju vijole. Ukraiņu tautas pasakas

Kungs varen nopriecājās, ka redzēs tētiņu, kas viņam bija atstājis mantojumā pilnu mucu zelta. Viņš pasauca dēlus un sacīja:

— Posieties, brauksim pie vectēva ciemos.

Kungi piebāza kules ar visādiem labumiem, savilkās svētku drānās un iejūdza puskarietē četrus zirgus.

— Ņem grožus, jo tu zini ceļu, — kungs Timofijam pavēlēja.

Zirgi aizauļoja tā, ka putekļi vien nokūpēja. Pēc dienas vai divām Timofijs tos apturēja pie elles durvīm.

— E-ē-ei! — viņš uzsauca.

Alas tumsā nožvarkstēja atslēga, un ārā izlēca vairāki velni uzreiz.

— Ko tev vajag, Timofij?

— Kungi grib tikt pie jums, pieņemiet, būs jaunie un vecie kopā.

Velni aiz lieliem priekiem palēcās, uzmeta kungam un tā dēlam vilku ādas un iestiepa viņus ellē.

Kad atkal nožvarkstēja atslēga, Timofijs iesēdās puskarietē, uzplīkšķināja ar pātagu un kā vējš laidās mājup pie sievas, pēc kuras jau bija noilgojies. Viņi laimīgi dzīvoja daudzus gadus, gādāja par bērniem un nekad tos nepameta.

Kādā ciemā dzīvoja kungs. Reiz viņš sacīja nabaga zemniekam:

— Tu esi gudrs vīrs. To nomanu jau pa gabalu.

— Mūsu pusē visi zemnieki ir gudri.

— Un kungi?

— Tā vien jau rādās, ka visi kungi ir prātiņu maizē apēduši, — zemnieks atteica.

Kungs padomāja, padomāja un tad jautāja atkal:

— Bet vai es esmu gudrs?

— Ej nu sazini, kungs! Jāpaskatās, jāpaklausās. Tad tikai varēs pateikt, kas jūs par putnu.

— Nu labi, tad sēdīsimies ratos un pabraukāsim pa pasauli. Un tu paskaties…

— Lai notiek, — zemnieks bija ar mieru.

Kāpa nu abi ratos un devās ceļā. Kur tik viņi nepabija!

Reiz vēlu vakarā iebrauca abi mežā. Tik tumšs bija, ka vai acī durams! Zemnieks mudīgi salasīja sausus zarus un iekūra uguni. Abi ar kungu apsēdās pie ugunskura un ēda vakariņas. Bet, kad bija paēduši, zemnieks piepeši pielēca kājās un — žviks! — iespruka salmos, kas bija izklāti ratos. Kājas vien palika laukā. Kungs pieiet pie ratiem un vaicā:

— Vīrs, kas noticis?

— Kuš.. — Re, kur lācis, slēpieties.

Kundziņš atskatījās un arī spruka salmos iekšā, domādams krūmos redzam lāci.

Bet zemnieks saka:

— Vai die, bijis nu mums kaut viens suns!

— Kālabad? — kungs jautā.

— Lāči baidās no suņa rejām. Kam jūs, kungs, nepaņēmāt suni līdzi? Nu vēl ne par šo, ne par to dabūsiet galu lāča ķetnās.

Kungs vairs tikko velk elpu. Bet tad viņam ienāca prātā padoms.

— Tu, vīrs, parej pats.

— Es nevaru, kungs. Man nav tādas balss. Vajag smalku — tādu kā jūsējā.

Kungs brītiņu pagudroja un tad lūkoja:

— Vau-vau-vau! Vau-vau-vau!

— Eku labi! Ja jūs, kundziņ, šitā vaukšķēsiet līdz pašam rītam, tad lācis nenāks ne tuvumā.

— Vau-vau-vau! Vau-vau-vau! — kundziņš rēja rejamo. Zemnieks aizmiga, bet kundziņš aizsmaka tā, ka vairs tikai smilkstēja vien.

Kad uzlēca saulīte, nabaga vīrs pamodās un vaicāja:

— Ko jūs smilkstat?

— Aizsmacis esmu, uz lāci riedams.

— Uz kādu lāci?

— Uz to, kas tur krūmos.

— Iesim, apskatīsim jūsu lāci…

Iegāja abi krūmos un atrada tur — vecu celmu. Kungs apgāja tam apkārt un aiz dusmām nospļāvās.

— Nu, ko tad lai saku par jūsu prātu? — zemnieks pasmīnēja.

Kundziņš uzšāva zirgiem ar pātagu un aizlaida, ka putekļi vien nokūpēja.

Bet nabaga vīrs smējās no visas sirds.