Dažādi autori: Burvju vijole. Ukraiņu tautas pasakas

Bet meita paņem biezputras bļodiņu un saka:

— Aiznesiet, tēt, šo bļodiņu kungam un sakiet tā: lai viņš uzar tīrumu, lai iesēj šo biezputru, lai no tās izaug prosa, lai nobriest, lai viņš to nopļauj, izkuļ un samaļ putraimus, ko barot cāļus, kuriem jāizšķiļas no šīm olām.

Vīrs aiznes kungam biezputras bļodiņu, atdod un saka tā, kā meita likusi.

Kungs skatījās, skatījās uz biezputru un tad ņēma un atdeva to suņiem. Tad sameklēja kaut kur linu stiebru, iedeva to vīram un teica:

— Aiznes šo stiebru savai meitai, lai viņa to izmērcē, izkaltē, izpaisī, savērpj un izauž simt olekšu audekla. Ja neizdarīs, kā teicu, būs slikti.

Iet atkal vīrs mājā raudādams. Ierauga to meita un jautā:

— Kam jūs, tēt, raudat?

— Kā lai neraudu? Re, kungs atsūtīja tev linu stiebru, lai tu to izmērcējot, izkaltējot, izpaisījot, savērpjot un izaužot simt olekšu audekla.

Mārīte paņēma nazi, aizgāja un nogrieza kokam sīku zariņu, iedeva zariņu tēvam un teica:

— Aiznesiet kungam, lai viņš no šā zariņa iztaisa man sprēslenīcu, ar ko linus savērpt.

Vīrs aiznesa arī kungam zariņu un izstāsta, ko meita likusi no tā iztaisīt. Kungs skatās, skatās, tad ņem un aizsviež zariņu, sevī spriezdams: «Šitā meita laikam nav vis no tiem, ko var apmuļķot…» Viņš pagudroja, pagudroja un tad saka vīram:

— Ej un teic savai meitai: lai viņa ierodas pie manis ciemos, bet lai ierodas ne kājām un ne braukšus, ne basām un ne apautām kājām, ne ar ciemkukuli, ne bez ciemkukuļa. Ja neizdarīs, kā liku, tad būs slikti!

Iet atkal tēvs raudādams uz māju. Pārnāk un saka meitai:

— Ko nu, meit, iesāksim? Paklausies, ko kungs tev lika darīt.

Un viņš izstāstīja meitai kunga rīkojumu. Mārīte atteica:

— Nebēdājiet, tēt, gan būs labi. Ejiet un nopērciet man dzīvu zaķi.

Tēvs aizgāja un nopirka dzīvu zaķi. Bet Mārīte vienā kājā uzāva cauru zābaku, otru kāju atstāja basu. Tad viņa noķēra zvirbuli, ņēma ragavas un iejūdza tajās āzi. Pasitusi zaķi padusē un zvirbuli satvērusi saujā, viņa iecēla vienu kāju ragavās, bet ar otru soļoja pa ceļu. Tā viņa ieradās kunga sētā, bet kungs, pamanījis viņu tā ierodamies, pavēl saviem kalpiem:

— Uzrīdiet viņai suņus!

Kalpi uzrīdīja Mārītei suņus, bet viņa palaida vaļā zaķi. Suņi aizjoza tam pakaļ un Mārīti atstāja mierā. Tad viņa iegāja istabā pie kunga, apsveicinājās un teica:

— Te jums, kungs, būs ciemkukulis. — Un sniedza kungam zvirbuli. Kungs pastiepa roku pēc zvirbuļa, bet tas — spurkš! — pa vaļējo logu laukā.

Tai pašā brīdī atnāk divi vīri, lai kungs izšķirot viņu strīdu. Kungs iziet lievenī un vaicā:

— Ko gribat, labie ļaudis?

Viens nu stāsta:

— Redziet, kungs, kā bija: mēs abi pārlaidām nakti druvā, bet, no rīta piecēlušies, ieraudzījām, ka manai ķēvei atskrējis kumeļš.

Bet otrs tūliņ pretī:

— Nekā, tie ir meli — manai ķēvei atskrējis kumeļš! Izšķiriet, kungs, mūsu strīdu!

Kungs pagudroja, pagudroja un tad teica:

— Atvediet šurp kumeļu un ķēves: pie kuras kumeļš skries, tai arī piederēs.

Atveda abas iejūgtās ķēves, palaida vaļā kumeļu. Bet abi saimnieki, raustīdami kumeļu katrs uz savu pusi, bija lopiņu tā sanerrojuši, ka tas vairs ir nesaprata, kur mukt, ņēma un aizskrēja pavisam projām. Nu vairs neviens nesajēdza, ko darīt, kā strīdu izšķirt. Bet Mārīte teica:

— Piesieniet kumeļu un ķēves izjūdziet un palaidiet vaļā: kura skries pie kumeļa, tā ari būs kumeļa māte.

Tā tūdaļ izdarīja. Palaida ķēves vaļā, viena aizskrēja pie kumeļa, bet otra palika stāvam.

Nu kungs redzēja, ka nekā nevarēja meitai padarīt, un atlaida viņu mājās.

Divi kazaki gāja reiz pa stepi, pagadījās pa ceļam koks, un viņi apsēdās pavēnī atvilkt elpu. Viens trinkšķina bandūru, otrs klausās. Te uzreiz viens ierunājas:

— Vai, brālīt, nu ir slikti! Nāve nāk!

Stepē, raug, viss jau iztālēm pamanāms.

— Un kas tad ir? — otrs atsaka.

— Viņa tak mūs nokaus! Muksim!

— Nē, brālīt, kazakiem mukt neklājas! Karsts arī kā ellē, ko tādā tveicē daudz paskriesi! Sēdēsim, kā sēdējuši. Vienreiz vien pasaulē esam nākuši, vienreiz vien arī jāmirst.

— Nu, ja tā, tad tā!

Sēd abi. Pienāk Nāve un saka:

— Labi gan, ka es jūs, pasaules klaidoņus, satiku. Nu būsiet gana dzīrojuši un priecājušies, gana zīda svārkus valkājuši, saldu vīnu baudījuši. Nu es jūs no pasaules aizvadīšu, ar izkapti galvu nocirtīšu!

— Cērt, cērt, — viens kazaks atbild, — tas ir tavā ziņā, tavā vaļā! Tikai atļauj man, žēlīgā kundzene, pirms nāves pīpi pakūpināt!

— Labi, — Nāve saka, — ja jau tu mani par žēlīgo kundzeni nogodēji, tad pīpē vesels!

Kazaks izvilka no kabatas pīpi un tad nu kūpināja, ka kūpināja! Tabaka viņam bija varen stipra, un, kā sāka dūms kūpēt un smirdēt, tā Nāve neizturēja — pakāpās tālāk nost.

— Tavu nelabu dūmu! — viņa saka. — Kā tu tādu nejaucību vari pīpēt?

— Ko lai dara, — kazaks atteic, — tāds mans liktenis!

Kad dūmi bija izklīduši, Nāve atkal pienāca klāt.

— Nu, izpīpējies esi, tagad jums abiem galva būs nost!

— Paga, žēlīgā kundzene, rādi man arī savu labu sirdi! — tagad iesāk otrs kazaks. — Atļauj man pirms nāves tabaku iešņaukt!

— Šņauc, — Nāve atļauj, — un nesaki, ka man cieta sirds.

Kazaks nu izvelk no kabatas tabakdozi, pagrābj šņauciena tiesu un prāto, kā piedabūt Nāvi, lai šī arī iešņauc. Ierauj viņš tabaku vienā nāsī, ierauj otrā, nokrekstas, jo tabaciņa varen laba: tur piemaisīti gan cemeriņi, gan estragons, pipari arīdzan piebērti, lai tabaciņa būtu stiprāka, lai kostu degunā.

— Kā tad ir, vai labi? — Nāve apvaicājas.

— Kā nu kuram! — kazaks atbild.

— Nuka, dod man arī palūkot! — Nāve lūdz.

— Še, ņem, žēlīgā kundzene!

Nāve kā iešņauca, kā sāka šķaudīt — pat izkapti izmeta no rokām!

— Ka tu izputējis, — viņa rājas, — cik tā ir nejauka! Vēl sliktāka nekā šie dūmi! Kā tu tādu nelabumu vari raut degunā?

— Redzi nu! — kazaks saka. — Visu mūžu dzīvoju vienās mokās, jo tāds mans liktenis! Jācieš vien ir…

— Ak šitā! — Nāve saka. — Nu, tad izkapti pret jums necelšu. Nomirt — tas ir nieks, bet palūko, kā tas ir — šķaudīt vēl gadus piecdesmit!

Rau, tā kazaki izglābās no drīzas nāves.

Reiz dzīvoja kāds nabaga puisis, ko sauca par Timofiju. Viņš bija sadomājis precēties. Meta acis gan uz vienu meitu, gan uz otru, taču neviena negribēja iet pie viņa par sievu, jo viņam nebija ne mājas, ne kūts, ne lopiņu, ko kūtī turēt.

Bet ciema nomalē bija tukšs klajums, ko neviens neara. Un Timofijs nolēma tur uzcelt kaut vai šādu tādu mājeli. Salasīja tīrumā klēpi saulgriežu kātu — un būdiņa gatava. Timofijs to glīti sakopa, izpušķoja ar ziediem, apkārt uztaisīja žogu. Tad sāka prātot, pie kuras meičas lai sūta preciniekus. Visu nakti negulēja, tikai prātoja. Bet no rīta sacēlās negants vējš un sagāza būdiņu, saulgriežu kātus izsvaidīdams uz visām pusēm.

Timofijs noskaities piedraudēja vējam:

— Paga vien, tagad iešu precībās pie tavas meitas!

Par atbildi noskanēja:

— O-hū-hū, na-ā-c! A-a-ha-ha, nā-a-c!

Puisis aizgāja uz ciemu pie ļaudīm un sacīja: