Dažādi autori: Burvju vijole. Ukraiņu tautas pasakas

Muļķi ielaida pilī. Viņš nostājās kara|a priekšā un sacīja:

— Augstais valdniek, es atnesu zaķi, lai tev būtu ko ēst. Karalim varen patika, ja viņam kaut ko dāvināja. Viņš saķēra zaķi aiz auss. Zaķis samiedza acis un saviebās, tomēr pacieta visu. Karalis sacīja muļķim:

— Tu esi prātīgs jauneklis. Likšu, lai svētdien man no tava zaķa pagatavo cepeti.

Muļķis aiznesa garausi uz zaķu aploku, un zaķis sacīja:

— Es izdibināšu, vai karalim nav meita, kas izdodama pie vīra. Pēc trim dienām atnāc pie šīs sētas.

— Labi, zaķīt, — muļķis atbildēja.

Pēc trim dienām viņš atnāca pie zaķu aploka. Zaķis pastāstīja:

— Ņem mani prom no šejienes. Es jau zinu, ka valdniekam ir meita, kam laiks precēties. Meita ir gauži skaista, bet neprot smieties. Karalis izziņojis, ka atdos meitu par sievu tam, kas viņu sasmīdinās.

Muļķis paķēra zaķi un kopā ar to aizbēga no pilsētas. Tur viņi aizņēma stūrīti zemes, no kārtīm saslēja būdiņu un sāka saimniekot.

Kādudien zaķis, pārstaigājis zemes gabaliņu, sacīja muļķim:

— Apsēj, brālīt, visu ar ķirbjiem.

Augu dienu muļķis kaisīja zemē ķirbju sēklas. Nepagāja ilgs laiks — un visapkārt saauga ķirbji, nevis parasti, bet gan tādi kā siena gubas. Muļķis saķēra galvu.

— Pasaulīt mīļo, kā es tos dabūšu mājā?

Zaķis viņu mierināja:

— Nebēdā, brālīt. Norauj tik vienam asti un pagrūd vieglītiņām. Redzēsi, kas notiks.

Muļķis nomierinājās. Iegāja ķirbju laukā, pirmajam, kas gadījās, norāva asti un pastūma uz priekšu! Ķirbis sāka ripot — un visi pārējie tam pakaļ. Tie aizripoja pie būdiņas. Bet ķirbju bija tik daudz, ka būdiņa to vidū pavisam pazuda. Muļķis, nesaprazdams, ko iesākt, vaimanāja atkal. Zaķis teica:

— Nebēdā, brālīt, rīt sanāks galvaspilsētas tirgoņi. Tev jāpatur tikai viens ķirbis.

Nākamajā dienā saradās tirgoņi. Saradās tāds pulks, ka uz vienu ķirbi iznāca divi pircēji. Pēc brītiņa pie būdas bija palicis viens ķirbis un kaudze naudas. Muļķis apsedza kaudzi ar ķirbju lakstiem un nolikās gulēt. No rīta zaķis viņu modināja: Posies, iesim atpakaļ uz galvaspilsētu. Varbūt kaut kur izprecināsim savu ķirbi. Palicis, eku, viens pats bez pāra.

— Lai notiek, kā tu, zaķīt, saki.

Muļķis piegrūda ķirbim pie sāniem, un tas sāka ripot uz priekšu. Tā viņi nonāca galvaspilsētā un staigāja tur no mājas uz māju. Katram kungam, ko vien satika, muļķis apvaicājās:

— Vai jums nebūtu glītas līgavas mūsu ķirbim?

Kungi acis vien blisināja un neatbildēja muļķim ne vārda. Viņš stūma ķirbi pie nākošajiem vārtiem un atkal jautāja:

— Vai jums nebūtu glītas meičas mūsu ķirbim?

Tā viņi nokļuva līdz karaļa pilij. Princese drūma un sapīkusi patlaban sēdēja pie loga. Ieraudzījusi atnācējus, viņa izskrēja pils sētā un vaicāja:

— Uz kurieni jūs veļat ķirbi?

— Gribam, eče, ķirbi apprecināt, tikai nevaram atrast glītu līgavu.

— Ha-ha-ha-ha! Hi-hi-hi-hi! — princese tā smējās, ka visi pils ļaudis saskrēja un brīnīdamies viņā noraudzījās.

— Par ko tu smejies, meit? — karalis taujāja.

— Āre, viņi grib ķirbi apprecināt, ha-ha-ha!

Zaķis sacīja muļķim:

— Ej karalim klāt un prasi princeses roku. Teic, ka tu esi iemācījis viņai smieties.

Paklausīdams zaķim, muļķis nostājās karaļa priekšā.

— Visugaišais valdniek, dod man savu meitu, jo es iemācīju viņai smieties.

Karalis nevarēja lauzt vārdu. Kad kāzas bija nosvinētas, muļķis kļuva par princi. Bet, kad vecais karalis nomira, muļķis uzkāpa tronī. Zaķis allaž bija viņam blakus un mācīja valdniekam prātu un saprašanu.

Reiz dzīvoja divi brāji — viens nabags, bet otrs bagāts. Vienudien bagātajam nez kā bija sameties žēl, ka nabaga brāļa bērniem nav ne lāsītes piena, ko padzerties, un viņš iedeva brālim slaucamu govi, pieteikdams:

— Tu man govi pamazām atkalposi.

Nu labi, nabagais brālis pamazām atkalpoja ari, bet pagāja laiciņš — un bagātajam kļuva govs žēl, tāpēc viņš sacīja brālim:

— Dod manu govi atpakaļ!

Nabagais atbild:

— Brāli! Es tak tev par govi esmu atkalpojis!

— Cik tu tur atkalpoji — cik kaķis uz astes var aiznest, bet govs paliek govs! Atdod!

Nabagajam kļuva žēl velti lieto sviedru, viņš negribēja govi atdot, un nu abi brāļi gāja pie kunga tiesāties.

Aizgāja viņi pie kunga. Bet kungam laikam negribējās lauzīt galvu par to, kuram brālim taisnība, kuram ne, un viņš sacīja:

— Kurš uzminēs manu mīklu, tam piederēs govs.

— Uzdodiet mīklu, kungs!

— Klausieties — kas pasaulē ir par visu treknākais, par visu ātrākais un par visu mīļākais? Rīt nāciet un atbildiet.

Gāja brāļi prom. Bagātais iet un prāto:

— Kas nu tā par mīklu, nieki vien! Kas tad var būt treknāks par kunga vepriem, ātrāks par kunga medību suņiem un mīļāks par naudu? Ehe, govs būs mana!

Nabagais pārnāca mājās, gudroja, gudroja un kļuva pavisam bēdīgs. Bet viņam bija meita Mārīte. Tā teica:

— Kam jūs, tēt, tik bēdīgs? Ko kungs sacīja?

— Kungs, meitiņ, uzdeva tādu mīklu, ka es neparko nevarēšu to uzminēt.

— Kāda tad ir tā mīkla, tēt? — Mārīte jautā.

— Tāda: kas pasaulē ir par visu treknākais, par visu ātrākais un par visu mīļākais?

— Vai, tēt, vistreknākā tak ir zeme, jo no tās visi pārtiek; visžiglākā ir doma, jo tā mūs vienā mirklī pārnes, kur vien gribam; bet mīļāks par visu ir miegs, jo, lai cik jauki, lai cik patīkami cilvēks justos, viņš tomēr pamet visu, lai iemigtu.

— Tu re! — tēvs nosaka. — Tā ir gan, jānudien! Tad es kungam tā ari sacīšu.

Otrā dienā abi brā]i ierodas pie kunga. Kungs vaicā:

— Nu, vai uzminējāt?

— Uzminējām, kungs, — abi reizē atbild.

Bagātais tūliņ pasper soli uz priekšu, lai pirmais tiktu pie runāšanas, un saka:

— Par visu treknāki, kungs, ir jūsu vepri, par visu ātrāki — jūsu medību suņi, bet mīļāka par visu ir naudai

— Nekā, niekus tu stāsti, niekus! — kungs uzsauc. Tad saka nabagajam:

— Nu, tava kārta!

— Nav jau, kungs, nekā treknāka par zemi — no tās visi pārtiek.

— Tiesa, tiesai — kungs saka. — Bet kas pasaulē ir par visu žiglāks?

— Žiglāka par visu, kungs, ir doma, jo tā mūs vienā mirklī pārnes, kur vien gribam.

— Tā gan! Bet kas ir par visu mīļāks?

— Mīļāks par visu ir miegs, jo, lai cik jauki, lai cik patīkami cilvēks justos, viņš tomēr pamet visu, lai aizmigtu.

— Jā, visu gan! — kungs saka. — Govs ir tava. Tikai teic man — vai tu pats uzminēji vai tev kāds palīdzēja?

— Āreče, kungs, — nabaga vīrs stāsta, — man ir meita Mārīte, viņa mani šitā pamācīja.

Kungs tīri apskaitās.

— Kā tad tā? Esmu tik gudrs kungs, viņa ir prasta skuķe, bet manu mīklu uzminējusi! Paga vien! Še tev desmit vārītas olas, aiznes tās savai meitai: lai viņa uz tām uzliek vistu perēt, lai vista vienā naktī izperē cāļus, lai tos nobaro un lai tava meita trīs cāļus nokauj un izcep brokastīs, bet tu man cepeti atnes ap to laiku, kad celšos. Ja meita neizdarīs, kā teicu, būs slikti.

Tēvs, bēdulis, iet raudādams mājup. Pārnāk mājās, meita vaicā:

— Kam jūs, tēt, raudat?

— Kā lai neraudu, meitiņ, — kungs, āre, atsūtīja tev desmit vārītas olas un pavēlēja, lai tu uzliekot uz tām vistu perēt, lai vista vienā naktī izperējot un izbarojot cāļus un lai tu tos izcepot viņam brokastā.